VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Valentīnas skola Ginta Gerharde-Upeniece | |
 | |
| Parīzē, Nacionālajā ielā (rue Nationale) latviešu tēlniece Valentīna
Zeile vada veidošanas kursus, ko varam dēvēt arī par savdabīgu skolu ar
saviem noteikumiem un atlases kritērijiem. Viņa radījusi pati savu vidi
– “mākslas oāzi”, kur iegūtais summējas kosmopolītisma piestrāvotā
gaisotnē. Visai sarežģīts, pretrunu pilns ir bijis tēlnieces dzīves
gājums, līdz beidzot varam runāt par Valentīnas sapņu piepildījumu –
pedagoga darbu privātā darbnīcā Parīzes 13. kvartālā. Valentīna Zeile dzimusi 1937. gada 14. maijā Latgales pusē – Naujenē, jau bērnībā apzinājusies, ka vēlas kļūt par mākslinieci. Pusaudzes gados devusies uz Rīgu, lai iegūtu mākslas izglītību. Mācījusies Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā (1952–1957), Latvijas Mākslas akadēmijā (1957–1963; toreiz LPSR Valsts mākslas akadēmija) Tēlniecības nodaļā profesoru Emīla Meldera un Kārlis Zemdegas vadībā, Valentīnas Zeiles kursa konsultants un padomdevējs bijis arī Teodors Zaļkalns. Valentīna Zeile agri uzsākusi patstāvīgas mākslinieces gaitas. Nenoliedzams ir viņas devums septiņdesmito un astoņdesmito gadu sākuma memoriālajā tēlniecībā, stājtēlniecībā, mazo formu plastikā, sevišķu atzinību izpelnījušās viņas darinātās medaļas. Septiņdesmitajos gados Valentīna Zeile regulāri rīkoja personālizstādes Rīgā, citās Latvijas pilsētās, Padomju Savienībā, kā arī ārzemēs. Viņa kļuva par vienu no “zvaigznēm” latviešu padomju portrettēlniecībā. 1973. gadā ar Valentīnas ierosmi tika organizēta 1. republikas medaļu triennāle. Viņa uzskatāma par šī tēlniecības veida tradīciju atjaunotāju un aktīvu veidotāju. Tēlniece piedalījās nozīmīgos starptautiskos forumos – FIDEM skatēs, Dantes centra Ravennā organizētajās biennālēs. Septiņdesmito gadu vidū arvien pieauga Valentīnas vēlme tuvināties franču kultūrai. Par to liecina neskaitāmie franču kultūras darbinieku portreti stājtēlniecībā un medaļās, rakstītās dzejas rindas, kas veltītas Parīzei, regulārie Francijas apmeklējumi. Mākslinieces citādība bija acīm redzama. Daiļrades pirmajos gados (kopš sešdesmito gadu vidus) Valentīnu varētu raksturot kā talantīgu, arī priekšzīmīgu mākslinieci, kas pakļāvās sava laika prasībām, bet astoņdesmitajos no viņas būtības jau lauzās ārā izaicinājums. Valentīnas Zeiles daiļrades tēmu diapazons bija par plašu, viņas māksla – par internacionālu un viņas būtība – par spēcīgu un spilgtu. Valentīna bija temperamentīga un mērķtiecīga ne tikai mākslā, bet arī dzīvē. Izpelnoties “padomju sabiedrības” un arī kolēģu nosodījumu, viņa apprecējās ar ārzemnieku – šarmantu francūzi no Marseļas un 1982. gadā atļāvās pamest Latviju. Astoņdesmito gadu otrā pusē Valentīna Zeile veiksmīgi iekļāvās franču 20. gs. figurālās tēlniecības atzarā: papildinājās pie medaļu meistara Raimona Korbēna, izpildīja pasūtījumus – medaļas Parīzes Monētu namam, piedalījās Luvras eksterjera skulptūru restaurācijā. Visai aktīva un intensīva ir Valentīnas radošā biogrāfija Francijā. Viņa regulāri rīko personālizstādes Parīzē, citās Francijas pilsētās, izstāda darbus respektablos mākslas salonos (“Rudens salonā”, “Franču mākslinieku salonā” u.c.), šajās skatēs daudzkārt izpelnījusies goda viesa statusu, ir Franču mākslinieku salona biedre un žūrijas locekle, saņēmusi augstus apbalvojumus – medaļas, diplomus, balvas. Gūstot iedvesmu aizgājušo gadsimtu kultūras uzslāņojumos un vēsturiskajos stilos, atradusi savu vietu Parīzes lokālās mākslas dzīves tradicionālisma gultnē, neoklasikas atbalstītāju lokā. “Novatoriskais klasicisms”, “mūsdienu mākslas klasiskais virziens”, “barokāla pārpilnība” – šādas metaforas ir atrodamas franču mākslas kritikās. Valentīnas māksla sakņojas Žana Batista Karpo, Ogista Rodēna, Aristida Majola, Emila Antuāna Burdela radošajā mantojumā, viņa iepazīst arī franču 20. gs. akadēmiskās tēlniecības paaudzi – Raimonu Martēnu, Robēru Vleriku un daudzus citus meistarus, nonākot pie sava individuālā izteiksmes rokraksta. Izturot daudzkārtējus konkursus vietējo pasniedzēju vidū, 1987. gadā Valentīna Zeile ieguva zīmēšanas pasniedzējas vietu Parīzes pilsētas organizētajos kursos. Savukārt pirmie privātskolnieki Valentīnu atrada jau 1992. gadā, kad viņa vēl strādāja savā darbnīcā Monmartras romantiskajā gaisotnē. Kopš 1997. gada Valentīnas darbnīca atrodas speciāli mākslinieku vajadzībām projektētā ēkā, kas atšķiras ar īpašu funkcionālismu un piemērotu apgaismojumu (arhitekts – Kristians de Portzamparks). Kad viens no skolniekiem pirmoreiz vēra durvis, viņš iesaucās: “Cik tā ir balta, gaiša un augsta – kā katedrāle!” Tā arī Valentīna nosauca jauno darbnīcu par “Katedrāli” (La Cathēdrale). Pie darbnīcas durvīm ir ziņojumu dēlis, uz kura atrodami gan iekšējās kārtības noteikumi, gan darba plāns tuvākajam laikam, ietverot arī nozīmīgākās izstādes, gan nozīmīgi izteicieni, kopīgi pasākumi un dzīves vadmotīvi. Centrālā telpa ar stiklotu sienu ir galvenā darba vieta Valentīnas personiskajam radošajam darbam un audzēkņu nodarbībām. Darbnīcas abās pusēs rūpīgi izkārtotas Valentīnas medaļas un zīmējumi, bet uz postamen-tiem – dažādos laikposmos tapuši tēlniecības darbi. Uz plauktiem atrodami daudzi mācību līdzekļi – ģipša ornamentu paraugi, galvaskauss, cilvēka anatomisko studiju uzskates līdzekļi, antīko tēlniecības paraugu miniatūras, grieķu skulptūru nolējumi, kā arī Atēnu Partenona ciļņa fragments ģipsī, kas kalpo par unikālu paraugu bareljefa veidošanai. Savukārt otrajā stāvā bibliotēkā ir savākti materiāli par antīkās Grieķijas un Romas mākslu, lielākajiem franču un citiem Eiropas tēlniekiem, neskaitāmi izstāžu katalogi. Atsevišķa bibliotēkas daļa ir veltīta Latvijas mākslas vēsturei. Visu dienu darbnīcā valda nerimtīga darba atmosfēra. Katrs audzēknis ierodas savā noteiktajā laikā, katram ir sava darba vieta, darba tērps un instrumenti. Dažkārt nodarbību laikā skan klasiskā mūzika. Pēcpusdienas ir raksturīgas ar kādu rituālu – kopīgu tējas dzeršanu. Tad klātesošie sapulcējas pie galda, Valentīna aizdedzina savu Latgales keramikas svečturi, novieto augļus, riekstus un citus gardumiņus, neilgu laiku turpinās sarunas pie tējas tases. Te tiek apspriestas visdažādākās problēmas – ģimene, dzīvnieki, politika, dzīves pieredze. Tieši šajās sarunās raisās Valentīnas stāsti par Latviju, neskaitāmas reizes atgādinot Latvijas ģeogrāfisko stāvokli, vēsturi, politiku, karus, padomju laikus un citus arī visai strīdīgus jautājumus. Šīs ir lietas, ko franči patiešām nezina. Viņa joko un smejas, un lieto visu franču leksiku, kuru ir visai grūti iztulkot. Valentīna ir kas vairāk par pasniedzēju vai mākslinieci, faktiski viņa ir dzīves skolotāja, šīs sabiedrības dvēsele. Audzēkņu uzskaites žurnālā patlaban ir 33 vārdi, citi apmeklē nodarbības regulāri, citi ierodas no dažādām Francijas pilsētām uz kādu noteiktu laiku. Kā var kļūt par Valentīnas Zeiles skolnieku? Valentīna veic pārbaudes testus, pirmais mēnesis ir izmēģinājuma laiks, un tikai pēc tam viņa dod savu galavārdu par iespēju apmeklēt darbnīcu pastāvīgi. Viņa ir izstrādājusi apmācības programmu pieciem gadiem, pēc kuras tiek plānotas nodarbības, pievēršot uzmanību programmas pakāpenībai un uzdevumu pēctecībai, tā teikt, sākt visu no “ābeces pirmajiem burtiem”. Un izrādās, ka uz akadēmiskās tēlniecības bāzes balstītai programmai ir visai liels pieprasījums un savrupa vieta citu neskaitāmo privāto apmācības kursu vidū. Valentīnas skolnieki ir atšķirīgi – dažāda vecuma un interešu vadīti franči. Citam jau aiz muguras nopietnas karjeras gadi ārsta vai advokātā profesijā, cits vēlas apgūt tēlniecību paralēli žurnālista darbam, vēl kāds jaunībā nav īsti izlēmis, kuru ceļu iet, tādēļ pārbauda savas mākslinieciskās dotības. Pamatīgu laiku audzēkņi aizvada, veidojot ornamentus un ciļņus, akanta un rokoko motīvus, vēlāk Valentīna Zeile atļauj pievērsties sejas pantu veidojumiem. Tā maz pamazām, līdz top pirmie portreti un figurālas kompozīcijas. Reizi mēnesī audzēkņi veido pēc modeļa, šai nodarbībai visi gatavojas sevišķi nopietni, iepriekš sastādot dalībnieku sarakstu. Ir izveidojies darbnīcas audzēkņu kodols, kuri šeit pavadījuši sešus un vairāk gadus un joprojām turpina sevi pilnveidot. Citi ir talantīgi, citiem talanta ir mazāk, citi ir centīgāki. Un neapšaubāmi var rasties jautājums – kādu meistarības pakāpi te var iegūt, un kādi ir šo audzēkņu panākumi? Audzēkņu vidū ir topošie mākslinieki, kurus jau varētu dēvēt par patstāvīgiem tēlniekiem, tie ir Stēvs Rafēns un Natālija Ferrači (patlaban uzturas ASV). Karina Žakmāra un Valērija Burē jau regulāri piedalās salonos, bet Karina ieguvusi arī atzinību un apbalvojumus. Arī audzēkņu darbos neapšaubāmi varam pazīt Valentīnas rokrakstu un izpratni par tēlnieciskajām pamatvērtībām – formu, apjomu, gaismēnu spēles. Par nozīmīgu faktu varam uzskatīt gadskārtējo Parīzes Rudens salonu, kurā pieci Valentīnas audzēkņi šogad piedalīsies ar savām kompozīcijām. Savukārt Daniels Tatons, pēc profesijas arhitekts, paralēli veidošanas kursiem ar sevišķu nopietnību pievērsies Valentīnas Zeiles un viņas izveidotās skolas identifikācijai Francijas un Latvijas tēlniecības skolu krustcelēs. Apzinot mākslinieku biogrāfijas un mācību gadus konkrētu meistaru paspārnē, viņš izveidojis sinoptisku tabulu, kas ataino māksliniecisko ģenēzi no paaudzes paaudzē. Vertikālie un horizontālie atzari veido nevis tik ierasto ģimeņu radurakstus, bet gan mākslinieku paaudžu visai intriģējošas kopsakarības jau kopš 18. gadsimta. Lūk, tikai viens tabulas atzars: Valentīna Zeile papildinājusies pie medaļu meistara Raimona Korbēna, kas savukārt mācījies pie Robēra Vlerika – Lisjēna Šnega audzēkņa, bet viņš savukārt mācījies pie Ogista Rodēna. Lai iedziļinātos minētā projekta zinātniskajā pusē, faktiski nepieciešams paša autora izvērsts komentārs, bet, aplūkojot Daniela Tatona paveikto tikai faktoloģiskā līmenī, varam secināt, ka tas ir visai sarežģītas informācijas apkopojums, pat datu bāze. Vēl jo vairāk, ņemot vērā arī faktu, ka Valentīnas audzēknis ar tādu pašu rūpību mēģina veidot arī latviešu mākslinieku sinoptiskās tabulas atzaru saistībā ar Franciju. Vai uz Daniela Tatona veiktā pētījuma bāzes varam vērtēt Valentīnas Zeiles radošo daiļradi? Valentīnas Zeiles atsevišķus darbus attiecīgā kontekstā varētu ierindot arī postmodernisma pagātnes stilistisko citātu virknē, jo tēlniece nebūt nav orientēta uz eklektiku vai estetizētu formu salonismu. Tomēr jāņem vērā arī Francijas īpatnība, kur stilu un virzienu nomaiņa vēsturiskajā griezumā netiek uztverta kā savstarpēja cīņa, bet gan drīzāk kā virknējums, kas atspoguļo mākslas dažādību un stilistisko pēctecību. Līdz ar to arī Daniela Tatona sinoptiskā tabula it kā atrod Valentīnas vietu franču mākslas kopainā un vēlreiz apstiprina faktu, ka viņas daiļrade ierindojama 20. gs. pēcrodēna skolas un neoklasikas atzarā. Lai gan šādā aspektā franču tēlniecībā šodien nebūt nav pasaules nozīmes vārdu, tomēr paralēli laikmetīgajām formu izpausmēm figurālā tēlniecība un medaļu māksla Parīzē joprojām turpina pastāvēt. Un vēl kāds secinājums: šodienas franči kaislīgi mīl savu vēsturi un savas valsts aizgājušo gadsimtu šarmu, šīs kvalitātes respektē arī Valentīna Zeile. Viņa allaž mēdz atgādināt sava drauga un dzīves padomdevēja franču mīma Marsela Marso vārdus: “Ja tev aizmugurē nav bijis liels Meistars, tu nekad nekļūsi par lielu mākslinieku.” | |
| Atgriezties | |
