VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| No/Ar From/By jeb dažas piezīmes pēc 49. Venēcijas biennāles Helēna Demakova,mākslas kritiķe un sabiedriskā izglītības fonda “Jaunā akadēmija” izpilddirektore Moto: “Lūk, kāds ļaunums ir visā, kas notiek zem saules: viens iznākums visiem; un cilvēkbērnu sirds ir ļaunuma pilna, un dulnums tiem sirdī, kamēr tie dzīvi, un pēc tam – prom pie miroņiem!” “Pulcētājs”, 9. nodaļa | |
| |
| I. Ziemeļi ir izredzēti Ziemeļi ir izredzēti. (The North is chosen.1) Ziemeļi ir pasargāti no alhohola. (The North is protected from alcohol.) Ziemeļi ir pasargāti no neonacisma. (The North is protected from neonazis.) Ziemeļi ir pasargāti no komunistiem. (The North is protected from communists.`) Ziemeļus pasargā sapņi. (The North is protected by dreams.) Šie un citi vārdi angļu valodā ir rakstīti 49. Venēcijas biennāles Ziemeļvalstu – Zviedrijas, Somijas un Norvēģijas – kopējā paviljona katalogā. Taču vārdu tur maz, un tie ir par tēmu “Ziemeļi ir pasargāti no...”. Šķiet, ka šo teikumu kopums Ziemeļu kontekstā ir paradoksāls, melanholisks, jautrs, humorpilns, traģisks, īstens un nepatiess. Tikpat patiess un nepatiess kā visi mīti par “īpašajiem” Ziemeļiem, viņu Ziemeļu gaismu, kura tagad izgaismo arī Nokia, un par minimālistiski gaumīgo izteiksmi, kura mākslā allaž (?) starptautiskajās izstādēs izceļas citu pozīciju vidū. Katrā ziņā kā arhitektūras pievilcības zīme labi uzskatāms viņu pastāvīgais paviljons – atvērta, vienkārša, harmoniska struktūra, kura uzcelta apkārt dzīviem kokiem. Vēl Ziemeļvalstu nosacītajā katalogā izlasāms filozofa Tuomasa Nevanlinna teksts par romantismu, kas ierodas, slēpts aiz daudzām maskām. Un par autorību, kolektīvismu un vienreizību – tēmām, kas tik ļoti sasaucas ar viņu pašreizējo ekspozīciju Venēcijā. To kā vienotu veselumu veidojuši Leifs Elgrēns (Leif Elggren), Tomijs Grenlunds (Tommi Grönlund), Karls Mihaels fon Hausvolfs (Carl Michael von Hausswolff), Peteri Nisunens (Petteri Nisunen) un Anderss Tomrens (Anders Tomren). Un vēl nosacītajā katalogā ir daudzas, daudzas piecu Ziemeļvalstu mākslinieku izvēlētas fotogrāfijas un dažādu (svešu) vecāku un jaunāku mākslas darbu reprodukcijas. Ņigu ņegu kopā Helsinki, Venēcija, seni zīmējumi ar skaistām dāmām – eiropiete, japāniete –, un meitenes, daudzas meitenes, Stokholma, pasaule, drupas, cilvēki, nami, ainavas. Katalogs kā autonoma vienība un kā ekspozīcijas sastāvdaļa, kā kaut kas tāds, kas ne vien emocionāli uzvēdīs atmiņas par lagūnas ieskauto mākslas parādi, bet dos arī impulsus vismaz jēgpilnai ziemas aizvadīšanai. Kataloga fotogrāfijās, protams, sakopotas redzamās norises, taču to noteiktā noskaņas sekvence rada nojēgu par pasauli zem tās ādas. Ziemeļnieku kataloga bildes atsauc atmiņā Fišli/Veisa labi zināmo darbu par “redzamo pasauli”, iekodētu “neitrālos” ainavu un pilsētas skatu videoattēlos, kuri lielā skaitā un cits pēc cita pēkšņi rada skumju nolemtības sajūtu. Kādēļ bija jāraksta par katalogu? Izstādē ir skaņa un lakoniskas telpiskas struktūras. Katalogs ievieš papildšķautnes ar attēliem un vārdiem. Ak, kā gribas citēt Haraldu Scēmanu iz žurnāla NU: pēdējā numura: “Un visbeidzot es atklāju savu apsēstību ar visaptverošu mākslas darbu (Gesamtkunstwerk).”2 Pati ekspozīcija ir perfekts ambient paraugs, līdz ar to – mūsdienīgs kultūrprocesa vienas izpausmes pieraksts vienā estētiski kodētā valodā. Šoreiz minimālistiska skaņa, ko iekļauj un atdala vairāki telpu sadaloši elementi, taču pati šī un citas skaņas iekustina no plānām stieplēm veidotu horizontālu “skulptūru” telpas otrā galā. Tas strādā ne tikai kā “mākslas Lunaparka” (E. Kļaviņš) chill out telpa. Tas strādā kā intelektuāls izaicinājums pēc-simulāciju teoriju skolnieku izpratnei par juteklību un autorības valodu. Viņi visi vēl ir jauni, Dievs dod mums kādu dienu viņus redzēt ienirstam Rīgas plānajos džungļos! Poētisku industrial pazīstam arī mēs, taču – pārfrāzējot – Ziemeļvalstis to dīvainā veidā spēj pasargāt no komercializēšanās. (Protams, te var oponēt un “tirgus” iespaidā sacīt, ka komerciāls ir viss, pēc kā ir pieprasījums. Pēc Tomija un Peteri ir pieprasījums, taču “tirgus segments” ir pārāk specifisks...) P.S. Viņu katalogam bija pievienota īsta vinila plate. II. Mākslinieks kā šamanis Viņš apstādina vai paātrina laiku, aizķer aiz stērbeles mītu, reizēm pieslēdzas izjūtām, kuras grūti pazīt. Viņu nesauc Jozefs Boiss, viņu sauc Bils Viola, viņš ir dzimis 1951. gadā un ir pasaules videomākslas klasiķis. Uz videokasetes, kurā ir Bila Violas 1981. gada 56 minūšu garā filma Hatsu-Yume (“Pirmais sapnis”), gudrinieks Džīns Jangblads raksta to, ko var attiecināt arī uz šoreiz Venēcijā redzamo darbu: “Kā sapnī mēs bieži nevaram pateikt, vai šo bezvārdu attēlu un skaņu straumes atritinās reālajā laikā, palēninājumā vai vienā laika sprīdī. Darbs, kuram piemīt ekstravagants glezniecisks skaistums.”3 Venēcijā viens no Violas darbiem Arsenāla tumšumā, Scēmana “Cilvēces skatuvē”, bija “Neredzamā kvintets”. Šis “Kvintents” ir piecu cilvēku kompozīcija Karavadžo ģeniālā gleznieciskā “naturālisma” garā, tikai šoreiz lēni kustīgās videobildēs. Tik tikko manāmā kustības maiņa, līdz ar to cilvēku savstarpējā novietojuma, sejas pantu un žestu maiņa spēja ģenerēt ārkārtīgi plašu emociju gammu gan šajos piecos cilvēkos, kas ekrānā spiesti kalpot mākslinieka digitālās apstrādes maģijai, gan tajos pacietīgajos skatītājos, kurus aizrāva Violas “cilpas” nesteidzīgais plūdums. Strukturāli determinēts humānisms, ārējas nejaušības izraisīts dvēseles viļņojums? Viola ir meistars, tādu neaprakstīsi dažās rindiņās... Ilmārs Blumbergs sarunās minējis, ka daudzi (arī labi) mūsdienu videodarbi piedāvā tikai vienu izjūtas un idejas stīgu. Var uzskatīt, ka tas ir savdabīgs, no minimālistiskās ētikas mantots mūsdienu mākslas patoss, kas liedz māksliniekam būt Dievam Tam Kungam un atbildēt, skaidrot un tēlot “visu”. Taču Blumberga bažas ir pamatotas, jo, raugi, tāds megatalants kā Viola tomēr spēj vienā videoinstalācijā sapīt kopā daudzas jo daudzas stīgas. Un bez tam “viss” laikam nav iespējams bez nāves dvašas mākslas darba pakausī... III. Vēlmju ikonogrāfija Viola nav vienīgais, kurš biennālē “praktizēja”skaistumu. Krisa Kaningema high tech digitālo kadru plūsmas kopā ar mūziku pieslēdzās tam neviltotajam priekam, kuru spēj radīt profesionāli pilnvērtīgs tehnicisms savienojumā ar “laika gara” kvintesenci, – vai lai tie būtu spermas apšļāktu robotu, vijīgas un bezapzinātas abu dzimumu mijiedarbības cīņas vai amizantu mehānisku spēļu biedru attēli. Var jau teikt – un melots nebūs –, ka Cunningham + Aphex Twin (britu mūzikas grupa) ir patērētājsabiedrības “progresīvi” skaistā fasāde. Jā, šī māksla ir komerciāla arī MTV kontekstā, taču tādam daudzslāņainam skaistumam piemīt savs “pretestības” potenciāls, kas to atšķir no pūļa akceptēto “brendu” masas. Amerikāņu mākslas teorētiķis Deivs Hikijs teicis, ka 90. gadu mākslas galvenā tēma būs beauty – skaistais: “..tādēļ es vēršu jūsu uzmanību uz vizuālo iespaidu – uz to retoriku, kādā veidā lietas izskatās, uz vēlmju ikonogrāfiju, vienvārdsakot – uz skaisto!”4 IV. Spēles konteksts un teksts Ingeborga Līšere ir šveiciete, un viņas sešu minūšu video “Saplūšana” (Fusion) ir par to, kā vīri, dažādi vīri – melni un balti –, aizrautīgi spēlē futbolu uzvalkos, sit, krīt, apkampjas, skrien. Ļoti labi spēlē ļoti labos uzvalkos. Itālijā tas nav nekas sevišķs (protams, sevišķa ir filmiņas dinamika un humānais vēstījums). Itālijas klubos tiešām komandas ir jauktas (tajās spēlē dažādu rasu sportisti), Itālijā vīrieši dažkārt pagalmos spēlē ļoti labos uzvalkos. Taču tā ir Itālija, nevis Eiropas vidiene, kurā ir Šveice un arī Jergs Heiders Austrijā. Vīriešu pasaule? Spēle kā savdabīgs universs, kad uz laukuma notiek tikai TAS, bez visa cita, kas nāk spēlei līdzi – nauda, agresija, mārketings? Pasauli visaptverošas simulētas emocijas? (Bet tās taču ir īstas!!) Daudz jautājumu, atbilde ir filmiņā. Fiona Tana. Ja var ticēt katalogam, viņa ir dzimusi vietā, kuru skaisti sauc par Pekan Baru, bet dzīvo Amsterdamā un Berlīnē. Tana publiskajā telpā ievieš kino vīrusu, saplūktu un salasītu no malu malām, un bez tā vairs nav iespējams poētisks skats uz pasauli. Trīs mazi, laikam trīgadīgi, puikas pīpē – it kā no 35 mm uz video pārdzītas šausmas, taču tā ir cita pasaule, cita civilizācija, citi priekšstati par vīrišķību. Traki jocīgi un mīļi. Tāpat kā dažādi cilvēki šķietami neitrālajās “ceļotāja piezīmēs” – daudzu, daudzu melnbaltu dokumentālu kino kadru virknējums no dažādiem kontinentiem un dažādiem laikiem. Laikam taču tāds laiks, ka nevar neceļot. Arī Lorija Andersone veidojusi multimediālus darbus, arī filmas. Andersones performanču atvērtība ir labs atskaites punkts, lai runātu par laika cilpām mākslā. Tādēļ, ka arī tā saucamajā avangardā nav bijušas tikai hermētiski noslēgtas, šauram intektuāļu lokam pieejamas vēstis, bet ir radīti tādi daudzus cilvēkus uzrunājoši darbi kā tie, kurus veidojuši, piemēram, Andersone un Braiens Īno. (Par to nācās stipri domāt, veidojot Latvijas ekspozīciju, lai arī “māksla mākslai” vēl arvien šķiet vienīgais iespējamais risinājums.) Taču 21. gadsimta sākumā redzams ne tikai laikmetīgajā mākslā iekoptais kustīgo bilžu īpašas “uztaisītības” un antireklāmas patoss. 21. gadsimta sākums atnācis pēc 90. gadu politiskā korektuma pieredzes, un šis termins jāsāk aplūkot ne vien tā ideoloģiskajā, bet arī mākslinieciskajā (mākslinieciski vēsturiskajā) griezumā. Dokumentālisma krellītes un antieirocentrisma sižetiskums Fionas Tanas lieliskajās filmiņās nebūtu iedomājams bez šīs poltiskā korektuma pieredzes, tāpat kā bez apjausmas, ka poēzija pasaulē dzimst ne vien no elēģiskām skumjām, bet arī no vareniem jokiem, kurus stāstām cits par citu. V. Mākslas rēgi Kad pirmo reizi izdevās nokļūt līdz Venēcijas “Dārziem” biennāles laikā, tur valdīja tā saucamais aukstais baroks. Tas bija 1990. gads, un desmitgade mākslās ir metusi krietnu kūleni. Toreizējās lielās un mazās instalācijas šķiet gandrīz izplēnējušas no mākslas modes skatu demonstrēšanas vietām. Toreizējā, 90. gadu sākuma Fluxus renesanse dekadentiski izstrādātās virsmas formās (Džefs Kūns un Ko) nav pazudusi, vienīgi dekadence ir atkāpusies jauna, tehnoloģiski pamatota skaistuma priekšā. Izsekot, kā pieaugusi elektroniskās skaņas kvalitāte un kvantitāte biennāles “Dārzos” un cituviet lagūnā ir tikpat aizraujošs uzdevums kā uzskaitīt to, cik ļoti subkultūras un dažādu grupu dzīves stili ietekmē rezultātu procesa virzienā. Tieši tā – “savas” sociālās pasaules un sociālās grupas izteikšanas process (piemēram, šīgada Austrijas paviljonā) ir kļuvis par mākslinieku nodarbi ne mazāk kā komunikācijas apoteozes slavināšana. Nekas nav pazudis, pieredze slāņojas kārtās, vien tiek perfekti nopulēta un iesaiņota digitāli. Mākslas rēgi klīst pa “Dārziem” un Rietumu kultūras pakšiem – Dišāns un visi citi. Gluži kā izsmalcināti jaukajā ņujorkieša Paula Pfeifera mazmazītiņajā videoinstalācijā Scēmana “Cilvēces skatuves” daļā Itālijas paviljonā. Tas bija viens no trāpīgākajiem darbiem par to, kas tad īsti “notiek” – tur bija redzama basketbola spēle, kuras laikā grozā bumbu met neredzams spēlētājs... VI. Kā iztikt bez vērtējuma “interesanti” un “normāli” Jā, mūsējie. Jāatkārtojas un atkal jāsaka tas, ko Borgs teica par domāšanu: tieši domāšana, nevis māksla izglābs pasauli. Šķiet, tāpat sprieduši arī horvāti/igauņi, iekļaujot vēl pašlaik Zagrebā aplūkojamā trīs Baltijas valstu mākslas izstādē The Baltic Times kinorežisora Marko Rāta intelektuālo kinodarbu. Nevis medijs ir svarīgs, bet vēstījums, līdz medijs kļūst par vēstījumu kontekstā, kuru tam izvēlamies (bet šis jau ir klasisks citāts). Var jau arī citādāk – kā krievu ierēdniecība riktīgā padomju garā pēdējā brīdī aizliegt jau sagatavoto ekspozīciju Venēcijas biennālei Krievijas paviljonā, kurā bija paredzēts izlikt padomju laika sieviešu apakšveļu... Pārāk bieži ir tā, ka daudzi izstāžu zālē ieskrien, “noinformējas” un nonāk pie secinājuma, ka viss jau ir “normāli” vai “interesanti”. Gribējās šoreiz aicināt skatīties un domāt. Izdevās, vien neparedzēts (sižeta nozīmē) bija rezultāts, ka tik daudzi pēc latviešu filmiņām raudāja. Māksliniekiem bija nosprausti noteikti rāmji (laika limita nozīmē), bet tālākais jau bija viņu, nevis cenzūras tiesa. Šaubas? Šaubas ir vienmēr, tādēļ še piemērots liekas kāds dzejolis. Tas ņemts no krājuma, kuru kā ļoti daudzu mūsdienu mākslinieku pārdomu sakopojumu nesen izdevis fonds Trieste contemporanea, kas atrodas turpat netālu no Venēcijas. Šo dzejoli krājumam sarakstījusi kinorežisore Anita Sīfa (Anita Sieff), un te izlasāma tā viena trešdaļa: space The drive to act as cond ition for self knowledge, that awaren ess humbles the work of making to a trace, a witness. The attachment to that bei ng challen ges to face the dilemm a of sorting through sel f represent ation in order to find the reason of existance. Making the space carrie s the conditi on of human damnation for taking res ponsibilities but delivers also the red emtion from. telpa Dziņa rīkoties kā priekšno sacījums paš zināšanām, šī apziņa noniecina pie pēdām no nākšanas darbu, liecinieku. Pieķeršanās pie šīs lie tas mēģina nostāties priekšā dilemm ai par mald īšanos paš attēlojumā, ar mērķi atrast iemeslu eksistencei. Vietas iegūšana rada priekš nosacījumus cilvēka nolādēšanai par atbild ību uzņemšanos, bet arī nes at pestīšanu no.5 (Atdzejojis Toms Eipurs) Šaubas spēj palīdzēt pārvarēt, bet tās ir jāpārvar nemitīgi, jo “jārada produkts” – tikai dzīvi cilvēki, nevis tas, ko sauc par procesu vai vēsturi. Pavasarī pie mums fondā ienāca Uldis Bērziņš. Mēs nerunājām par to, ka viņš, lūk, ir pārliecināts sociāldemokrāts un tās partijas biedrs, bet es savukārt – citas. Viņš atnāca, lai uzdāvinātu to īpašo grāmatu ar savu ierakstu: “.. vien neatklāt cilvēkam darbus, ko Dievs darījis no iesākuma līdz galam.” Somu filosofs ziemeļnieku katalogā/grāmatā raksta par demokrātijas bezdomu galvu. Bet jādarbojas vien ir demokrātijā, kur gan citur!!! Taču kas ir tas, ko “neatklāt”? Vai par to nav visa tā metafizika, kura šajā biennālē likās laba esam? | |
| Atgriezties | |
