VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| MĀKSLINIEKI 49. VENĒCIJAS BIENNĀLĒ Daiga Rudzāte Jaunā gadsimta pirmajā Venēcijas biennālē Haralds Scēmans sapulcinājis lielu daļu no tiem, kuru māksla 20. gadsimtā spēja radīt zīmīgas pārmaiņas vispārējā plūsmā. Tālab spožo vārdu ir visai daudz. Žurnāls “Studija” nosauc vairākus izcilus māksliniekus, kuru darbi apskatāmi 49. Venēcijas biennālē, bet patiesībā viņi ir tikai daži no tiem, kuru māksla spēlējusi zīmīgu lomu 20. gs. kopainā un tādējādi no kuratora Haralda Scēmana puses saņēmusi apzīmējumu “revolucionārā”. Paturiet prātā, ka šīgada biennāli krāšņo un papildina arī vesela plejāde izcilu kinorežisoru – Atoms Egojans, Abāss Kjarostāmi, Šantala Akermane, Emirs Kusturica un citi, kuru darbi pārliecinoši un organiski ieslīd vizuālo mākslu izstādē. Tur, piemēram, iespējams noskatīties Marina Karmica un Semjuela Beketa kopdarbu – filmu Comedie, kas pirmo reizi tika izrādīta 1966. gadā Venēcijas filmu festivālā. | |
| |
| Jozefs Boiss (Joseph Beuys, 1921–1986) Dzimis Krēfeldē. Viņa pirmā personālizstāde notika 1953. gadā Kranenburgā. Haralds Scēmans raksta, ka “tieši Boiss bija nenogurdināms brīvības koncepta sludinātājs”. Boisa instalācijas ir viens no Plateau of Humankind koncepta atspēriena punktiem. Hanss Dīters Hūbers lekcijā Tēlotājas mākslas institūtā Ņujorkā teica, ka cilvēki Boisu dēvējuši gan par ārprātīgo, gan par šarlatānu, gan par šamani... Jozefs Boiss nepieļāva domu, ka māksla varētu būt elitāra parādība, kas atrodas izolācijā no ikdienas dzīves. “Tādā gadījumā tā ir dažiem intelektuāļiem piederoša teritorija, kas atrodas ļoti tālu no cilvēka.” Boisa māksla vienmēr lielākā vai mazākā mērā bijusi autobiogrāfiska. Viņa agrīnie zīmējumi ir personīgās pieredzes un vācu pagātnes (pasaku, zinātnes, literatūras, filozofijas un mākslas vēstures) fragmentu grafiskas kolāžas. Tās ir arī viņa performanču mākslas pamati. Savos uzvedumos Boiss kombinēja laika un telpas teatrālos elementus ar paša izvēlētiem pagātnes citātiem, fragmentiem. Šīs akcijas radīja jaunus objektus un relikvijas, kas tika izmantotas turpmākajās performancēs. Un tādējādi radās paša Jozefa Boisa mākslas vēsturiskā mitoloģija. Boisu jau kopš agras bērnības fascinēja augi un dzīvnieki. Dabaszinātnēm bija būtiska ietekme uz visu viņa dzīvi. Bērns būdams, viņš kolekcionēja augus un kukaiņus. Vecāku mājās bija iekārtota laboratorija, kurā notika ķīmijas un fizikas eksperimenti. Boiss ļoti bieži izmantoja dzīvniekus savās akcijās, it kā sarunājoties ar tiem viņu pašu valodā, dažkārt identificējot sevi ar kādu no tiem. Visbiežāk jau ar zaķi, kura ķepa vai ļipa vienmēr kā talismans bija māksliniekam līdzi. “Dzīvnieku viesībās” (Party for Animals, 1969) viņš savu vārdu iekļāva dzīvnieku sarakstā līdzās vilkam, zirgam un daudziem pārējiem. Documenta VII laikā Jozefs Boiss aizsāka projektu “7000 ozolu” (7000 Oaks), kura turpinājumu viņam nebija lemts pieredzēt. 1988. gadā Dia mākslu centrs Ņujorkā pretim izstāžu zālei novietoja piecas bazalta kolonnas. Katrai no tām blakus tika iestādīts koks. 1996. gadā 22. ielas abās pusēs tika izvietoti 18 šādi pāri. Marisa Merca (Marisa Merz, dz. 1925. g.) Dzimusi Milānā. Uzaugusi Turīnā, kur divus gadus apmeklējusi medicīnas skolu Universita degli Studi di Torino. Otrā pasaules kara gados iesaistījusies antifašistiskajā grupā Giustizia e Liberta, arestēta un ieslodzīta cietumā. Tur nemitīgi zīmējusi uz jebkura no atrodamajiem materiāliem. 1950. gadā viņa sāka gleznot ar eļļas krāsām uz audekla. Marisas Mercas pirmā personālizstāde notika 1954. gadā Turīnā, Galleria La Bussola. 1966. gadā viņa audeklus un dažādus priekšmetus (pudeles, lietussargus un lietusmēteļus) caurdūra ar neona caurulēm, tādējādi simboliski piepildot tos ar enerģiju. Kopš 1967. gada mākslinieces vārdu min ciešā saistībā ar Arte Povera (nabagu māksla) virzienu. Marisa Merca piedalījusies vai visās nozīmīgākajās starptautiskajās konceptuālisma un minimālisma izstādēs. Arī When Attitudes Become Form: Live in Your Head, kura notika 1969. gadā Bernē, Kunsthallē un ar kuras sarīkošanu Haralds Scēmans ieguva mākslas pasaules burvja slavu. Mercas darbi spilgti demonstrē Arte Povera pamatprincipus – interesi par procesu, formas organiku un sasaistes starp dzīvi un mākslu uzturēšanu. Gadu vēlāk Marisas Mercas darbos parādījās jurtas motīvs, kas turpmāk kļuva par vienu no viņas pazīstamības zīmēm. Jurtas metāla karkasu pārklāja vaska, dubļu, stikla lausku kārta un zaru saišķi un papildināja politiskas vai literāras frāzes, kas bija izlasāmas uz neona caurulēm. “Es nekad nenodalu savu dzīvi no mākslas,” saka viņa pati. Marisa Merca vienmēr atzinusi izteikti sievišķīgas “darbības”, piemēram, adīšanu. Viena no viņas darbu centrālajām tēmām ir māja kā sievietes privātā un intīmā karaļvalsts. 1968. gadā Merca no neilona vai vara diegiem izadīja sarežģītas formas, kas lieliski piegūla pašas augumam. Bea ir tai pašā gadā tapis darbs, kurā atšifrējams mākslinieces meitas vārds. “Mazās kurpes” (Little Shoes) ir 1970. gadā radīta neilona un vara skulptūra, kas izgatavota Marisas Mercas pēdām. Iļja Kabakovs (Ilya Kabakov, dz. 1933. g.) Dzimis Dņepropetrovskā. 80. gadu beigās emigrēja uz Rietumeiropu, 90. gadu sākumā aizceļoja uz ASV. Savu radošo karjeru uzsāka kā grāmatu ilustrators. Pēc pārcelšanās uz Maskavu viņš kļuva par vienu no pilsētas disidentiski noskaņoto mākslinieku un intelektuāļu līderiem. Kopā ar māksliniekiem Vitāliju Komaru, Aleksandru Melamidu, Ēriku Bulatovu un Dmitriju Prigovu viņš nodibināja Maskavas konceptuālistu grupu. 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā šī grupa radīja virkni mākslas darbu, kuros kritizēja komunistisko režīmu un ironizēja par to. Viņu centienu mērķis bija sagraut padomju kultūras oficiālo fasādi. Pirmā lielā Iļjas Kabakova instalācija, ko ieraudzīja Rietumu pasaule, bija Ronalda Feldmana galerijā Ņujorkā izstādītie “Raksturi” 1988. gadā. Rietumu mākslas kritikas atzinība viņu aplaimoja pēc darbu izstādīšanas Venēcijas biennālē 1992. gadā un documenta Kaselē. Tagad saka, ka Kabakovs pieder starptautiskās mākslas pasaules virsotnei. Runājot par Iļju Kabakovu, nedrīkst nepieminēt viņa sievu Emīliju, kas ir visu instalāciju līdzautore. Viņi stāsta par savu dzīvi un savu pasaulsredzējumu. Viņu darbos neiztrūkstoša loma ir autobiogrāfiskām detaļām un privātām filozofiskām pārdomām. 49. Venēcijas biennālē redzamo vilciena vagonu skumju padara uzraksts “Ne visi tiks paņemti līdzi nākotnē”. Uz sliedēm izmētātie zīmējumi liecina par nojausmu, ka Kabakoviem vietas tur nav rezervētas. Dzīvojot tālu prom no Krievijas, Kabakovs tā arī nav spējis atbrīvoties no savas pagātnes, kas ir viņa objektu centrālais tēls un ko viņš (viņi) interpretē ar ironiski skumju melanholiju. Rietumniekus aizrauj, viņuprāt, tik mistisks un gandrīz vai neiespējams ceļojums, piemēram, komunālajā dzīvoklī, kāds redzams Tate Modern pastāvīgajā ekspozīcijā. Pēc jaunās Teita galerijas atklāšanas zālē, kur atrodas Kabakova darbs, bijis gandrīz vai neiespējami iekļūt cilvēku pārpilnības dēļ. 1999. gadā viņš uzbūvēja “Manas dzīves laivu” – 58 pēdas augstu rokām darinātu koka laivu, kuras abos galos novietotas kāpnes, pa kurām skatītāji var “iekļūt” Kabakova dzīvē, ko atspoguļo 25 kartona kārbu saturs – apģērbi, rotaļlietas, fotogrāfijas... Džefs Vols (Jeff Wall, dz. 1946. g.) Dzimis Vankūverā, kur joprojām arī dzīvo un strādā. Savu karjeru Džefs Vols uzsāka kā mākslas vēsturnieks. Varbūt tālab viņa darbi pārpilni alegorisku atsauksmju. Viņa radošās darbības joma ir fotogrāfija, kurā iemūžinātās situācijas šķiet tik organiskas un dabiskas, ka "nesagatavotam" skatītājam pat nerodas nojausma par inscenējumu. Pēc Britu Kolumbijas universitātes beigšanas Vols studēja mākslas vēsturi Kurto Mākslas institūtā Londonā. Šais gados viņu nodarbinājis jautājums par to, kā gan mākslinieks, piemēram, Goija vai Manē, vienkārši atainojot savu laiku, spēj izraisīt tik spēcīgas emocijas. Vienlaikus viņš domājis par to, kāds mākslas pasniegšanas veids spētu imponēt moderno sabiedrību. Ienākusi prātā doma izmantot fluorescējošās gaismas kastes, kurās tiktu ievietotas fotogrāfijas. Tādējādi Džefs Vols atrada sevi. “Tā nav fotogrāfija vai glezniecība, tas nav kino un arī ne propaganda, lai arī kopumā raisa asociācijas ar jebkuru no pieminētajiem izteiksmes veidiem.” Džefs Vols rada savus darbus līdzīgi kā kino industrijā. Aktieri darbojas viņa izvēlētajā darbības vidē, un sarežģītās mizanscēnas tiek konstruētas ar datora palīdzību. Gluži tāpat kā aizgājušo laiku gleznotāji radīja un attēloja vēsturiskās ainas, ainavas un parādes portretus, tieši tāpat, izmantojot savas mākslas vēstures un foto tehnoloģijas zināšanas, Džefs Vols portretē šodienu. Precīzāk būtu teikt – Vankūveras pilsētas dzīvi, tās cilvēku psiholoģiju un citas lietas, kas atspoguļo sabiedrību, kurā mēs dzīvojam. Aligjēro Boeti (Alighiero e Boetti, 1940–1994) Dzimis Turīnā, 1972. gadā pārcēlies uz dzīvi Romā. Boeti ir savveida itāļu kulta figūra, kura vārds nesaraujami saistīts Arte Povera. Mākslinieku fascinēja cilvēka aizraušanās ar dažādu lietu klasifikāciju. Viņš radīja sistēmu, kas apgāza modernistu popularizēto teoriju par perfekciju un klasifikācijas iespējamību. “Sabiedrības pamati sabruks, ja kaut viens no tās elementiem nebūs savā vietā,” teicis Boeti. Savā darbā “Dvīņi” (Twins) Boeti sadevies rokās ar Boeti. Viens no viņiem esot Aligjēro, otrs – Boeti. Pirmais raksturojot viņa personības ārējo daļu, otrais – daudz abstraktāko pusi. Mākslas pasaulē Boeti vārds pazīstams kopš 1967. gada. (Tas ir laiks, kad pasauli iekaroja arī Arte Povera.) Tomēr, kā rakstīja Berijs Švābskis (Barry Schwabsky): “Aligjero Boeti jau ilgu laiku, pirms viņš sevi pasludināja par mākslinieku, bija nodarbojies ar mākslas radīšanu. Viņa pirmais mākslas darbs tapa 1948. gadā, kad, kā rakstīja viņš pats, “es saplēsu lielu brūna papīra loksni mazos taisnstūra gabaliņos, pēc tam izkārtoju tos vienu virs otra un izveidoju tādu visai nestabilu kolonnu.” Šie mākslas darbi, kurus Boeti radīja kopš 8 gadu vecuma, jau nav nekas izcils. Bet tie parāda viņa slieksmi Arte Povera virzienā.” Bils Viola (Bill Viola, dz. 1951. g.) Dzimis Ņujorkā. Dzīvo un strādā Longbīčā, Kalifornijā. Viņu dēvē gan par video laikmeta Rembrantu, gan par videomākslas pionieri. 1995. gadā viņš pārstāvēja ASV Venēcijas biennālē un tur izstādīto darbu grupa “Apraktie noslēpumi” (Buried Secrets) esot izraisījusi īstas ovācijas. Savus eksperimentus videomākslas jomā Bils Viola sāka 1970. gadā vēl pirms Sirakjūsas universitātes vizuālās un performanču mākslas koledžas beigšanas. Viņa pirmo videolenšu un instalāciju radīšanu īpaši ietekmējusi aizraušanās ar skaņu un darbs ar mūziķi Deividu Tjūdoru (David Tudor). Dažus gadus vēlāk viņš darbojās kopā ar Nam Džun Paiku un Pīteru Kampusu. Šī sadarbība atstājusi īpašu ietekmi uz viņa mākslinieciskās personības veidošanos. Bils Viola vairāk nekā jebkurš cits no laikabiedriem bagātinājis un paplašinājis video medija emocionālo un estētisko ietilpību. Video kalpo kā līdzeklis, ar kura palīdzību mākslinieks parāda laika dimensiju. “No viņa mākslas izšļācas vai pakāpeniski pa pilītei iztek un atspoguļojas dzīve. Un tā spēj apburt un aizraut cilvēku gluži tāpat kā kinofilma. Tomēr Bils Viola nav stāstnieks. Viņavideodarbiem nav atrisinājuma. Tie gluži kā muzikālas kompozīcijas sastāv no frāzēm – pauzēm, kāpinājuma un pieklusuma, lai viss atkal varētu sākties no gala,” – tā rakstīja Laura Caminga (Laura Cumming) The Guardian šīgada 6. maijā. Maurīcio Katelāns (Maurizio Cattelan, dz. 1960. g.) Dzimis Padujā. Šobrīd dzīvo un strādā Ņujorkā un Milānā. Mākslas pasaulē pazīstams jau kopš 20. gs. 80. gadu beigām. Savos darbos spēlējas ar cilvēku dzīvē nozīmīgiem un pazīstamiem simboliem. Viņa skarto tēmu loks ir plašs – no rasisma un terorisma līdz pat Vjetnamas karam un mākslas pasaules funkcionēšanas mehānismiem. Katelāns tik pazīstamos tēlus, kurus ikdienā tiražē masu mediji un reklāmas aģentūras, izmanto, lai pateiktu savus izsmalcinātos komentārus par lietām un parādībām. Skandalozākais no viņa darbiem noteikti ir 1999. gadā tapusī “Devītā stunda” (meteorīta notriekta pāvesta Jāņa Pāvila II skulptūra), kas apskatāma arī 49. Venēcijas biennālē. Aizvadītā gada 21. decembrī Polijas parlamenta katoliciski noskaņotie deputāti aktīvi protestēja pret šī darba iekļaušanu Varšavas Nacionālajā galerijā sarīkotajā izstādē, kuras kurators bija Haralds Scēmans. “Man patīk tas, ka kāds mēģina glābt pāvestu. Tas ir kā brīnums, kas nāk nevis no debesīm, bet gan no zemes. Bet galu galā tā jau ir tikai vaska figūra.” Tā šo incidentu komentējis pats mākslinieks. Gandrīz tikpat slavens bija Katelāna izgājiens Pikaso veidolā (neproporcionāli liela Pikaso sejas maska, svītrains jūrnieka krekls un tumšas bikses) Ņujorkas ielās 1998. gada rudenī, atklājot savu darbu iztādi Projects 65: Maurizio Cattelan. Šī nebija pirmā Venēcijas biennāle Maurīcija Katelāna mūžā. Mākslas kritikai vienmēr tīk atzīmēt 1993. gadu – pirmo Venēcijas biennāli mākslinieka izstāžu sarakstā. 1997. gadā 47. biennālē redzamais darbs Turisti ir Prada ģimenes īpašums. Viņi to iegādājās par 61 000 mārciņu. Rons Mjūks (Rons Mueck, dz. 1958. g.) Dzimis Melburnā. Viņa vecāki bija leļļu izgatavotāji. Pēdējos 20 gadus dzīvo un strādā Lielbritānijā. Atšķirībā no saviem YBA kolēģiem, kuru dzīvesstāstos ietilpst Londonas mākslas skolu apmeklējumi, slikto zēnu un meiteņu dzīves stils un daudzi jo daudzi skandāli, Rona Mjūka kontā visa tā nav. Viņa pirmā debija uz mūsdienu mākslas skatuves bija tik skandalozā Sensation 1997. gadā, kura notika Londonā, Karaliskās Mākslas akadēmijā un kurā bija redzams viņa veidotais “Mirušais tēvs” – četras pēdas gara miruša vīra skulptūra no silikona un stikla šķiedras sveķiem. Tā bija izveidota ar anatomisku un dermatoloģisku precizitāti, atainojot visas nianses, kuras laiks ievelk cilvēka ķermenī. (Pirms tam 15 gadus Rons Mjūks strādāja bērnu televīzijas šovos un filmindustrijā – veidoja specefektus tādās filmās kā, piemēram, “Labirints” ar Deividu Boviju 1986. gadā.) Līdz 16. jūnijam Džeimsa Koena galerijā Ņujorkā bija apskatāma Rona Mjūka darbu izstāde. Par vienu no tās eksponātiem (“Māte un bērns”), kas atainoja dzemdību ainu ar vissīkāko precizitāti, mākslas kritiķi visi vienā balsī apgalvoja, ka tas ir vispatiesākais, visjaukākais un sirsnīgākais dzemdību atainojums, kāds jebkad redzēts. Vēl mēdz teikt, ka Rons Mjūks ir viena no labākajām lietām, kas notikusi ar reālismu. Vanesa Bīkrofta (Vanessa Beecroft, dz. 1969. g.) Dzimusi Dženovā. Viņas pirmā personālizstāde notika 1993. gadā Milānā – īpaši intīms šovs, kurā bija apskatāmas zīmējumu sērijas kopā ar dienasgrāmatu astoņu gadu garumā. Tai pašā gadā viņas darbi pirmo reizi tika izstādīti Ņujorkā, Andrea Rosen galerijā. Vanesas Bīkroftas “izejmateriāls” ir dzīvs cilvēks. Viņas performancēs piedalās jaunas kailas vai puskailas sievietes, kuras ir it kā nekustīgas, sastingušas, pamirušas. Šīs tā dēvētās instalācijas atgādina “dzīvus” attēlus, elitāru modes žurnālu vākus. Jauno sieviešu tēli līdzinās lellēm. Viņas izskatās kā citas planētas karalienes, kā Helmūta Ņūtona iemūžinātie tēli. Dažkārt viņas patiesi līdzinās kādai armijas vienībai. Monty Di Pietro, analizējot mākslinieces izstādi Tokijā, rakstīja: “Kas ir tas, kas liek Vanesai Bīkroftai, kuras darbi sastāv no izskatīgām modelēm, viņas izģērbt un “izstādīt” galerijās un muzejos? Tas, ka cilvēki grib iet un apskatīt viņas.” Bīkrofta pati saka: “Sieviete vienmēr izprot situāciju, to, kas notiek. Ir atšķirība starp reprezentācijas tēlu un reālo cilvēku. Es vienmēr gribu, lai manām modelēm kājās būtu augstpapēžu kurpes, jo tās padara sievieti stipru un pašpārliecinātu. Tie vairs nav vienkārši plikņi. Ja vīrietis raugās uz šīm sievietēm, it kā tās būtu apģērbtas un vienkārši krāšņo auditoriju, tad tas ir tas, ko viņš grib redzēt. Varbūt tad, kad to būs redzējuši divdesmit reizes, viņi sāks domāt citādāk. Lai gan es neesmu pārliecināta. Tas ir eksperiments.” Māksliniece darbojas ne vien performanču jomā, bet izstāda arī fotogrāfijas un videodarbus, kuri ir mākslas darbi un vienlaikus viņas uzvedumu dokumentētāji, zīmējumus un eļļas gleznas (arī tajās centrālais tēls vienmēr ir sieviete). Kriss Kaningems (Chris Cunningham, dz. 1970. g.) Dzimis Rēdingā. Šobrīd dzīvo un strādā Londonā. Mākslā viņu mēdz dēvēt par jaunpienācēju un min kopā ar tādiem skandālistiem kā brāļi Čepmeni un Maurīcio Katelāns. Popmūzikas pasaule Krisa Kaningema vārdu pazīst senāk nekā vizuālo mākslu cienītāji. (Viņa videoversijas popzvaigžņu dziesmām saņēmušas ne vienu vien balvu.) Visu savu dzīvi viņš esot mīlējis mūziku, tālab arī māksla bijusi tai pakārtota. Viņš pats saka: “Mans mērķis ir radīt tēlus, kuri nav stilīgi, bet ir skaisti. Ja manu darbu varoņi ir pārlieku uzspodrināti, tie “krīt ārā” no konteksta.” Viņa pēdējo, 2000. gadā radītā videodarba Flex tapšanu inspirējusi aizraušanās ar anatomijas grāmatu studijām. Un, vērojot šo emocionāli, akustiski un vizuāli tik piesātināto filmu, patiesi, pārņem sajūta, ka redzi mītisku procesu. Ričards Serra (Richard Serra, dz. 1939. g.) Dzimis Sanfrancisko. Karjeru mākslā uzsācis kā gleznotājs. Viņa pirmā personālizstāde notika Romā 1966. gadā. Pasaules slavu Serra ieguva ar savām minimālistiskajām, spēkpilnajām un gigantiskajām skulptūrām, kuras ir īsts izaicinājums gravitācijas likumam. Lietu apjoms vienmēr fascinējis mākslinieku. Kādā intervijā viņš atminas sevi četru gadu vecumā vērojam ostā pietauvojušos tankkuģi un to, ka kuģis izskatījies bezgala milzīgs. Patiesībā Ričards Serra ir ne vien leģendārs mākslinieks, bet arī lielisks konstruktors. Runājot par viņu pašu, mēdz lietot apzīmējumu “enerģijas bumba”. Viņš radījis bezgala daudzas vides skulptūras, kuras izvietotas visdažādākajās vietās Ziemeļamerikā un Eiropā. Pēc Gugenheima muzeja Bilbao pasūtījuma Ričards Serra darināja “Čūsku” – 100 pēdu garu un 13 pēdu augstu skulptūru, kuras svars ir 160 tonnas. Arhitekts Frenks Gerijs, kas projektējis Gugenheima muzeju Spānijā, jau vairāk nekā 30 gadus ir tēlnieka labākais draugs. Pavērojot viņu abu radošo veikumu, iespējams atrast ne mazums paralēļu. Vismaz vēlmi radīt gigantiskus darbus (kuru konstrukcija spītē fizikas likumiem) – noteikti. | |
| Atgriezties | |
