VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Taringa pils Sagatavoja Ginta Vilsone Franču prese par Francijas paviljonu 49. Venēcijas biennālē | |
| |
| “Kurš ir labākais Venēcijas biennāles paviljons?” nedaudz bērnišķīgi
vaicā Parīzes laikraksts Figaro. Atbilde, protams, pasaulslavenajam
konservatīvisma ruporam nav pārāk ilgi jāmeklē (un, zinot franču
patriotismu, tā pat šķiet loģiska). “Labākais paviljons? Objektīvi
runājot – franču!” Un, lai šī pašapzinīgā aksioma uz mūžiem paliktu
mūsu atmiņā, Mišels Niridsanī (Michel Nuridsany), Figaro “Venēcijas
sūtnis”, to savā rakstā Coup de Jeune Pour la Biennale pat atkārto
veselas divas reizes... Tiesa, šāds apgalvojums – pat papildināts ar visai pompozo frāzi: “Pjēra Īga ekspozīcija par stikla pili pārvērstajā Francijas paviljonā ir izsmalcināts mākslas un inteliģences triumfs tehnoloģijas laikmetā” – mums liek nedaudz pasmaidīt, bet īstu interesi tomēr neizraisa. Cita lieta – šis jūsmīgais epitets visas franču preses kontekstā. Latviešu lasītājus noteikti interesēs, kas, raksturojot 49. Venēcijas biennāles Francijas paviljonu, kuru šogad “okupē” relatīvi jaunais (38 gadi) mākslinieks Pjērs Īgs (Pierre Huyghe), tiek pasniegts franču publikai. Kā tas tiek apdziedāts un kā analizēts. “Taringa pils...” raksta Beaux Arts, “jau pats Pjēra Īga Venēcijas ekspozīcijas nosaukums mums liek sapņot. Tas nepārprotami piesauc mīklaino angļu matemātiķi, modernās informātikas priekšteci Alanu Metisonu Taringu un vienlaikus atgādina arī leģendārus nostāstus par karaliskiem elfu un troļļu apdzīvotiem mūžamežiem. Un abas šīs valodas – racionālā informācijas apstrāde un brīnumainā iztēles un pasaku valoda – veido šī mākslinieka gaismas un skaņas partitūras pamattēmu.” Toties 12. jūnija Monde uzskata, ka Francijas paviljons ir apzināti bezpersonisks, un, uzsverot starptautiskās žūrijas specbalvas nozīmi, to stilistiski un emocionāli pretstata Vācijas paviljonam, šīgada Venēcijas biennāles “Zelta lauvas” laureātam. Liberation apgalvo, ka “tas ir pats “modernākais” paviljons šī termina utopiskajā un nu jau nostalģiskajā nozīmē”. Savukārt Art Press Īga darbu raksturo šādiem vārdiem: “Ļoti piesātināta un daudzslāņaina izstāde, kuras telpiskais risinājums (tāpat kā tās saturs) atklāj mākslinieka stratēģijas kompleksitāti un tās ārkārtīgo aktualitāti. Venēcija ir lielākais mūsdienu mākslas atrakciju parks.” Gandrīz vai visi franču preses izdevumi, kas raksta par Venēcijas biennāli (un tādu ir daudz), piemin Īga ekspozīcijas tehnoloģisko un virtuālo valodu un tās racionālo vienkāršību (tā paverot “mūžīgas domu un jūtu telpas”), ikviens piesauc šī iespaidīgi pārveidotā paviljona pārliecinošās gaismas spēles, scenogrāfiski veiksmīgo trīsdaļību un ekspozīcijas milzīgās izmaksas (6,5 miljoni franku), tomēr vienīgi Monde atļāvās runāt arī par nopietnām ķibelēm – izstādes atklāšanā Pjēra Īga datorizētā instalācija gluži vienkārši “atslēdzās”, un tās darbība tika atjaunota tikai pēc trim stundām. (Tiesa, it kā jau bija attaisnojoši iemesli – negaiss un lietusgāzes. Tomēr, piedaloties tik vērienīgos pasākumos, būtu jārēķinās ar visiem eventuālajiem laika apstākļiem. Lai arī Itālija mūsu priekšstatos ir izteikta saules zeme...) Otrs dīvainais fakts, kas atklājās, analizējot franču presi, – vienīgi jūnija Beaux Arts atzina, ka ekspozīcija, kaut arī neapšaubāmi Īga iecere, patiesībā ir kolektīva darba rezultāts, kurā iesaistījušies daudzi augsta līmeņa speciālisti un uzņēmumi – kino dekorators Pjērs Pells (Pierre Pelle), kino operators Mišels Amatjē (Michel Amatieu), mākslinieks Filips Pareno (Philippe Parreno), multiplikācijas filmu studija Sparx Films, gaismas programmētāju sabiedrība Di-Light Conneption, starptautiskais stikla un plastiskās mākslas pētījumu centrs CIRVA utt. Tādēļ Īgu drīzāk varētu klasificēt kā mākslas darba režisoru, nevis kā “tīru” mākslinieku... kaut gan mūsdienās, pieaugot video un digitālās tehnoloģijas īpatsvaram mākslā, mākslinieka statusa maiņa acīmredzot kļūst visai tipiska parādība. Runājot par Francijas paviljona detaļām, franču presi visvairāk piesaistījuši centrālās zāles griesti, kas raksturoti kā “disko” un “gaismas pingpongs”, gigantiska videospēle vai atdzīvināts Sols Levits un viņa 3D multiplikācijas filma One Million Kingdoms, kuras varone – no kādas japāņu animācijas kompānijas pārpirktā manga Anna Lī – staigā pa Mēness tālēm, sintetizētā Nīla Ārmstronga balsī runājot Īga tekstu, – filma esot kā “dziestoša gaismas blāzma, melanholisks virtualitātes reibonis”, raksta Liberation. Sagatavoja Ginta Vilsone | |
| Atgriezties | |
