VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| ...un to visu es atstāju jums Māra Lāce, Valsts Mākslas muzejs, īpaši “Studijai” Tie ir lieliskās spāņu deju izpildītājas Martas Alberingas vārdi, kas teikti, dāvinot Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja personā valstij apmēram 700 priekšmetu ar augstu māksliniecisko un kultūrvēsturisko nozīmi. M. Alberingas personība daudzu gadu garumā suģestē apkārtējos ar savu spilgtumu, vitalitāti, šarmu un vienlaikus arī ar rakstura spītību un kaprīzumu. Protams, vienmēr ir pastāvējusi vēlme rast M. Alberingas kolekcijai piesaisti konkrētam muzejam. Daudz ir nostāstu, kā dažādu muzeju (un ne tikai muzeju) darbinieki ir apgādājuši ar reņģēm dejotājas iemīļotos kaķus, ravējuši dārzu, nesuši malku, darījuši daudzus citus darbus, taču viņa ar savu personisko pievilcību nevienu no šiem darbiem nepadarīja par tik apgrūtinošu, ka būtu žēl pavadītā laika. Visbiežāk tos vainagoja kafijas dzeršana starp skaistām lietām un – galvenais – stāsti. Ar lielisku atmiņu apveltītā māksliniece vienmēr ir pratusi savu un apkārtējo ļaužu dzīvi pasniegt tik spilgti, neatkārtojami un ar labu humoru, ka stundas ikreiz aizskrēja nemanot. | |
| |
| Marta Alberinga dzimusi 1909. gada 27. jūlijā Valmierā, pilsētā, kuru
viņa nekad nav aizmirsusi. Tur sarīkotas arī vairākas izstādes no viņas
kolekcijas: 1988. gadā latviešu glezniecības vecmeistaru darbu izstāde,
1994. gadā izstāde par dejotāju kā spāņu deju izpildītāju, 1999. gadā
90 gadu jubilejas izstāde “Nu mājās nāku”. Valmieras novadpētniecības
muzejs saņēmis arī apjomīgu dāvinājumu – kopskaitā 653 priekšmetus,
starp kuriem īpaši akcentējami A. Cīruļa un P. Šteinberga 20. gs.
sākuma keramikas darinājumi, gleznas un zīmējumi, to skaitā arī V.
Purvīša darbs, daudzie porcelāna priekšmeti, spāņu deju tērpi,
fotogrāfijas un citi. Dejas profesionāla apgūšana sākās Rīgā, kad klasisko deju M. Alberinga mācījās pie Balto un S. Fjodorovas. Savukārt B.Vīgneres vadītajā studijā tika izteikts mudinājums pievērsties tieši spāņu dejai. 1937. gadā M. Alberinga devās uz Franciju pilnveidot spāņu deju prasmi, kur mācījās pie Eskudero, Terezīna un Dehēra. Diemžēl bija jāizvēlas Francija, jo Spānijā ritēja pilsoņu karš. Tā ir likteņa ironija, ka M. Alberinga, tik kaislīga visa spāniskā mīlētāja, nokļūst savā sapņu zemē tikai 1996. gadā, pateicoties Spānijas valdības uzaicinājumam pēc 85 gadu jubilejas izstādes Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Pirmais mākslinieces solokoncerts notika 1940. gada 12. februārī Rīgas Latviešu biedrības namā, un viņas partneris bija Arvīds Ozoliņš. Pēc kara M. Alberinga strādāja Liepājas muzikālajā teātrī. Par īpašiem panākumiem var runāt laikā, kad pēc 1947. gada koncertiem Maskavā māksli-niece uzstājās kopā ar slaveno čečenu tautības pasaules tautu deju izpildītāju Mahmudu Esambajevu, kuram viņa mācīja arī spāņu deju un kastaņešu spēli. 1960. gadā mātes slimības dēļ aktīvas dejotājas gaitas tika pārtrauktas. Būtisks M. Alberingas mūžā bija 1932. gads, kad tika uzsāktas kopīgas dzīves gaitas ar mūziķi Valfrīdu Alberingu, kurš rosināja dzīvesbiedri pievērsties arī mākslas priekšmetu kolekcionēšanai. Vispirms tā ir bijusi vēlme dzīvot starp skaistām lietām un – tas šķiet visbūtiskākais – tās arī lietot. Alberingi skaistus priekšmetus uztvēra nevis kā pielūgsmes objektus, bet kā cilvēka ikdienas dzīves telpas sastāvdaļu. Tas arī ir noteicis kolekcijas daudzpusību, kur sastopamies ar lieliskiem porcelāna un fajansa izstrādājumiem, stikla darinājumiem, gleznām, mēbelēm u.c. priekšmetiem. Pirmais mākslas darbs Alberingu kolekcijā bija J. Tīdemaņa glezna “Osta”, kas bija abu izvēle un lika pamatu latviešu glezniecības krājumam. Jāatzīmē arī J. Valtera, P. Kalves, E. Kalniņa, J. Rozentāla, S. Vidberga u.c. latviešu māksli-nieku darbi šai kolekcijā. Smagi ir atzīt, bet nesenā pagātnē zemiski un nelietīgi organizētā zādzība, ko mūsu policijai tā arī nav izdevies atklāt, šobrīd no aprites ir izrāvusi virkni lielisku J. Valtera gleznu, kā arī citu autoru darbus. M. Alberingas draugu un paziņu lokā bija daudzi mākslinieki – K. Ubāns, L. Svemps u.c., kuru darbi arī nokļuvuši kolekcijā. Dejotājas spāniskais gars un vizuālais tēls iedvesmojis vairākus gleznotājus darināt viņas portretus. Ir zināmi B. Goģes, H. Bobinska, E. Romānes, K. Ubāna, Dž. Skulmes gleznotie portreti, no kuriem lielākā daļa tagad ir Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja īpašums. M. Alberinga ir bijusi arī elegantā līnijas meistara grafiķa S. Vidberga modelis. Apjomīgajā dāvinājumā ir 192 porcelāna, fajansa un keramikas izstrādājumi. Starp daudzajiem priekšmetiem īpaši akcentējami 18.gs. Delftas fajansa vāzes, Meisenes porcelāna manufaktūras, Drēzdenes porcelāna manufaktūras, Kopenhāgenas Karaliskās porcelāna manufaktūras, Krievijas porcelāna fabriku – brāļu Korņilovu, Gardnera, Pēterburgas Ķeizariskās porcelāna fabrikas, kā arī M. S. Kuzņecova sabiedrības fabrikas Duļevā – paraugi. Ar savu piesaisti Baltijai īpaši interesantas šķita divas 19. gs. otrās puses vāzes, ko apgleznojis populārais Rīgas baltvācu gleznotājs V. Timms un kas papildina šī mākslinieka apgleznoto porcelāna un fajansa kolekciju muzejā (kopskaitā ap 50 priekšmetu). Dāvinājuma rezultātā muzeja stikla kolekcija papildinājusies ar apmēram 60 stikla izstrādājumiem. Muzeja speciālisti tos dala divās grupās. Pirmajā ietverti darinājumi, uz kuriem ir konkrētu mākslinieku meistara zīmes. Šo grupu izceļ franču jūgendstila pārstāvja Nansī skolas di-binātāja E. Gallē darbnīcā gatavotās lieliskās vāzes un griestu lampa, kā arī brāļu A. un O. Daumu stikla kārbiņa. Jāatzīmē šīs sadaļas īpašā nozīmība, jo jūgendstila priekšmeti muzeju kolekcijās ir pārstāvēti ļoti fragmentāri. Otrā stikla izstrādājumu grupa ir Rietumeiropas un Krievijas 19.gs. vidus–20.gs. pirmās trešdaļas rūpnieciski ražotie priekšmeti (glāzes, karafes u.c.), kas ir labs papildinājums sadzīves rakstura materiāliem un izmantojami dažādās ekspozīcijās kā vides un laika raksturotāji. Mēbeļu dāvinājumam (20 priekšmeti) ir vairāk memoriāla un kultūrvēsturiska nozīme. Tie galvenokārt ir Rietumeiropas un Krievijas 19. gs. beigu historisma stila paraugi. Daudzveidīgās kolekcijas savdabība ir tās tiešā saistība ar konkrēto personību, tādēļ īpašu uzmanību rosina viss materiāls, kas raksturo M. Alberingu kā dejotāju, it īpaši greznie deju tērpi. Tie skaisti papildina muzeja apjomīgo tērpu krājumu. Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja galvenai speciālistei, lieliskai tērpu un modes pārzinātājai Ligitai Kalniņai ir izdevies rast visciešāko kontaktu ar mākslinieci, un viņas mērķtiecīgā darbība neapšaubāmi ir veicinājusi dāvinājumu. Raksturojiet, lūdzu, tērpu kolekciju M. Alberingas dāvinājumā! Muzejs saņēma piecus M. Alberingas deju tērpus un ikdienas tērpus, t.s. modes apģērbus. Pirmkārt, deju tērpi ir vērtīgi jau ar savu piederību tieši viņai. Otrkārt, interesants ir fakts, ka Spānijā šādi tērpi nav saglabājušies. Viņiem ir autentiskie tautastērpi. Savukārt šeit redzamie ir nedaudz stilizēti, tomēr nav moderni. Tie ir atbilstoši 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma stilizētam deju tērpam. Šāda rakstura tērpi Spānijā aizgāja bojā pilsoņu kara laikā. Spāņu dejotāji bija izbrīnīti, tos 1995. gadā ieraugot, un viņu iepazīšanās ar M. Alberingu arī notika ar šo tērpu starpniecību. Bija pārsteidzoši tik tālā ziemeļu zemē kā Latvija sastapties ar perfekti uzšūtiem spāņu deju tērpiem. Piemēram, no kokvilnas auduma darinātā baltā tango kleita, kas šūta 1940. gadā uz pirmo koncertu Rīgas Latviešu biedrības namā. Materiālais stāvoklis māksliniecei toreiz atļāva uzšūt greznāku zīda tērpu, bet tas nebūtu precīzi. Spāņu dejai vajadzēja tērpu no smaga kokvilnas auduma. Tādēļ ir šis vienkāršais palagu audums, kas dažos izstādes apmeklētājos izraisa pat neizpratni. Savukārt man pašai vismīļākais ir melnais samta tango tērps. M. Alberingas t.s. modes tērpi papildina vispārējo (40.–50. gadu) kopainu, labi raksturo laiku un ir pietiekami stilīgi, bet tai pašā laikā arī individuāli, jo valkātāja tomēr ir māksliniece. M. Alberingas fascinējoša īpašība ir viņas cauri gadiem saglabājusies pozitīvā attieksme pret cilvēkiem, citu nenoniecināšana. Viņa vienmēr par katru cilvēku var pateikt kaut ko labu. Vēl arī bezgala asais prāts un ļoti labā humora izjūta, kā arī spēja būt lieliskai sarunu biedrei. Un pāri visam – bezgala lielā sievišķība. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs ir di-bināts 1773. gadā un uzskatāms par vecāko muzeju Baltijā. Tā veidošanas pirmsākumā bija ārsta Nikolausa fon Himzeļa dā-vinājums Rīgas pilsētai, kas sastāvēja apmēram no 3000 priekšmetiem. Agrāk dāvinājumi bija likumsakarīgi muzeju veidošanās un izaugsmes stimulētāji. Mūsdienās ar šo parādību iznāk sastapties retāk. Ziedošana, mecenātisms ir šodien ļoti gaidītas īpašības. Stāsta Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja direktore Klāra Radziņa: M. Alberingas dāvinājumu pēc savas nozīmes var uzskatīt par otru lielāko muzeja vēsturē. Himzelis lika pamatu muzejam, bet Alberinga iezīmēja tajā kaut ko jaunu. Vēl grūti runāt par to, kā šī dāvana ieies mūsu krājumā. Mums jādomā, kā tā nākotnē iekļausies Rīgas vēstures kopainā. Vai tas būs memoriālais kabinets vai piemiņas istaba? Var būt, ka mēs izcilām personībām varam rīkot piemiņas istabas. Šajā gadījumā kopā savijas mākslinieces spilgtā personība un viņai piederošās kolekcijas nozīmība. Ja es pareizi saprotu, tad jūsu iecere ir vismaz daļu no šī dāvinājuma darīt pieejamu apmeklētājiem visu laiku. Jā, tas reizē ir M. Alberingas lūgums un muzeja administrācijas solījums. Es apsolu, ka viņai muzejā būs piemiņas istaba. Es jau redzu vietu šai ekspozīcijai. Man ir liels prieks, ka tās izveide var būt sākums jaunai tradīcijai muzejā. Kas no M. Alberingas dāvinājuma jums liekas visbūtiskākais tieši Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam? Visbūtiskākie ir tie priekšmeti, kas kvalitatīvi papildina mūsu kolekcijas. Noteikti jāatzīmē porcelāna un stikla priekšmeti, lustras, mēbeles, atsevišķi sadzīves rakstura priekšmeti. Ne mazāk nozīmīgas ir arī gleznas, jo tās kā interjera elementi un sava laika raksturotājas mums, vēstures profila muzejam, arī ir interesantas. Un, protams, tērpu kolekcija. Esmu laimīga, ka man bija iespēja iepazīt šo spilgto personību. Manī viņa izraisa apbrīnu ar savu vitalitāti un prātam neaptveramo godīgumu. To pilnībā apliecina arī viņas cēlā un nesavtīgā rīcība. Interesanti, ka M. Alberinga cilvēkus izjūt nekļūdīgi, liekas, pat redz tiem cauri. Es sapratu, ka ceļš pie viņas ir ļoti grūts un maniem kolēģiem nemaz nebija viegli rast kontaktu. Bet rezultāts sniedz neizmērojamu gandarījumu. P.S. Izsaku pateicību Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja direktorei K. Radziņai un darbiniekiem par atbalstu raksta sagatavošanā. | |
| Atgriezties | |
