DzĪve starp divām kultŪrām jeb meklĒjot savĒjo

Jau vairākus gadus rakstu “Studijai” par Francijas mākslas dzīves norisēm, bet par sevi... par sevi rakstīt ir dīvaini, kaut arī vērtīgi. Rodas tāda sajūta, it kā es uzliktu punktu uz “i”, deklarētu viena posma beigas. Bet patiesībā man jau labu laiku tiešām arī liekas, it kā viens dzīves cikls nule būtu beidzies un ir sācies otrs – manējais.
Savulaik Frīdrihs Nīče savā bezgala poētiskajā grāmatā “Tā runāja Zaratustra”, kas latviski, jādomā, ir visai smagnēji iztulkota, teica, ka cilvēka dzīvi mēs metaforiski varētu iedalīt trīs posmos. Pirmais periods – cilvēks kā kamielis, kas savā tuksnesī cītīgi pārnēsā smagas nastas: uzspiestas (nemanāmi ieaudzinātas) tradīcijas, neskaitāmas sociālās dogmas. Otrs periods – lauva. Agresīva sacelšanās pret šo reizēm tik konservatīvo slogu, pret šo zvīļo pūķi, kas – kā teicis slavenais un nereti absolūti demagoģiski interpretētais vācu filozofs – saucas: “TEV JĀDARA”. Un trešais posms, ko ir daudz grūtāk sasniegt, – bērns. Nevis noliegums, bet apliecinājums. Nevis kategoriskais NĒ, akla un graujoša esošās realitātes negācija, bet pavisam vienkāršais, radošais JĀ.
JĀ – nevis kā egocentriska prasība, nevis kā uz galda uzsista dūre vai varmācīga savas (ie)gribas demonstrācija, bet kā kreatīvs sevi un dzīvi apliecinošs impulss.

Es zinu un jūtu, un nojaušu – izdzīvojot visas esošās un, iespējams, arī iedomātās grūtības, esmu izgājusi cauri abiem pirmajiem dzīves posmiem un aizsākusi trešo. Tomēr šī maiņa nav bijusi viegla, varbūt pat daudz grūtāka nekā cilvēkiem, kas savas eksistenciālās problēmas risina vienas kultūras ietvaros, jo nu jau vairāk nekā sešus gadus es dzīvoju, strādāju, studēju Francijā – valstī, kas visiem pasaules tūristiem ir romantisku sapņu zeme, bet visiem māksliniekiem – ja ne gluži mūsdienu, tad vismaz modernās mākslas Meka un vienlaicīgi zeme ar savdabīgu mentalitāti, kura ne tikai jūtami atšķiras no latviskās dzīvesziņas, bet arī no mūsu (vismaz no maniem agrākajiem) uzskatiem par to, kas tad īsti ir franču kultūra, kura, manuprāt, ir nevis bohēmiska, bet analītiska, kritiska un visnotaļ individuālistiska.
Nacionālās īpatnības, par laimi, ir dažādas; citādi pasaule būtu duļķaini blāva. Tomēr tās izprast ir svētīgi. Arī – šīs iezīmes formulēt. Tā, piemēram, salīdzinot dažādu Rietumeiropas tautu dzīves uztveri, dažkārt dzirdēts šāds apgalvojums: vācieši sakot – “Viss, kas nav atļauts, ir aizliegts”, savukārt franči – “Viss, kas nav aizliegts, ir atļauts”.
Vācu mentalitāti nezinu, toties, runājot par frančiem, šis teiciens šķiet diezgan trāpīgs, kaut gan nevajadzētu to akli vispārināt – neviena nācija, neviena kultūra nav monolīta, un, taisnību sakot, raksturojot jebkuru tautu, vispirms būtu atsevišķi “jāizķidā” katrs sociālais slānis, turklāt, ilgstoši izzinot kādu kultūru, kļūst aizvien grūtāk to topoloģizēt. Ar laiku aizmirstas abstraktais franču vai citas nācijas koncepts un paliek “vienīgi” reāli, konkrēti cilvēki.
Arī mana Francija vispirms ir cilvēki, kurus es nekad neaizmirsīšu. Vero, Momo, Amids, Kamilla, ekstravagantā grieķiete Angeliki, kuru viņas tēvs – gluži kā 19. gadsimta romānā – centās izprecināt kādam bagātam Venēcijas tirgonim, japāniete Mjuki, kas savas plaukstas izzīmēja ar dīvainām zilganu hieroglifu rindām. Arī grāmatas, radio, skola, sarunas, klejojumi... Un dažkārt – gandrīz vai bezgalīga vientulība.
Mana Francijas dzīve ieilgst, un, ja es tā godīgi parēķinu, tad pašai paliek jocīgi – aptuveni katru piekto sava mūža dienu esmu nodzīvojusi svešatnē. Ne vienmēr ir viegli, un, iespējams, tieši tādēļ (droši vien daudziem tas liksies nedaudz paradoksāli) es nevienam neieteiktu ārzemēs studēt epizodiski, pat ne tikai pāris gadu, kas arī, protams, nav nekāds īsais laika sprīdis... Tiesa, daudz ko var iemācīties arī vienā gadā, vienā mēnesī vai pat vienā vienīgā stundā, īpaši – tīri profesionāli, taču cilvēcīgi... Tā patiesi cilvēks svešu vidi izprot tikai četros vai piecos gados. Jo ilgstošā saskarsmē ar kādu citu kultūru pasaules uztvere mainās, un ir vērts izdzīvot visus dvēseles evolūcijas periodus.
Pirmajā “emigrācijas” gadā visbiežāk valda vienpusīga attieksme – vienalga, vai tā būtu citas kultūras idealizācija vai noliegums. Katrā ziņā tā ir tūrista attieksme – es iekļūstu svešā, man neizprotamā sistēmā un no malas vēroju, kas īsti notiek.
Otrais un trešais gads ir daudz pretrunīgāki. Novērotāja pozīcija izzūd, un var rasties identitātes krīze. Atminos – tieši tolaik, aptuveni trešajā “Francijas ēras” gadā, es vairs nesapratu, kas īsti esmu un kura kultūra – franču vai latviešu – ir tā pareizā. Ilgi un dikti prātoju, kādā valodā īsti es domāju, kādā – sapņoju. Nemitīgi zīmēju pašportretus, ilgi raudzījos spogulī. Nevis tādēļ, lai kā Sniegbaltītes pamāte vaicātu: “Spogulīt, spogulīt, kas ir tā visskaistākā?” – nevis tādēļ, lai kā daudzas meitenes klusībā prātotu – esmu skaista vai neglīta, bet tādēļ, ka manā galvā valdīja viens vienīgs juceklis, no kura varēju distancēties tikai zīmējot. Es jutu, ka manī kaut kas mainās, bet, kas tieši, kā tieši, – to nu es nespēju izprast.
Un tikai vēlāk man “pielēca”. Īstenībā viss ir tik vienkārši. Tik vienkārši, ka pēcāk es brīnījos, kā gan tik ilgi to neaptvēru: es neesmu marionete. Kāpēc gan lai es kādu kultūru akli akceptētu? Kāpēc gan lai es padevīgi pieņemtu kādas kultūras (vienalga, svešās vai savējās) dogmas, ja var taču visu izsijāt – saskatīt to, kas katrā tautā ir vērtīgs, kas – konvencionāls, un pieņemt tikai sev atbilstošo. Vismaz censties to darīt. Pamazām veidot savu, nevis “atražot” tās vai citas sabiedrības ieprogrammēto kultūru.
Bet izteikšos konkrētāk.
Es pamazām atbrīvojos no smagās zemes matērijas.
Lietišķajā mākslas skolā es mācījos keramiķos, Mākslas akadēmijā – Tekstilmākslas nodaļā un maģistrantūrā. Kad akadēmiju biju gandrīz vai beigusi – bija atlicis tikai vēl gads –, nolēmu studēt Francijā. Kaut kā man Latvijā radikāli pietrūka, un kaut kā, tieši otrādi, bija par daudz. Īsumā to aptuveni varētu formulēt kā bailes nedzīvot. Bailes iestigt rutīnā, kusli paļauties nolemtības plūsmai. Tas viss jau izklausās nedaudz dīvaini, bet patiesībā tieši tā arī bija, ja nu vienīgi tolaik es vēl nespēju to tā verbalizēt. Bet var jau būt, ka “tur iekšā” bija (ir) kas mistisks un iracionāls, jo teorētiski (finansiāli) man nekādu iespēju mācīties ārzemēs nebija – vecāki palīdzēt nespēja, un nekādus sponsorus arī es neatradu, tā ka nācās vien pašai ar visu tikt galā (tiesa, Kultūrkapitāla fonds man piešķīra stipendiju ceturtajā un piektajā mācību gadā).
Sākumā domāju studēt kādā Parīzes mākslas skolā (Francijā atšķirībā no Latvijas mākslas skolās tiek iegūta augstākā, nevis vidēja izglītība; termins “mākslas skola” nozīmē tikai to, ka tā nav akadēmiska tipa mācību iestāde), taču tur pastāvēja ļoti dzelžaini vecuma limiti. Un, tā kā biju par dažiem mēnešiem vecāka, nekā tam bija jābūt, manus darbus un dokumentus viņi pat atteicās aplūkot.
Atradu citu skolu Francijas vidienē, Sentetjēnā (Ecole Regionale des Beaux Arts de Saint-Etienne), taču izrādījās, ka mūsu Latvijas izglītību viņi nemaz “neņem par pilnu”. Un, lai gan pati tolaik jau studēju Latvijas Mākslas akadēmijas piektajā kursā, vienīgā iespēja papildināt mākslas zinības bija – atkal sākt visu no jauna.
Sākumā likās ļoti dīvaini: kā nu es tā, mākslinieces diploms gandrīz vai rokā un – āreče – atkal pirmā kursa studentes godā... Bet nedēļu padomāju un piekritu “nolaisties”. Galu galā – cita valsts, cita valoda, cita metodika, citi mācību priekšmeti.
Francijas un Latvijas mākslas izglītības sistēmas tiešām ir ļoti atšķirīgas, tāpēc sākumā bija grūti. Traucēja mana akadēmiskā pašapziņa, īpaši zīmēšanā. Zināju, ka varu uzzīmēt daudz profesionālāk nekā pārējie, taču – vienīgi akadēmiski. Bet tad, kad man pēkšņi bija jāskicē ar kreiso roku (kreiļiem ar labo) vai uz milzīga “palaga” jāzīmē ar oglīti, piesietu pie koka nūjas, jutos pazudusi. Turklāt es lieliski zināju, ka jebkurā mirklī – vienlīdz pēc stundas, kā pēc piecām minūtēm – pasniedzējs varēja pateikt: “Darbus pie sienas.” Un man taču tā gribējās būt labākajai... Es nebiju, nejutos brīva, un dažkārt man pārmeta: “Tā neesat jūs pati, tā ir vienīgi jūsu iemaņu demonstrācija.”
Trešajā kursā es sāku atbrīvoties. Iestājos mākslas nodaļā, specializējos videomākslā (režija, filmēšana, digitālā montāža).
Jāpiebilst, ka Francijas mākslas skolām nav raksturīga tik skrupuloza nodaļu sistēma kā Latvijas Mākslas akadēmijā. Tā arī Sentetjēnas reģionālajā mākslas skolā pirmie kursi bija izteikti vispārīgi (zīmēšana, gleznošana, tēlniecība, fotogrāfija, litogrāfija, grafika, datorgrafika, mūsdienu kultūra, kino analīze utt.), bet reāla sadalīšanās pa nodaļām notika tikai trešajā kursā, kad cilvēks jau bija daudzmaz visam cauri izgājis.     
Skolā bija tikai trīs nodaļas: mākslas, dizaina, komunikācijas nodaļa. Un mākslas nodaļā – absolūta brīvība un absolūta atbildība. Gandrīz vai neviens obligātais mācību priekšmets, vienīgi filozofija un mūsdienu mākslas vēsture. Konferences – fakultatīvas, darbības sfēra – brīvi izvēlēta. Nekādas “kastītes”; cilvēks var vienlīdz gleznot, filmēt vai fotografēt, vai vēl kaut ko citu darīt. Kombinēt dažādus mākslas veidus. Nekādas obligātās tehnikas, nekādas piespiedu tēmas. Studenti paši iecer projektus, paši tos realizē, paši organizē tikšanos ar pasniedzējiem, turklāt – tos brīvi izvēloties.
Vienīgi... ja Francijas mākslas skolās pastāv šī fantastiskā un patiesībā tik nepieciešamā brīvība, tad savā ziņā šī sistēma ir nežēlīga. Konkurence un nemitīga “sijāšana”. Pirmajā kursā tiek uzņemti kādi 120 jaunieši, un visi lieliski zina, ka mācību gada beigās katrs otrais students saņems īsu, diplomātiski pieklājīgu vēstulīti ar aptuveni šādu tekstu: “Cienītais jaunskungs (jaunkundze)! Mēs Jums vēlam veiksmīgus radošos panākumus, bet uz nākošo kursu Jūs netiekat pārcelts!” Un pēc otrā kursa vēl daļu izmet, pēc trešā – tāpat, un beidzamo kursu nemaz tik daudzi vairs nebeidz.
Konkurenci izturēju. Patiesību sakot – tās esamību centos aizmirst, jo citādi psiholoģiski būtu pārāk grūti. Vienkārši mierīgi strādāju. Filmēju, montēju, piedalījos izstādēs un videomākslas festivālos. Darīju to, kas mani interesēja, un ceru šo “politiku” vēl ilgi turpināt, kaut gan lieliski apzinos, ka turpmāk būs grūtāk. Jo, tikko skola ir pabeigta, viss kļūst problemātisks – kameras, datori, mikrofoni, montāžas galdi, tehniskās konsultācijas. Tādēļ tagad, kamēr man vēl ir pieejama skolas tehniskā bāze, vācu informāciju par Francijas kino un mākslas fondiem un rakstu videofilmu projektus.
Un pamazām jau viss notiek. Francijas Nacionālais kinematogrāfijas centrs par filmas MENDUM scenāriju man piešķīra prēmiju, bet par šo projektu pagaidām negribētos neko daudz teikt, īpaši tādēļ, ka pašai vēl jāmeklē producents. Kopā ar franču fotogrāfi Veroniku Barlē (Veronique Barlet) dibinām starptautisku asociāciju Francijas un Latvijas mūsdienu mākslas sakaru veicināšanai. Joprojām rakstu “Studijai” un laiku pa laiku arī kaut ko iztulkoju “Kentauram”. Esmu arī Sentetjēnas Starptautiskās dizaina biennāles Latvijas kuratore.
Tā nu es dzīvoju. Daru, ko varu. Cenšos dzīvot tagadnē, respektēt katras esošās dienas realitāti, jo nākotne – laba vai slikta – atnāks pati.