VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Viesturs Kairišs Pa priekšstatu plāno ledu Edīte Tišheizere, “Liepājas Acis”, īpaši “Studijai” | |
| |
| Ir tīrā avantūra rakstīt Viestura Kairiša portretu. Galvenokārt tāpēc,
ka redzētais ir radījis priekšstatu: man nav atminējuma Viestura
Kairiša režisora personībai. Jo viņš nemaz neuzdod mīklas. Mīkla kā
žanrs rodas tad, kad viens – šajā gadījumā režisors – kaut ko cieši
zina un cenšas citiem šo zināšanu ar metaforas vai līdzības
starpniecību padarīt saskatāmu. Kairišs “nezina”. Es lieku šo vārdu pēdiņās, jo tas neattiecas uz tīri profesionālām lietām, piemēram, kā panākt no ansambļa vēlamo rezultātu. Viņa izrādes ir nostrādātas un neļogās pat ilgāku laiku pēc iestudēšanas. Kairišs “nezina”, kas tā par pasauli, kura plešas viņa acu priekšā, un kālab tā ir tāda, kā ir. Turklāt viņam “nav no svara” (atkal pēdiņas), vai kāds viņa mīklu minētu, pat ja tāda tiktu uzdota. Viņa izrādes ir noslēgta sistēma, kas nemainās tāpēc vien, ka vakarā ap septiņiem noteikts cilvēku skaits aizņem krēslu rindas teātra zāle. Atnākušie drīkst tur būt, saredzēt to pašu vai ko līdzīgu kā režisors. Ar noteikumu, ka viņu jutekļi uztver vajadzīgo viļņu garumu. Bet tā nu ir tikai viņu pašu intereses un piestrādāšanas lieta. Izrādes mērķis nav tikt parādītai skatītājiem, bet – iestudētai. Proti, uzzīmētai atbilstoši tābrīža plānajai priekšstata kārtiņai par pasauli. Es to iedomājos tā: režisors iet, taustīdamies kā pa plānu ledu, un ievelk tajā ieraudzītā kontūras. Ļoti uzmanīgi, jo gaužām mirklīgs un zūdošs ir tas, kas redzamo šķir no nezināmā. Zem šīs trauslās čaulas var būt tiklab nemērā dziļš ūdens, tiklab – nafta, lava vai monolīts akmenskrāvums. Un tāpēc pret visu, ko acs uztvērusi kā esošu un par ko prāts radījis priekšstatu, režisors ir vienlīdz uzmanīgs un vērīgs. Viena mirkļa redzējumam taču nav proporciju, un nav iespējams spriest, cik kas nozīmīgs vai sīks. Viss ir uzmanības un uzzīmējuma vērts. “Tuneļa” telpai nav noteiktu izmēru vai atskaites punktu. Pasaule ērti ievietojas skapī, un liktenis atbrauc mazā rotaļu automašīniņā. Varones sejai, skapī tupot, mazās mašīnīņas līkločiem, sabiedrības dāmu brokastu klačām, vicinot kājas pāri citu galvām, rakstāmmašīnai, kas vientuļa drukā savus vēstījumus, – visam ir tik liela un tāda nozīme, kādu to spēj nolasīt tas, kurš atrodas ārpusē. Skatītājs. Paskaidrojumu nav. “Skroderdienās” stiepjas un plīst laiks. Dūdaram sāpes un niknums ir tik nenoslēpjams, it kā Antonijas nodevība būtu bijusi vakar. Vecais Silmačs Jāņu naktī izlec iz laika. Smieklīgi, esmu mēģinājusi noskaidrot, kurā brīdī viņš pazūd no skapjaugšā noliktās gultiņas. Nepamanu. Silmačs vienkārši kādu laika nogriezni ir pabīdījis kā vaļīgu sētas dēli sāņus un aizgājis atpakaļ. Nē, nu skaidrs, ka režisors vienkārši tobrīd ir pārslēdzis manu uzmanību uz ko citu. Ievilinājis mani citā laika gabalā. “Margarētā” laiks un telpa nav šķirtas dimensijas. Ienāk kāds no Advokātiem, iezīmē savu kustības trajektoriju, un parādās laiks. Skrejošu kāju dipoņā atskan telpa. Nav skaņas un kustības – nav arī ne vietas, ne datuma. Margarētas cietumam nav nekāda sakara ar metriem, kvadrātmetriem vai kubikmetriem. Cietuma sienas atrodas viņā pašā. Un tur arī viss gadusimtiem ir noticis, pārskatot un pārdzīvojot katru Grietiņas jūtu, jūsmu un rīcību toreiz. Tad, kad bija Heinrihs Fausts, dārzs un ilgošanās pēc nākamās tikšanās. No jauna, vēlreiz un atkal viņa ir gājusi to vienu apli – kā vāvere savā ritenī vai kā katordznieks, ķēdes ierobežots. Ārpus kādreizējai Grietiņas laiktelpai nekā nav. Margarēta sēž uz savas arestantes lāviņas, raudzīdamās tieši mūžībā. Pēc Advokāta gribas izplēsta no tās, Margarēta turpina eksistēt savā laika un telpas izjūtā. Vienas domas garumā viņa paspēj izdzīvot mātes ekstāzi un raizes par atgūto dēlu. Patvērumu meklēdama, saraujas kamoliņā un paripinās zem lažiņas. Kļūst par embriju – nebijušā sākumpunktu. Šī varbūt ir tā reize, kad skatītājs ir ne tikai pieļaujams, bet arī ierēķināts izrādes komponents. Jo, no šīs puses skatoties, ir zināms, ka tikmēr, kamēr Grietiņa mitusi savā mūžībā, apkārt ir plūdusi vēsture. Lineārais, izmērāmais laiks. Ir notikuši kari, mainījušās paaudzes un filosofiskās sistēmas, modes un uzskati. Starp citu, arī apšaubītas ģēnija tiesības izziņas gaitā neskatīties uz ceļu un samītajiem kukainīšiem. Jo, atkārtošos, Kairiša “nezināšana” nekādā gadījumā neattiecas uz šo lineāro laiku un citām praktiskām lietām. Lasu uzrakstīto un apsmejos. Nu īsts Smiļģis! Ar skatu pāri horizontam un pasaules vējos plīvojošiem matiem. Starp Viestura Kairiša laiku un telpu, man liekas, ir vēl trešā dimensija – smiekli. Humora izjūta izriet no vispārējās lietu nestabilitātes un nezināmības. Ir taču tik nomierinoši smieties par savu priekšstatu aplamību un mainību. Tāpēc man ir mīļš Kairiša mazais nieciņš, ceturtdaļstundas e-pasts “visām valstīm un tautām” – “Eiroperete” par Latviju no internacionālā Hotel Europa. Sevišķi tāpēc, ka smiekliem tajā ir vairākas izpausmes. Maza karnevāliska ņirga par patriotisma ačgārnajām formām. Emigrējušas operdziedātājas dēls brien baseina hlorēto ūdeni, notraukdams puņķus un asaras sērās par to, ka tāda un šitāda Eiropa nezina, kur atrodas Latvija. Nu tak viņa sirdī un pie Baltijas jūras! Vedekla iebrauc civilizācijā, aizvēsturiska riteņa riepām slīdot pa flīzēm. Izbijusi dīva dzied Čio-čio-sanas āriju peldvietas aseptiskajā gaisā. Visa bēgļu trijotnīte tecina kandžu un izmanto par filtru Vecā kontinenta santehniku. Tas, ka Stokholmā “Eiroperete” notiek baseinā, piešķir tām piecpadsmit minūtēm īpaša absurda noskaņu. Jo absurds ir pats mēģinājums gūt priekšstatu par jelko, uzmetot tam skatienu pārdesmit minūšu garumā. Bet atklājas arī cits slānis. To pašu kandžu dzīdami, sveces uz vannas malas salipinājuši, viņi dzied. Arhaiskajām skaņām, kaut arī vārdi ir latviešu valodā, nav dzimtenes. Tā varētu dūkt, reibinošus tvaikus saelpojušies, gan senie kurši, gan dorieši, gan Delfu orākuli. Pieņemu, ka Nacionālās operas nams, kas lēnām iznirst no kandžas vannas, nezinātājam – un tādi jau bija gandrīz visi “Eiroperetes” skatītāji – drīzāk asociējas ar kādu senās Hellādas templi, nevis Latvijas nepārejošās kultūras pili. Smiekli ir orģiastiski. Pirmsmiekli, pirmdziedāšana un pirmeiropa. Kurā patiešām nav nekāda vajadzība atgriezties. Mēs tur esam – tieši tāpat kā visa labklājīgā un ziņkārīgā publika. Viss ir viens. Paņemams, apskatāms, uzzīmējams, smejams. Var to saukt par postmodernismu, neizvēlību, vienvērtību. Priekšstatam nav nozīmes, jo tikpat tas drups un kusīs, plāno kārtiņu cenšoties ielikt kādā rāmī. Ak jā. Kur īsti ir Viestura Kairiša vieta Latvijas teātrī? Visur. Nekur. Tepat. Viņš ir. Ko jūs nākotnē sagaidāt no Viestura Kairiša? GUNTIS TREKTERIS, producents, studija “Kaupo filma” Viesturs ir režisors, kurš saprot, cik liela nozīme filmas tapšanā ir komandai, un lielu uzmanību pievērš tās veidošanai un radoša gara uzturēšanai. Tā ir īpašība, kurai varbūt nav tieša sakara ar darba māksliniecisko vērtību, bet ir daudz vieglāk strādāt ar pozitīvi motivētiem un ieinteresētiem cilvēkiem. Es domāju, ka šobrīd no viņa gaida izaugsmi – kā kinorežisors viņš jau ir “atklāts”, un visi ļoti vēlas saņemt arvien jaunus apliecinājumus savām pamatotajām aizdomām, ka Kairišs ir talantīgs režisors. Tie neizpaliks, ja viņam būs iespēja attīstīties pašam un attīstīt savu amata prasmi arvien jaunos projektos. Viesturam ir vēlēšanās stāstīt nopietnus stāstus, nevis anekdotes un spēja saskatīt atšķirības starp šiem diviem žanriem. SARMĪTE ĒLERTE, bijusī kinokritiķe, laikraksts “Diena” Kairišs ir talantīgs. Viņš ir atvērts daudzveidīgai tēlainībai. Gan viena mākslas veida ietvaros, gan spējā organiski tikt galā ar dažādu mākslas veidu tēlainību – teātri, kino, mūziku, tēlotāju mākslu, arī Ieva Jurjāne ir viņa stiprā puse. Domājot par nākotni, tas varētu nozīmēt, ka viņš gan viegli sajutīs, gan pieņems to, ko dažādos nākotnes laikos sauks par mūsdienīgām idejām un mūsdienīgu tēlainību. Iespēju, kāds īsti viņš varētu būt nākotnē, joprojām ir daudz. Tas ir labi jaunam cilvēkam. Reizēm man iešaujas prātā, vai kādās Kairiša darbu frāzēs neparadās “saspicētas ausis”, kas cenšas uztvert “pareizo” konjunktūru – gan domāšanas, gan festivālu nozīmē. Tie var nebūt pareizi signāli. ILMĀRS BLUMBERGS, mākslinieks Viņa darbos VISS ir iespējams. Jebkura gājiena apakšā ir PRIEKS un HUMORS. Absolūti brīvs mākslinieks. DITA RIETUMA, kinokritiķe, laikraksts “Diena” No Viestura Kairiša negribu gaidīt neko īpašu, uzkraujot īpašu misiju vai, dies’ pasarg, apziņu, ka viņš būtu izredzēts. Zinu, ka Viesturs ir fantastiski erudīts cilvēks, apmāts filmu mīļotājs, ar kuru parunāties ir bauda jebkuram kinokritikas profesionālim. Viņš ir interesantu izrāžu veidotājs, un pagaidām pāris cerīgu, bet ne viendabīgu filmu autors. Turpinājums sekos. IEVA JURJĀNE, māksliniece Viesturs ir pārliecināts, ka par režisoru padara personīgie dēmoni, nevis profesionalitāte. Viņa izpausmes raksturo spēcīga dziņa, personiski motivēta aizraušanās, kas identiski ietekmē cilvēkus, ar kuriem viņš radoši sadarbojas. Darba procesā Viestura prasības ir visaugstākās, bez atlaidēm sev un kolēģiem. Taču viņa darba metode nav manipulācija ar cilvēkiem, ievietojot tos sevis iedomātā struktūrā. Spēku patēriņu dabīgā veidā kompensē katra iesaistītā iespēja lielā mērā ietekmēt radošo “produktu” un radošā procesa paradoksalitāte – kopīgi smejoties, atklāt sakarības, kas visbūtiskākajā veidā ietekmē mūsu dzīvi. Šāda pieeja ir principiāla attieksme, un nav iemesla domāt, ka to nākotnē kaut kas varētu apturēt. | |
| Atgriezties | |
