VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Laila Pakalniņa NN intervē Lailu Pakalniņu | |
| |
| Vai tev ir sava izpratne par etalonu, par mērvienību (atskaites sistēmu), kurā tu darbojies? Kāda tā ir? Pasaules kino vēsture no vissenākajiem laikiem līdz pēdējam mirklim. Vai nu es to gribu vai negribu, bet, tiklīdz taisu kino, es esmu šajā atskaites sistēmā. Etalons – laba filma. Kas ir tavas autoritātes glezniecībā, foto, kino, žurnālistikā, literatūrā, teātrī – visā tajā pamatkultūras bagāžā, kas veido filmu? Tev taisnība, filmu zināmā mērā veido arī pamatkultūras bagāža. Bet es atļaušos izvairīties no konkrētu autoritāšu piesaukšanas, jo, manuprāt, ja es te minētu kādus desmit vārdus, tas ne par ko neliecinātu. Tā bagāža laikam taču ir kaut kāda nelineāra parādība, kam ir kaut kāds sakars pat ar tādām pērlēm kā oktobrēnu likumiem, ko kādreiz esmu lasījusi un laikam pat no galvas mācījusies. Bet, runājot par žanriem vispār, man šķiet, ka manu neliterāro kino visvairāk ietekmējusi literatūra. Tas ir ļoti vienkārši – lasot grāmatas, mēs skatāmies savu kino. Man, piemēram, bija tāds periods, kad Tolstojs patika labāk par Dostojevski, un toreiz tas man par labu laikam neliecināja. Bet ko lai dara – man tāds nekur neredzēts kino Tolstojā rādījās. Tikai nepārproti – tam nav nekāda sakara ar to, kurš no minētajiem rakstniekiem ir vizuālāks. Man, protams, patīk skatīties arī svešu kino. Un, ja es teikšu – Fellīni, Antonioni u. c., u. tml., tad es neko oriģinālu atkal nepateikšu. Var jau būt, ka tas ir slikti, taču man labas filmas patīk ne vien skatīties, bet arī pētīt. Un es to varu darīt ar īpašu tīksmi pat vakarā pirms aizmigšanas, pievelkot videomagnetofonu pie gultas. Es varu vēl un vēl skatīties un brīnīties, piemēram, par izcilām motāžas frāzēm. Starp citu, par montāžu. Es, protams, neteikšu, ka Eizenšteins un Vertovs ir ietekmējuši manu montāžu, taču pievērsuši manu uzmanību montāžai noteikti. Es ceru, ka esmu izvairījusies no uzvārdu nosaukšanas, jo pat tie, kas izgaisuši no atmiņas, patiesībā ir sablīvējušies tevis minētajā bagāžā un, mijiedarbojoties gan savstarpēji, gan ar mani, gan ar realitāti, protams, ietekmē katru manu darbu. Vai kinematogrāfam ir dzīva miesa? Kas tā ir tev – kura un kāda līmeņa komunikācijas kontaktus tu vēlies nodibināt ar skatītāju? Absolūti kinematogrāfiskus kontaktus, jo man ne visai patīk sarunāties ar skatītāju pēc filmas – pat tad, ja jāuzklausa komplimenti. Tāpat kā man nepatīk runāt intervijās par filmu. Es no sirds runāju ar skatītāju tikai tajā mirklī, kad viņš skatās manu filmu. Kaut gan patiesībā es nemaz nerunāju, man šķiet – es piedāvāju skatītājam iespēju. Iejusties. Runājot par dzīvo miesu, varbūt es tevi nepareizi saprotu, taču man šķiet (vismaz man tas ir svarīgi), ka atmosfēra ir tas nosacījums, lai kino miesa būtu dzīva. Kāda nozīme ir kompozīcijai un naratīvajam momentam tavās filmās? Kad tu saki – kompozīcija, es, protams, dzirdu – kadra kompozīcija, kaut gan tu ar to varbūt domā dramaturģiju. Taču jebkurā gadījumā visa veida kompozīcijām ir būtiska un interesanta nozīme filmā, jo tās attīstās laikā pat tad, ja paliek statiskas. Kas attiecas uz naratīvo momentu, varbūt tu domā, ka es to ignorēju, bet – nekā. Tas ir tikai viens no spēkiem, kas dzen filmu uz priekšu, attīsta to. Taču ar šo momentu es nekad nespekulēju, es negribu pārspīlēt tā nozīmi. Kas ir “montāžas izjūta”( čutjo montaža – S. Eizenšteins)? Tas ir kaut kas, kas vai nu ir vai nav. Un, ja tā nav, bet cilvēks tomēr taisa kino un montē, tad neviens viņam to, protams, nevar aizliegt, taču tāda rīcība ir vardarbība pret skatītāja acīm un uztveri. Man kā skatītājam noteikti piemīt montāžas izjūta, un, ja man priekšā nomet analfabētiski samontētu “pļaku”, man par to režisoru viss ir skaidrs. Nu nevar taču pats sist savai filmai pa purnu, tāpat kā uz operas skatuves nevar dziedāt šķībi. Atklāti sakot, ja es būtu kinorežijas pasniedzējs, es reflektantus testētu tieši uz montāžas izjūtu. Vai tev svarīgi, cik cilvēku (un kuri) skatās tavas filmas? Kā tu pati definētu savu filmu “ideālo auditoriju”? Tā kā pat mans visvienkāršākais darbiņš maksā naudu, es nemaz nedrīkstu sacīt, ka man vienalga, cik cilvēku skatās manu filmu. Taču tāpēc, ka kādai daļai skatītāju varētu nepatikt tas, ko es daru, es netaisos atkāpties no saviem priekšstatiem par to, kādai jābūt manai filmai. Ar to laikam ir pateikts, ka nekādu “kases gabalu” es nekad nebūšu spējīga uztaisīt. Taču man ir bijusi sava “ideālā auditorija”. Ar ģeogrāfiju, dzimumu un vecumu tai noteikti nav nekāda sakara. Starp citu, atcerējos, man bija šausmīgi “ideālas auditorijas” Amerikā. Un lai nu kam, bet triloģijai (“Veļa”, “Prāmis”, “Pasts”). Es par to biju ļoti pārsteigta, jo, atklāti sakot, pirms tam mani tas kontinents biedēja. Es negribu definēt savu ideālo auditoriju, jo tā nav definējama, tā ir kā tāda Dieva dāvana, kā liels pārsteigums un liels prieks.Bet, ja nu ļoti vajag definīciju, tad es varu teikt, ka mana un sava ideālā auditorija noteikti ir Gints Bērziņš. Vai esi domājusi par filmu bērniem? Un par populārzinātnisko kino (franču “Mikrokosmosa” vai BBC, vai National Geographic tipa kinoprojektiem)? Man vienmēr ir gribējies uzfilmēt pasaku bez jebkādiem specefektiem, jo brīnumi jau nav nekādi efekti. Tie ir tik reāli un tik ļoti kinematogrāfiski. Kas attiecas uz populārzinātnisko kino, tas man patīk, taču neesmu nekāda speciāliste šai jomā. Un diez vai man kāds jelkad tādu iespēju piedāvātu, bet pati jau nu es uz to nelauztos. Es zinu, ka tevis minēto kanālu produkcija izmaksā ļoti dārgi un to veido cilvēki, kas apvieno sevī augstu profesionalitāti un lielu fanātismu. Mani ļoti saista šādu īpašību kombinācija. Jā, man gribētos, bet kas man dos? Vai tu piekrīti Anrī Kartjē-Bresona domai, ka foto un kino reāli fiksē laika nāves mirkli? Un ko tu saki par Mirčas Eliades postulēto ideju, ka foto/kinofilmai esot metafiziskas, pat maģiskas īpašības – tās uzsūcot portretējamo enerģiju, savā veidā to “iekonservējot”? Varbūt nevis nāves, bet dzīves mirkli? Kaut gan es saprotu, ka ar to būtu pateikts tieši tas pats. Un tad es vēl vārdu “fiksē” aizstātu ar vārdu “apliecina”. Kas attiecas uz to otru domu, man nepatīk ideja par konservēšanu. Ja mēs runājam par filmā ietilpinātu portretējamo cilvēku un lietu enerģiju, tad tā tur dzīvo. Filma ir pārsteidzoši dzīvs organisms. Vai tu vari teikt, ka dalība Venēcijas biennālē tev devusi jaunas iespējas, domas? Jā, īpatnēju iespēju ar savu darbu turpināt piedalīties mākslas izstādēs, kas man ir sveša un tāpēc interesanta vide. Jā, īpatnēju sajūtu, kas rodas no apziņas, ka tā filmiņa tur visu laiku griežas. Jā, īpatnējā kārtā vairojusi dzīvesprieku. Vai tu domā, ka jūsu trio uzstāšanās San Lio baznīcā bija izdevusies? Lai cik tas būtu dīvaini, bet jā. Jo, kas attiecas uz biennāli, es redzēju kontekstu, un šai sakarā mums nu nepavisam nav jākaunas. Ko tev deva Itālijas apmeklējums (kuro reizi? – piedod par banālu jautājumu)? Lai gan esmu bijusi Romā un Sardīnijā (Venēcijā pirmoreiz), es kārtējo reizi pārdzīvoju kultūrvēsturisku šoku un zaudēju jelkādu vēlmi cilāt fotoaparātu. Ticiāna neuzbāzīgā, bet pārliecinošā klātbūtne mūsu ekspozīcijas vistiešākajā tuvumā. Un vispār – vai nav šai tautai kultūras un vēstures par daudz? Tu ieej Florencē baznīcā, bet tur – Leonardo, Dantes un Galileo Galileja kaps. Mani bērni teiktu – “upsīz”! Bet es to neesmu teikusi. Patiesībā tu mani tagad piespied runāt par to, ko es nemaz negribu. Nu dzīvot kļuvis vienkāršāk man, kaut kā labāk pēc tās Itālijas. Gludi nostaigāta, pat spīdīga akmens grīda baznīcā. Gadu simti un tūkstoši – viss ir tepat, nekas nekur nav pazudis. Vai taisnība tiem, kas saka – tev aktieris spēlfilmā ir tikai kadra kompozīcijas elements? Ja nu kāds ir to teicis, tad es to pati noteikti pateicu pirmā. Un tas jau nav nekas slikts, vienīgi tas vārds «tikai» tur ir nevietā. Man vismaz šķiet, ka es to “tikai” neteicu. Un vēl – es to sacīju pagaidām par vienu konkrētu filmu. Bet vispār – ja aktieris ir kadrā, kā viņš var nebūt kompozīcijas elements? Un vēl – ja man tiešām ir vajadzīgs kompozīcijas elements – aktieris, turklāt kompozīcijas elements, kurš pārvietojas, tad meistarības pakāpe un dvēseles kapacitāte man šajā aktierī ir nepieciešama nebūt ne mazākā mērā kā tam režisoram, kas apgalvo, ka aktieris viņam ir viss. Man, ja es taisīšu kino, aktieris nekad nebūs viss tieši tāpēc, ka es pretendēšu izveidot kino, bet kino, manuprāt, nesastāv no kaut kā viena – visa. Kino sastāv no kompozīcijām, kuras savukārt sastāv no visādiem elementiem. Vai kinomākslai kā vizuālās kultūras produktam ir nākotne? Kur tu to redzi? Ir. Es to redzu pirmkārt kinoteātros – ar perfektu attēla un skaņas kvalitāti. Taču biennāle man ir likusi aizdomāties arī par to, ka tā saucamais nekomerciālais kino varētu iekarot vietu arī izstāžu zālēs vai kontekstos, ja vien tas jau nav noticis. Kāda ir galvenā kļūda un galvenā uzvara, ko mākslā spēj pieļaut un sasniegt cilvēks, kas sevi dēvē par mākslinieku? Kad nekas vairs nesāp un kad nav vairs prieka, tad ir iestājusies galvenā kļūda.. Uzvaras nav vispār. Vai tev ir kāds vēstījums, ko tu vēlies atstāt “kultūras mantojumā” saviem bērniem? Laikam ne, jo es vēl īsti nezinu, vai protu vēstīt, tāpēc drošāk nepieciešamo informāciju ievadīt ar citām metodēm. Bet, ja es spētu, es vēstītu kaut ko par patiesību. Cik tā ir skaista, vērtīga, smieklīga, mīļa, baisa, nu katrā ziņā – interesanta. No kā tev ir bail, un par ko tu esi (jūties) lepna? Mākslā un dzīvē. Mākslā un dzīvē man ir bail no nestrādāšanas (nejaukt ar bezdarbu). Mākslā es ne ar ko nelepojos, bet dzīvē mans pēdējais sasniegums bija spēja piecelties pēc tam, kad nogalēja «Tusju». Vai tev šķiet, ka cilvēki mūsdienu pasaulē ir spējīgi nodibināt ilgstošus radošus kontaktus (nerunāju par ģimenes institūtu)? Jā. Taču cilvēkam jābūt gatavam iztikt arī bez šiem kontaktiem un nepārspīlēt to nozīmi pat tad, ja tie ir nozīmīgi. Respektīvi, nevajadzētu sevi zaudēt kontaktos. Visbeidzot – vai māksla spēj glābt pasauli no haosa? Vai tad pasaulē ir haoss? | |
| Atgriezties | |
