VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Nomas darba laiks Jana Kukaine, mākslas kritiķe Izstāde "NOMA 00-10" / Exhibition Rent 00-10: Oskars Pavlovskis, Evita Vasiļjeva, Darja Meļņikova, Kaspars Groševs, Artūrs Bērziņš, Reinis Hofmanis, Justīne Jukumsone-Jukumniece, Nils Jakrins, Sofija Šellare, Galka Kūlio 04.06.-14.06.2009. Bijušā veikala telpas Krišjāņa Valdemāra ielā 18 | |
| "NOMA 00-10" bija LMA Vizuālās komunikācijas nodaļas absolventu bakalaura grāda kvalifikācijas darbu skate, tomēr tā ir pelnījusi, lai to uzlūko kā atsevišķu un nopietnu izstādi. Lai arī žanra ziņā apskatāmie darbi ir atšķirīgi, tie šķiet veidoti pēc vienas loģikas, kas, ciktāl var spriest, šajā akadēmijas nodaļā tiek mērķtiecīgi izkopta. Pārdomāti, laikmetīgi un intriģējoši - "Nomas" domu gājiens pieteica māksliniecisko risinājumu dažādību, reizēm sasniedzot ievērojamas komplicētības pakāpi, kā arī noteiktu tēmu loku, kas centrējas ap bezapziņas radītiem tēliem, bailēm un iedomām, dažādiem cilvēka stāvokļiem un to disfunkciju aprakstiem. Ironija vai humors izstādē pavīdēja vien garāmejot un spēles likmes bija augstas. Ar gudru ziņu "Nomas" darba laiks sākās pusnaktī, kad durvis ver paralēlās pasaules un ar cilvēka prāta gaismu sāk konkurēt mītiskais, noslēpumainais un šausmīgais. | |
| |
|
No šādas tumsas šķiet iznirusi Oskara Pavlovska asinis stindzinošā būtne trīsdimensionālajā animācijā "Telpa", īpatnējā veidā aicinot skatītāju - kurš to uzdrošinātos - ienākt mākslas darba pasaulē. Emocionāli klaustrofobiska ir Darjas Meļņikovas instalācija "Porcelāna slazds" - māksliniece estetizē pārdabisko un neracionālo; šim mērķim veiksmīgi piemērots meža motīvs kā prāta aptumsuma un maldīšanās alegorija. Par neizskaidrojamo un nepieejamo stāsta Justīnes Jukumsones-Jukumnieces fotogrāfiju sērija "Papildus", līdzīgu noskaņu rada Kaspara Groševa video un skaņas instalācija "Troksnis". Atsakoties no komforta sniegtajām privilēģijām, mākslinieki meklē plaisas dzīves glazūrā un pamatīgi izklaudzina veselā saprāta sienas cerībā atrast kādu paslēptu lādīti ar dārglietām, noklausīšanās ierīci vai vēl viduslaikos iemūrētu jaunavu. Vienlīdz kritiski mākslinieki attiecas arī paši pret sevi - šeit nav ne miņas no pārliecinātā un ar asu redzi apveltītā autora, drīzāk radikālais mākslinieciskais skatījums realitāti sašķoba, noārda vai iemet bezgalīgo atspulgu virpulī. Paradokss un neloģiskais tajā vai citā izpausmē atrodams katrā no "Nomā" pieejamajiem darbiem. Nedaudz sirreāli un šķebīgi ir Evitas Vasiļjevas no desas un šķiņķa darinātie ziedi darbā La Fourchette morte, kam veselīga humora nokrāsu piešķir labi zināmais aizliegums spēlēties ar ēdienu. Cilvēka pamatstāvokļus un novirzes no tiem pēta Sofija Šellare, ar hipnotizējoši ņirboša ekrāna palīdzību darbā "Atmiņas zudums" analizējot apziņas funkciju, un Reinis Hofmanis, kura fotogrāfiju sērija "Modelis" pauž cilvēcisko vientulību un skumjo nepiemērotību pasaulei, kas tuvinās absurdajam. Nedaudz atšķirīgas - teatrāli inscenētas un seksuāli nospriegotas - ir Galkas Kūlio kliedzošās lielformāta fotogrāfijas Caca Chinel un Artūra Bērziņa īsfilma "Strupceļš", kuras sirdi plosošajai anotācijai es vēlētos ievilkt vēl vienu krustiņu. Mājiens par seksualitāti, vardarbību un fizioloģiskiem pārdzīvojumiem šeit ir vietā, virzot skatītāju tālāk pa kārtējo zemapziņas kanālu, prom no ērtā atzveltnes krēsla, siltām vakariņām un mīkstām čībām. Iespējams, gluži atšķirīgu iespaidu atstāj Nila Jakrina patiešām smieklīgā un labsirdīgā animācija Bandits. Bank. Mākslinieks izmantojis minimālus līdzekļus un elementāras formas, lai attēlotu spraigu notikumu - bankas aplaupīšanu. Šis sižets populārajā kultūrā ir tiktāl aprobēts, ka pārvēršas par vizuālu artefaktu un neprasa ne paskaidrojumus, ne filmiņas varoņu valodas tulkojumu. Animācijas pievilcība slēpjas attēloto notikumu vērienīgumā un emocionālajā kāpinājumā salīdzinājumā ar izmantoto līdzekļu vienkāršību, tāpēc uzslavējams ir mākslinieka grafiskais jūtīgums un precizitāte. Desmit "Nomas" dalībnieku organisko savienojumu stiprina arī nelielais, bet jaukais katalogs, tiesa, ar dumpīgu vāciņu. Lai gan mākslinieki jau paspējuši sevi pieteikt dažādās izstādēs gan mūsmājās, gan ārvalstīs, iespējams, pēc divdesmit gadiem kāds mākslas zinātnieks, komentējot kādu no šī desmitnieka, uzrakstīs šādi: "Šis mākslinieks pieder pie tā sauktās nomas grupas, kas radošajā telpā ienāca 21. gadsimta pirmajā desmitgadē." Iespējams, ka vēstures annālēs kā viens no šīs grupas atribūtiem parādīsies arī spalvainais vīrs, kurš šos desmit māksliniekus vispirms izdomājis un pēc tam aizmirsis - kā vēsta īsais katalogā iekļautais stāstiņš, uzrakstīts izteikti harmsiskā manierē(1), šādi pasniedzot izstādes koncepciju literārā formātā. Šis spalvainais vīrs ir tas, kurš pēc murgainās nakts atvelk aizkarus un izvēdina guļamistabas, piešķirot izstādei tik nepieciešamo ironisko distanci un humora devu. Un, lūk, visi desmit viņi stāv un smaida - nu jau ar diplomu kabatā. (1) Daniils Harmss (Даниил Хармс; īstajā vārdā Daniils Juvačevs) - krievu rakstnieks. | |
| Atgriezties | |
