VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Spaidu ispaidi Venecijā Normunds Naumanis, "Diena",ipaši "Studijai" | |
| |
| Normunds Naumanis, “Diena”, īpaši “Studijai” Spaidu iespaidi Venēcijā 1. Neizdzēšamu kultūršoku sagādāja Venēcijas grandiozākā dzīvā instalācija – 7439 akreditēto žurnālistu un citu art-VIP (galeristu, kuratoru, kolekcionāru, muzeju direktoru, kritiķu, mācībspēku, mākslinieku un mākslas dīleru) valkīriskais uzlidojums un izvietošanās kaut arī iespaidīgajā (“Dārzu” un Arsenāla teritorija – 200 000 m2), tomēr šādai interesentu ordai krietni pašaurajā Venēcijas biennāles (VB) teritorijā. Instalācija ilga trīs bezmaksas dienas un pilnībā paralizēja iespēju baudīt Venēcijā reprezentēto pasaules mākslu ar meditācijas, padziļinātas uztveres un apdomas klusā laika palīdzību. Pie valstu paviljoniem stāvēja slavenu modes namu izpārdošanas vājprāta cienīgas rindas, kādas esmu redzējis Parīzē (visgarākā izveidojās pie VB galvenās balvas laureātes Vācijas ēkas; runā, ka Latvijas Mākslas akadēmijas profesors E. Kļaviņš, pusotru stundu kopā ar citām mākslas prominencēm izstāvējis, beidzot atmeta ar roku, un tūdaļ arī policists paziņoja, ka paviljonā kāds kaut ko esot samaitājis, tādēļ tas tiek uz laiku slēgts!). Bija jāuzmanās, ka kopīgi atmodinātajā pūļa jeb dzīvnieciskas ziņkāres instinktu priekā par mākslu nejauši neuzkāp kādai ar jaunāko Gucci parfīmu svaidītai un Mikimoto pērlēm greznotai ekscentriskai grāfienei vai sirmi elegantam miljonāram/kolekcionāram no Japānas (lūk, reāls gadījums no manas prakses – gribēdams tuvāk aplūkot un pasmaržot Boisa leģendāros 1984. gada “Olīveļļas akmeņus”, es brutāli uzskrēju virsū šo tēlniecības objektu dāvinātājai Cīrihes Kunsthalles austriešu baronesei X, kura par savu dāsnumu stāstīja pie rokas pieķertajam Ernesto Neto, slavenajam milzīgo, smaržīgo garšvielu skulptoram...). Savā ziņā mākslas un apmākslas ļaužu svētceļojums uz Venēciju jūnija pirmajās dienās tradicionāli apliecina, ka VB ir prestižākais mākslas notikums pasaulē, tas tiesa. Par to pārliecinājos, vērojot Pegijas Gugenheimas muzeja – bālgana palaco – dārzu iekšpilsētā no kanāla pretējās puses restorāniņa, kur pēc dienas mākslas terora beidzot, kaut ar uzpampušām kājām, toties laimīgā vientulībā pavakariņoju: ūdenstaksometri uz oficiālo pārtiju Amerikas paviljona atklāšanas dienā veda tādas slavenības, par kurām līdz šim bija lasīts kā par 20. gs. mākslas stūrakmeņiem... Taču izstādi ar skaidru prātu uztvert tiešām traucē cilvēku tūkstošu nospiedošā masa. Vienīgais mierinājums, ka māksla te triumfē – pie kafijas stendiem VB bija daudz mazākas rindas nekā pie paviljoniem. Un apziņa, ka pavisam drīz es atgriezīšos Venēcijā, lai rūpīgi un pamatīgi izbaudītu to, kas elementāri bija fiziski neapskatāms atklāšanas dienās. Citādāk būtu kā krievu parunā: kāzās biju, medu dzēru, gar ūsām tecēja, mutē netika! Jo patiesībā visi septiņi tūkstoši akreditēto biennālē bija izredzēto, tomēr spaidu kārtas tūristu statusā pārskrējienos pa maršrutu no mākslas X uz mākslu Y. Un tā līdz bezgalībai. Šai sakarā rodas ķecerīga doma – tās valstis, kurām nav ekspozīcijas galvenajās VB teritorijās, bet gan pilsētā, ir daudz labākā un mākslai izdevīgākā pozīcijā. Arī Latvija šoreiz San Lio baznīcā uz stratēģiskā tūristu krustceļa Piazza San Marco–Ponte Rialto. 2. Vācijas paviljons–Islandes paviljons kā ideāls opozītais pāris, kurā realizējas princips: skatītāja/dalībnieka dezorientācija mākslas telpā plus visneiedomājamākās manipulācijas ar pārsteiguma efektiem. Tas, ko izbūvējuši vācietis Gregors Šneiders (Gregor Schneider) (mirusī māja, kurā, tupus rāpus lienot, spraucoties tumsā, smakās, klūpot un maldoties kā Ešera labirintā, nonāc pie nebeidzamu ireālu baiļu hiperreālistiska šoka – šī māja nemaz nav tik mirusi, bet gan dzīva ar tavām bailēm!) un islandietis Finbogi Petursons (Finnbogi Petursson) (minimālistiska, dizainā perfekta koka mājiņa – koridors, kur mākslas efekta vietā notupies ceļos un, glūnot pa šķirbiņu, saņem... tukšu svaigi smaržojoša koka kastīti – Nekā telpu, papildinātu ar pulsējošu audiomuzikālo gaisu/atmosfēru) ir vistīrākais mākslas “orientālisms” – pārsteigums, radīts pēc ķīniešu kastītes vai sīpola principa: atziņas un sajūtas atnāk izziņas procesā. Atraktivitātes motīvi dominē – it kā mākslinieki sekotu publikas sauklim “Pārsteidz mani!”. Protams, tas – vismaz biennāles skates ietvaros – nivelē klasiskas, tīro žanru mākslas dominanti (piemēram, VB tikpat kā nebija normālas akadēmiskās glezniecības, un tā, kas bija, – slikta, koloristiski un kompozicionāli vārga) un mūsdienu mākslu “holivudizē”, taču – ja tāds ir mākslas tirgus konjunktūras cirks, atliek ar to rēķināties, pat izsmejot un noliedzot vidējstatistisko salonproduktu – un to netrūka arī VB! – kā very bad taste. Bet kopumā man patīk, ka VB ar tik daudziem darbiem apliecina mākslinieku virzību uz cilvēku sajūtu, maņu pieredzes paplašināšanu: smaržīgas skulptūras, tehnoloģiski brīnumlīmenī pasniegta skaņas efektu izmantošana, jaunās tehnoloģijas – pat metram Ričardam Serram ir nepieciešami superklases metināmie un urbji un īpašas līmes, lai radītu savas unikālās metāla spirāles! Serra, protams, ir materiāla vieliskošanas skaidrais, monumentālais ģēnijs. Tāpat kā mistiskais kolorists Anišs Kapūrs, kurš gan Scēmana kolekcijā nebija aicināts. 3. Scēmana mīluļu zona – ekspozīcija Arsenāla barakās kā savveida astoņdesmitos gados dzimušās world music konceptuālo ideju transformācija vizuālajās mākslās. Te bija daudzi izcili mākslas priekšmeti, bet personiski vislielāko metafizisko baudu sagādāja britu kino/video/digitālā meistara Krisa Kaningema video triloģijas sintētisko tēlu maģija, kas sāpīgi apliecināja mūžīgo nespēju komunicēt ar cilvēkiem pat dzidrāko jūtu līmenī – tikai intelektuāls sekss un erotizēta vardarbība. Vēl “manu” izcilnieku sarakstā ir austrālietis Rons Mjūks un ķīnietis Sjao Jui (Xiao Yu) ar fizioloģiskajām un trauslajām “īstās ādas un miesas” skulptūrām, kaut arī Mjūka “Puisēns” ir izmēros milzīgs – kā Gulivers, bet Jui fantastiskās, formalīna “skafandros” iekonservētās cilvēkdzīvniekbūtnes – embriji – pirmajā brīdī šķiet no panoptika pagrabiem izvilktas... taču pieredze un mīlestība nāk lēnām! Izpildījumā ideāli perfekts ir angļa Čārlza Sendisona videodarbs – molekulārā spožo burtiņu ziba tumšā izplatījumā: nāve, sieviete, vīrietis, mūžība, bērns, māte, dzīve... it kā elementārs, tomēr fascinējošs. Izcilas ir šveicieša Arnolda Odermata fotogrāfijās iemūžinātās automobiļu nāves – kā cēlas, skaistas, kompozīcijā dekadenti aukstas un tik pievilcīgas! Un, protams, japāņa Tacumi Orimoto publiskai izmisuma intimitātei fotodokumentētā, bet ne mirkli ne piedauzīgi spekulatīva mākslinieka mātes Alheimera slimības aina – šis darbs ir tik personisks, ka par to joprojām nevaru runāt bez saviļņojuma. Kā Orimoto mēģina rast šķietami nežēlīgai spēlei līdzīgu kontaktu ar vistuvāko cilvēku, kura apziņā viņš, dēls... vienkārši pazūd. Te nu tas ir – no cilvēka līdz dzīvniekam ir viens solis. Tāpat kā otrādi. P.S. Var palikt iespaids, ka VB veido mākslā atzītas autoritātes un slavenības (kā, piemēram, ekskluzīvā trīsdienu akcija ar septiņdesmito gadu supermodeli Antonioni Blow Up fiksēto Verušku, kuru nekad vairs neredzēs “parastās” biennāles apmeklētāji, jo paliks vien zāle/kabinets ar uzrakstu “Veruška bija šeit” – arī atmiņām uzlādēta mākslas telpa!), bet valstu sacensība ir iegansts, lai sadalītu tās dažas “Zelta lauvas”. Jā, var domāt arī tā. Vismaz man VB atsevišķo valstu paviljonu apmeklējuma paviršais kopiespaids šobrīd – pārāk daudz videomākslas (turklāt, amatieriski sliktas), pārāk daudz interesantu ideju aizmetņu, kas tā arī nav noformējušies par mākslas darbiem, ieguvuši to stabilitātes pašvērtību, ko jebkuram darbam piešķir talants, apvienots ar ideālu tehnisko izpildījumu. Tādēļ arī skate Arsenālā atšķiras ne ar “domas lidojumu”, bet ar domu, kas ieguvusi pabeigtu mākslas formu. Izpildījuma kvalitātē – spēks, nevis labajos nodomos. Nu gluži kā atskaņojot Venēcijai piederīgos Māleru vai Čaikovski. Sūdīgs izpildījums sabojā gan vienu, gan otru, gan... izlaidīgu padara VB skatītāju, un viņš dodas dzert uno expresso, prego! | |
| Atgriezties | |
