VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Principiāli par Brūsu Naumanu Jana Kukaine, mākslas kritiķe "Jo kur gan rozei būtu jāatrodas zobiem?" (Ludvigs Vitgenšteins. Filozofiskie pētījumi) | |
|
Atzīts un apbrīnots, Brūss Naumans tiek saukts par vienu no ietekmīgākajiem 20. gadsimta amerikāņu māksliniekiem, kura darbības lauku mākslas vārdnīcas definē kā bodiārtu, performanci un konceptuālo mākslu. Venēcijas biennāles 53. starptautiskajā mākslas izstādē Brūsa Naumana ekspozīcija "Topoloģiskie dārzi", pārstāvot Amerikas Savienotās Valstis, ieguva "Zelta lauvu" par labāko nacionālo paviljonu. Starp citu, "Zelta lauva" jau vienreiz gulēja Naumana rokās - 1999. gadā 48. Venēcijas mākslas biennālē, tolaik to dalot ar Luīzi Buržuā. Ir pagājuši desmit gadi, un ASV turpina spēlēt ar pārbaudītām, mākslas vidē aprobētām vērtībām, kas izraisa interesi drīzāk no mākslas vēstures viedokļa (iespēja skatīt vaigā mākslas darbus, ko esi redzējis grāmatās), nevis domājot par laikmetīgo mākslu un tās iekšējiem procesiem. Neapšaubot Naumana daiļrades nozīmīgumu, šī kritiskā piezīme ir vērsta biennāles konservatīvās žūrijas virzienā. Grūti iedomāties, kādu iespaidu vēsts no Venēcijas varētu atstāt uz pašu mākslinieku Ņūmeksikas tuksnešainajos klajumos, Naumana pastāvīgajā dzīvesvietā kopš 1979. gada. Mākslas dīleris un sens Naumana draugs Leo Kastelli kādā intervijā(1) atceras, ka reiz, kad viņam tika uzdāvināti zirgi un viņš nezināja, ko ar tiem darīt, dāvanu nolēma pārsūtīt tālāk Naumanam ar domu, ka viņam vismaz ir vieta, kur doties izjādēs. Zirgi vēlāk parādījās kādā Naumana video, portretējot mākslinieku kā vientuļo kovboju. Noslēgts un nerunīgs, intelektuāļu un mākslinieku videi nepieejams, Naumans turpina strādāt, būdams uzticīgs principiem, kas daudzveidīgajā, ilgajā un apjomīgajā mākslinieciskajā praksē paliek klātesoši vai ir vismaz nojaušami. | |
| |
| Princips: atrašanās darbnīcā
Kopš augstskolas absolvēšanas Naumans ir tiecies noslēgties savā darbnīcā, kur vientulībā arī tapusi liela daļa viņa darbu. Šāda izvēle uzliek ierobežojumus, piemēram, pieejamo materiālu, telpas apjoma un apgaismojuma ziņā un prasa no mākslinieka konceptuālu pamatojumu. To viņš sniedza jau 1966. gadā, paziņojot: "Ja es esmu mākslinieks un ja es atrodos darbnīcā, tad jebkam, ko es šeit daru, ir jābūt mākslai. Un patiesībā es šeit dzeru kafiju un soļoju turpu šurpu." Rezultātā darbnīcā tapušie darbi ir dziļi personiski, jo ļauj ielūkoties mākslinieka privātajā radošajā telpā.
Kopš 60. gadu beigām, kad Naumans uzsāka aktīvi strādāt, īpaši pievēršoties filmai un fotogrāfijai, viņa darbnīca pildījusi dažādas funkcijas - tā ir bijusi teātra skatuve, cietuma celle, eksperimentu laboratorija un patvērums no ārpasaules, kā arī vieta, kur notiek novērošana (konstanta Naumana daiļrades tēma). Darbnīcā tapušo mākslas darbu vidū ir performances "Kvadrāta deja", "Divas bumbi-ņas mainīgā ritmā atlec no grīdas un griestiem" un "Lēna stūra gaita (Beketa gaita)" (visi darbi radīti 1967.-1968. gadā), kā arī vairākas fotogrāfiju sērijas, piemēram, "Miltu veidojumi", kur dokumentētas dažādas miltu kaudzītes, ko mēneša garumā Naumans izbēra uz darbnīcas grīdas. Šajos un citos darbos Naumans attēlo ikdienišķas, nebeidzamas un bezmērķīgas kustības, un atsauce uz Semjuelu Beketu ir pamatota - darbos atainotais bezjēdzīguma ziņā liek atcerēties absurdās literatūras tradīciju. Šī tematiskā līnija atkārtojas, piemēram, 1996. gada filmā "Normāli mazgājot rokas", kur mākslinieks bezgalīgi ilgi mazgā rokas ar vienu ziepju gabalu (darbs iekļauts šīgada biennāles ekspozīcijā). Darbnīcas telpas īpašais nozīmīgums Naumanam ir konstants lielums, jo, piemēram, arī 2000. gadā uzņemtajā gandrīz sešas stundas garajā filmā "Darbnīcas kartēšana" tā tiek parādīta kā mākslas tapšanas vieta - šoreiz pat bez mākslinieka iejaukšanās. Filmas uzņemšanas laikā septiņas naktis pēc kārtas savā tukšajā darba telpā Naumans atstāja ieslēgtas septiņas kameras, savukārt filmas skaņu celiņā ir ierakstīti dažādi nakts trokšņi - suņu rejas, peļu čabināšanās, koijotu kaucieni, vilcienu svilpieni. Nekārtīgajā un nolaistajā darbnīcā starp neskaitāmām elektriskajām ierīcēm un to vadiem rosās mākslinieka kaķis un lidinās naktstauriņi. Radošā gara svētnīca, ko šad tad apmeklē mūzas, šeit izrādās vienkārša, nekārtīga istaba. Princips: "strūklaka" un citas valodspēles Valoda un spēle ar vārdu nozīmēm Naumanam ir iecienīti darba instrumenti. 1967. gadā Sanfrancisko savas darbnīcas (bijušā pārtikas preču veikala) skatlogā Naumans izlika vienu no slavenākajiem darbiem - spirālē sagrieztu neona uzrakstu "Īsts mākslinieks kalpo pasaulei, atklājot mistiskās patiesības". Šis darbs, sakausējot mītu par mākslinieku - ģēniju ar patēriņa kultūras estētiku, mulsināja garāmgājējus, kas mēģināja saprast, kāds produkts šeit tiek reklamēts. Komentējot neonā pausto izteikumu, Naumans atzina: "No vienas puses, šī doma ir pilnīgi muļķīga, bet, no otras puses, es tai ticu. Šis apgalvojums vienlaicīgi ir patiess un aplams." Krāsainais neons, izgaismošanas paņēmieni un asociācijas ar patērētājsabiedrības atribūtiku ir noturīga Naumana darbu tehnika, ko viņš izmanto dažādiem mērķiem - lai sasmīdinātu, ironizētu, šokētu. Naumana lingvistiskie darbi - vairums no tiem pauž asprātīgu, reizēm absurdu vai tautoloģisku domu - bieži tiek iekļauti mākslas grāmatās un antoloģijās, droši vien tāpēc, ka spilgti iespiežas atmiņā un ir vizuāli precīzi. Plaši pazīstamo neona darbu vidū ir "Mans vārds, it kā tas būtu uzrakstīts uz Mēness virsmas" (1968), "Viens simts dzīvo un mirsti" (One Hundred Live and Die, 1984), kā arī "Netikumi un tikumi" (1983-1988), kur noteikta tikuma un netikuma vārds iedegas pamīšus vai vienlaicīgi (biennālē šis darbs novietots uz paviljona ārsienām). Citos darbos burtu vietā Naumans rāda cilvēka vai tā ķermeņa daļu figūras (galvas, rokas, vīriešu dzimumorgāni), kas, pārmaiņus iedegoties un nodziestot, veido dažādas "komunikācijas" formas, kā, piemēram, darbā "Cilvēku seksuālā pieredze" (1985). Animācijas filmu varoņiem līdzīgos tēlus Naumans bieži zīmējis pēc paša ēnas kontūrām. Jūtīgums pret valodu parādās arī darbu nosaukumu līmenī, kuru lingvistiskā precizitāte ļauj spriest par Naumana tābrīža nodomiem, interesēm un atziņām. Piemēram, 1966. gadā izgatavotā svina plāksnīte "Rozei nav zobu" ir citāts no Ludviga Vitgenšteina "Filozofiskajiem pētījumiem", kur tiek salīdzināti līdzīgu izteikumu ("jaundzimušam bērnam nav zobu", "zosij nav zobu" un "rozei nav zobu") atšķirīgie lietojumi. Gadu vēlāk Naumans izveidoja savas pirmās sievas labās rokas, pleca un sejas apakšējās daļas atlējumu, kura frazeoloģiskais un vienlaikus burtiskais nosaukums "No rokas mutē" visai trāpīgiatainoja mākslinieka un viņa sievas dzīves apstākļus. Šajā laikā tapa arī slavenā fotogrāfija "Pašportrets kā strūklaka" - tajā attēlots mākslinieks, kas savā darbnīcā tēlo strūklaku.(2) Sekoja vēl viena fotogrāfija - "Mākslinieks kā strūklaka", kur Naumans redzams dārzā. Abi darbi atsaucas ne tikai uz Dišāna pisuāru, bet arīdzan uz plašāku nojēgumu par mākslinieku kā neizsīkstošu radošās enerģijas avotu. Interesanti, ka tieši šī fotogrāfija bija redzama uz pastkartītēm ar ielūgumu uz pirmo personālizstādi Leo Kastelli galerijā 1968. gadā. Šajā izstādē tika iekļauts arī darbs, kas rezumē "strūklakas" tēmu Naumanam raksturīgā apgalvojumā: sienas vai loga aizklājs ar uzrakstu "Īsts mākslinieks ir apbrīnojama gaismas strūklaka". Arī šī atziņa izskan kā patētiska parodija un vienlaikus - kā citēšanas cienīga atklāsme. Princips: šaurība Attieksme par paša ķermeni kā mākslinieciskās darbības materiālu, iespējams, radās askētiskajā darbnīcā pavadītajā laikā, kad nekā cita, izņemot mākslinieka fizisko klātbūtni, pie rokas nebija. Tolaik Naumans uzņēmās absurdās lomas atveidotāja pienākumu (šīs performances, kā viņš vēlāk atzina, bijis "nogurdinošs un sarežģīts process"). Vēlāk viņš sāka izmantot savu ķermeni kā bezpersonisku mākslas darba veidni, un patiesībā anonīmi ir daudzi Naumana radītie tēli - tiem trūkst piederības un personības pazīmes. Telpiskajās instalācijas - slavenajos "koridoros", kuros viņš iekļāva spoguļus, monitorus un kameras, kas filmēja apmeklētājus, - aprēķinot telpas proporcijas, Naumans bieži vien ņēma vērā sava izstīdzējušā un slaidā ķermeņa apmērus, šādi liedzot ieeju mākslas darbā tuklākiem izstādes apmeklētājiem. Šāds ierobežojums attiecas uz, piemēram, 1974. gadā darināto "Dubulto tērauda būri", kas sastāv no diviem krātiņiem, starp kuriem stiepjas šaura eja. Naumana "koridori", būdami klaustrofobiski un neomulīgi, rada tādu pašu trauksmes sajūtu kā istabas tipa instalācijas, kas pārsteidz skatītāju ar griezīgu apgaismojumu un kliedzošām krāsām vai spalgu, agresīvu skaņu (piemēram, vīrieša balsi, kas atkārto "Vācies no manas apziņas, vācies no šis istabas!" tāda paša nosaukuma darbā (1968). Vēl viens Naumana daiļrades virziens ir dažādu ķermeņa daļu atlējumi vaskā un bronzā. Visbiežāk par "anatomisko" skulptūru prototipiem izmantotas rokas un galvas, kas parādītas dažādos veidos. Galvas atlējumu šuves parasti ir labi redzamas, bet acis - vienmēr aizvērtas, radot asociācijas ar pēcnāves maskām (šādas asociācijas dēļ 1990. gadā pēc kārtējās izstādes Kastelli galerijā kritiķi Naumana darbus nodēvējuši par "slimīgiem"). Šīs skulptūras visbiežāk tiek piekārtas pie griestiem vai - kā Naumans to sāka darīt 80. Un 90. gados - sakrautas cita citai virsū, reizēm ar skatu pret istabas stūri, kas, atgādinot skolniecisko kaktā likšanas praksi, atstāj nomācošu iespaidu. 2005. gadā veidotajā un biennālē apskatāmajā instalācijā "Triju galvu strūklaka" Naumans vēlreiz izmanto strūklakas metaforu, veidojot plašu instalāciju ar galvas atveidiem, no kuriem šļācas ārā ūdens tērcītes. Skatot Naumana apjomīgo māksliniecisko daiļradi tās attīstībā, pat tikai nedaudz to ieskicējot (kā šajā rakstā), droši vien var atrast pamatojumu epitetiem, ko Naumanam veltījuši dažādi kritiķi. "Provokatīvs", "cietsirdīgs", "pazemojošs", "neodadaistisks", "absurds", "eksistenciāls", kā arī tāds, "kas skatītājos izraisa modernā šoka pieredzi".(3) Ņemot vērā paša mākslinieka netīksmi ieslīgt teorētiskos pārspriedumos un publiski paust savus uzskatus mākslas jautājumos, neatliek nekas cits kā izvēlēties kādu no minētajiem epitetiem vai arī izdomāt pašam savu. (1) Intervija ierakstīta Heinca Pētera Šverfela (Schwerfel) filmā par Brūsu Naumanu Make Me Think (1997). (2) Šis ir viens darbs no fotogrāfiju sērijas "Vienpadsmit krāsainas fotogrāfijas".( (3) Sk.: Miller, John. Dada by the Numbers. October, No 74, 1995. Literatūra Bruce Nauman: Topological Gardens. Philadelphia Museum of Art, 2009; Three Statements on the Recent Reception of Bruce Nauman. October, No 74, 1995. . | |
| Atgriezties | |
