VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Akadēmija kļūst publiska Iliana Veinberga, mākslas kritiķe Latvijas Mākslas akadēmijas un tās Latgales filiāles 2008. un 2009. gada Vizuālās mākslas un Vizuāli plastiskās mākslas nodaļu absolventu diplomdarbu izstāde "Forma. Krāsa. Līnija" 12.06.-28.06.2009. "Rīgas mākslas telpa" | |
| Uzreiz jāuzsver, ka, domājot par "Rīgas mākslas telpā" notikušo Latvijas Mākslas akadēmijas absolventu diplomdarbu izstādi, nevajadzētu sekot rīkotāju izteiktajam aicinājumam vērtēt to kā iespēju iepazīties ar jaunajiem māksliniekiem; manuprāt, vērtīgāk būtu palikt pie uzstādījuma, ka redzētais ir mācību procesa kulminācija, meistarības apliecināšanai izstrādātais darbs, lai saņemtu akadēmisko grādu, - šāda pieeja gan ļautu iezīmēt vērtīgu notikumu Latvijas kultūras vidē, proti, studiju procesa izvešanu publiskas kritikas telpā, gan arī neatrautu izstādītos darbus no to oriģinālā konteksta, no kā savukārt izriet to parādīšanās īpatnības un vērtēšanas veids. | |
| |
|
Lielāko izstādes daļu veidoja glezniecības apakšnozares bakalaura un maģistra programmas diplomdarbi. Vienkopus izstādītie darbi, lai arī pārdomāti izkārtoti, tomēr radīja situāciju, ka tās vai citas gleznas savdabīgās kvalitātes vai oriģinālā iecere nepelnīti pazuda kopējā plūdumā, tāpēc, protams, visvairāk izcēlās jau zināmo autoru, kā arī vairāku maģistrantu darbi. Piemēram, Andas Lāces triptihs, kas bijis skatāms personālizstādē Ivonnas Veihertes galerijā, Flēras Fedjukovas un tematiski līdzīgie Reiņa Liepas, Annas Baklānes, Ata Jākobsona, Vernera Lazdāna, Lindas Freibergas u. c. darbi; absolūti lielisks bija Anša Butnora darbs "Triecienā", arī Agneses Stabiņas "Viesi".
Pārsteidzošā kārtā vairāki mākslinieki, kuri sevi publiskajā telpā bija pieteikuši ar visai oriģinālu glezniecisko valodu, diplomdarbos izskatījās mazāk iespaidīgi un, šķiet, ieceres potenciālu nebija realizējuši līdz galam (Neonila Medvedeva, Anete Vasiļjeva, Jānis Purcens, Magone Šarkovska u. c.) vai pat bija uzsākuši jaunus formālus meklējumus, kas solījās būt perspektīvi, taču, ņemot vērā darba uzdevumu, atstāja diezgan "zaļu" iespaidu (Sanda Undzēna u. c.). Jauno vārdu jeb bakalauru vidū skaidri iezīmējās tādi darbi, kuru autori šķiet jau visai autonomi mākslinieki, saistoši bija arī vairāki darbi, kuru formālais risinājums, lai gan radīja spēcīgu déjà-vu sajūtu, tomēr lika pieņemt, ka to autoru vārdus būtu vērts fiksēt, piemēram: Agnese Skujiņa, Ilona Abiļeva, Estella Pumpura, Tatjana Raičiņeca, Artūrs Vītiņš, Oksana Ozola, Romāns Kovaļovs, Dana Zelča, Ingrīda Suharevska, Maigurs Prūsāns. Izstādes apskatā derētu pievērsties katrai izstādītajai gleznai atse-višķi, jo ikviena no tām ir autora domu un roku darbs, taču vispārinot jāatzīmē, ka pirmām kārtām LMA beidzējam būtu jāapliecina pras-me tehniski strādāt izvēlētajā medijā; lieliski, ja tas tiek darīts jau savā rokrakstā, un pavisam ideāli, ja darbā vēl atrodams saturs, kāda konceptuāla ideja, kas to paplašina ārpus konkrētās gleznas plaknes. Pārsteidzoši, ka diezgan daudz darbu, īpaši bakalaura līmenī, izskatījās tiešām vāji. Kā studiju darbi tie varētu kvalificēties, bet diplomdarbiem, manuprāt, būtu jādemonstrē pārliecinošākas kvalitātes. Šādā ziņā ļoti pārliecinoši izskatījās grafikas apakšnozares diplomandu darbi. Latvijas kultūras vidē vairāku iemeslu dēļ ir izveidojusies absurda situācija, ka grafika - kurā augstā līmenī un ļoti interesanti darbojas daudz gan jaunu, gan ne tik jaunu mākslinieku - ir relatīvi mazāk populāra joma, ja salīdzina kaut vai ar glezniecību. Tāpēc ir tiešām lieliski, ka vienuviet varēja redzēt tik daudz jaunu, bet jau nobriedušu autoru darbus un skatīt tos paralēli glezniecībai. Šķiet, ka grafikas medijs ir tik laikietilpīgs un tehnoloģiski skrupulozs, ka tajā strādājošam māksliniekam skaidri jāzina, ko, kāpēc un kā viņš vai viņa vēlas attēlot, rezultātā haltūras faktiski nav sastopamas. Annas Orniņas, Natālijas Maļinovskas, Maijas Mackus, Lāsmas Pujātes, Lindas Blankas, Ausmas Šmites, Reiņa Eglīša, Svena Kuzmina, Sabīnes Vekmanes, Alisas Ādmīdiņas, Oksanas Prančas, Bulata Ratkeviča u. c. autoru darbi skatītājam sniedza to estētiski augstvērtīgo baudījumu, ko spēj sniegt tikai dažādās un smalkās grafikas tehnikas. Izteikti konceptuālu pieeju apgūtā mākslas medija atklāšanā bija izvēlējušies gleznotājs Krišjānis Rijnieks, kura diplomdarbs ir video par - īstenībā - grafikas tēmu, gleznotāja Oksana Ozola, grafiķe Katrīna Sauškina ar video un vides instalāciju Menu un Kate Krolle ar audiotēlniecisku instalāciju "Dārgais, vai tas esi tu?". Klasiskas medija un materiāla robežas nerespektējoša bija arī tēlniece Elīna Poikāne ar darbu "Kontrasts I, II, III" un stikla māksliniece Agnese Rimša ar "Projekcija X Y Z telpā". Šo darbu radītās daudzšķautņainās mākslas pieredzes atklāšana prasītu atsevišķu apcerējumu, un es ceru, ka laikmetīgās mākslas ainā minēto autoru vārdi būs sastopami biežāk. Īpaši izceļams būtu keramiķes Lauras Sarkanes Recordatio XIII, kas izstādes kontekstā bija viens no pilnīgākajiem darbiem, kurš rotaļu lācīšu porcelāna skeleta un privātās ģenealoģijas fiksācijas formā skatītājiem piedāvājot saturīgu - ironisku, mīļu - ideju un kvalitatīvu izpildījumu. Ir vērts piebilst, ka keramikas apakšnozarē, par kuras eksistenci nezina pat daži LMA studenti, visai regulāri top ļoti interesanti diplomdarbi, taču keramiķiem līdzīgi kā grafiķiem un pat izteiktāk nekā viņiem kaut kas nopietni pieklibo ar publicitāti. No šīs pašas ligas cieš arī citas "mazās" LMA apakšnozares, tāpēc šādas diplomdarbu izstādes nā-kotnē varētu kļūt par labu platformu gan popularitātes vairošanai, gan arī, lai sekmētu adekvātu vērtējumu un rosinātu publisku diskusiju par mākslas izglītības attīstības veiksmīgajiem vai neveiksmīgajiem ceļiem. Post scriptum vietā jāpiebilst, ka būtu interesanti, ja nākamajās izstādēs - un es ticu, ka tādas būs, - kuratori uzdrošinātos pārgalvīgi eksperimentēt un, piemēram, vizuāli plastiskās mākslas apakšnozarēs (tēlniecība, stikls, keramika, mode) paveikto izstādītu kopā ar Dizaina nodaļas veikumu, grafikas - ar Audiovizuālo mediju mākslas nodaļas darbiem vai kā citādāk. Mainot "komplektus", mainītos arī konteksti, ļaujot, iespējams, gūt daudzas zīmīgas un rosinošas atklāsmes par lokālās mākslas patieso ainu. . | |
| Atgriezties | |
