Virsrakstā minētais vārdu salikums var šķist savādi arhaisks un
mūsdienīgi teorētiskai mākslas apcerēšanai nepiemērots, jo aizdomīgi
atgādina dažādu konservatoru alkas uzdot par pārlaicīgām vērtībām vien
sev ierastās skatījuma un attēlojuma formas. Par kādu gan mūžīgu mākslu
šodien varētu būt runa? Taču ne jau par kādiem vadošiem norādījumiem,
kas adresēti māksliniekiem? Patiesi, šī raksta tēma drīzāk varētu
attiekties uz mākslas darbu uztvērējiem, arī kritiķiem un citiem
interpretētājiem, kam varbūt arī ir nācies konstatēt ērmīgu
neatbilstību starp konkrēta mākslas darba uztveres pieredzē intuitīvi
tverto universalitāti un tās paušanai pieejamiem teorētiskajiem
instrumentiem, kad jebkādu pārlaicīgu nozīmju postulēšana šķiet
neglābjami diskreditēta un neiespējama, bet sociālā konteksta
piesaukšana – nepietiekama.
Lielā mērā var teikt, ka mākslas ikonogrāfiskās, formālās un
funkcionālās izmaiņas vēstures gaitā ir strukturējušas jebkuras
domāšanas un apjēgšanas pamatu šajā nozarē vispār. Eiropas mērogā tās
tika aktualizētas līdz ar romantiķu veikto apgaismības universālo
pretenziju apšaubīšanu, piemēram, uzsverot nacionālo, lokāli specifisko
elementu J.G. Herdera darbos. Historisms kā jebkādu fenomenu
vēsturiskas nosacītības teorija kulmināciju sasniedza J.G.F. Hēgeļa
filosofijā, netieši ietekmējot gan Rietumu mākslas vēstures kā
patstāvīgas nozares tapšanu, gan arī ilgstoši kalpojot par argumentu
novatoriski orientētai kritikai. Doma, ka katram laikmetam ir sava
izteiksmes valoda, līdz ar to nekāda pareizo priekšrakstu uzspiešana
nav attaisnojama, kļūst aktuāla, piemēram, Latvijas vidē jau līdz ar
“Rūķa” paaudzes pretestību krievu un vācu akadēmismam. Katrā ziņā
vēsturisko un pārvēsturisko aspektu saistījums ar noteiktām
stilistiskām tendencēm veido pretrunīgu lokālo mākslas interpretācijas
mantojumu. Pārvēsturiskas, universālas mākslas paraugi, sākot ar 20.
gs. 20. gadu beigām, ir tradicionāli meklēti pagātnes mākslā – no
dižajiem Ēģiptes un Seno Austrumu mākslas sasniegumiem līdz holandiešu
17. gs. glezniecībai, dažreiz arī vēl vēlākiem piemēriem, obligāti
izceļot antīkās Grieķijas un itāļu renesanses iztēloto “zelta
laikmetu”. Savukārt modernisma virzienu mērenajās lokālajās atskaņās
vairums autoru spēja saskatīt vien pārejošo “modes” dimensiju. Noteikta
alerģija pret mākslas darba tapšanas un nozīmju specifisko vēsturisko
nosacītību, protams, vieno visas tās mākslas vēstures/teorijas/kritikas
tradīcijas, kurām bija nācies ciest no padomju ideoloģijas diktāta. Šīs
totalitārās pagātnes sastāvdaļa bija arī šodien tik aktuālais
priekšstats par mākslas vērtību un nozīmju relativitāti – pietiek
atcerēties mākslas vēsturi kā verdzības, feodālisma, kapitālisma
“virsbūvju” vēsturi. Taču, no otras puses, vēsturiski nosacīta,
ierobežota un pārejoša bija tikai pagātnes māksla, savukārt
sociālistiskais reālisms atzīts par vēstures kulmināciju, tātad zināmu
pārvēsturisku, mūžīgu sasniegumu, kura pasludināšana par arīdzan
vēsturiski relatīvu varēja būt pietiekami aktuāla šeit un vienlaikus
tuva Rietumu teorētiskās domas meklējumiem. Ideoloģiskajam spiedienam
mazinoties, Rietumu mākslas klasika pamazām tika reabilitēta un pat
ieguva zināmu pārvēsturisku vērtību statusu pretstatā avangarda
novatoriskajam impulsam. Atbrīvojoties no uzspiestās mākslas
relativizācijas, vairums pētnieku ķērās pie objektīvu faktu
noskaidrošanas, savukārt kritiķi – pie formālo kvalitāšu pārlaicīgā
valdzinājuma apcerēšanas un apelēšanas pie skatītāja subjektīvās
izjūtas un iekšējās aktivitātes nozīmes. Varētu teikt, ka vispārīgā
sociālpolitiskā konteksta loma tika sašaurināta līdz specifiski
mākslinieciskam kontekstam, uzturot spēkā intuitīvu atskārsmi, ka kaut
kas nepārejošs patiesi mākslā pastāv.
Bet kā īsti domāt par pārejošo un paliekošo 20. gs. mākslas drastisko
pārmaiņu kontekstā? Ja vispār pastāv kāda amorfo postmodernisma
jēdzienu raksturojoša kopīga iezīme, tad tas varētu būt skepticisms
attiecībā uz pārlaicīgu nozīmju un vērtību eksistences iespējamību.
Piemēram, starptautiskā mākslas pētnieku seminārā Ročesteras
universitātē (ASV), kur Rietumu un t.s. postkomunisma valstu pārstāvju
vidū bieži izšķīlās diezgan spilgtas nesaprašanās dzirksteles, pasākuma
amerikāņu “saimnieki” vispirms allaž centās apstrīdēt jebkuru izteikumu
par mākslu “vispār” vai kāda mākslas darba jēgu “vispār”. Ik pa laikam
visdažādāko jautājumu sakarā izvirzījās, pirmkārt, mākslas darba
kvalitatīvā līmeņa problēma, kas ļautu tomēr saglabāt mākslas un
komerckultūras nošķīrumu, un, otrkārt, ar šo nošķīrumu cieši saistītā
universālā vispārcilvēciskas nozīmības tēma. Galu galā Rumānijas
pārstāve Magda Karneči (Cârneci) iejaucās ar manāmi piktu
repliku: “Bet kāpēc gan īsti mēs baidāmies runāt par kvalitāti? Vai
tiešām gribam domāt, ka tā vispār neeksistē?” Uz to amerikāņu mākslas
vēsturnieks Kīts Moksijs (Moxey) visnotaļ draudzīgā, bet nesatricināmi
pārliecinātā tonī atbildēja: “Nebūt nedomāju, ka kvalitāte neeksistē,
tikai priekšstats par to ir relatīvs, tas ir atkarīgs no mākslas
radītāja un uztvērēja dzimuma, šķiriskās un etniskās piederības u.c.
faktoriem.”
Ikviens, kam gadījies izcilāt kādas Rietumu grāmatnīcas mākslas
grāmatu klāstu, būs pamanījis, ka minēto faktoru nozīmības konstatējumi
un apliecinājumi ir varbūt pat visiecienītākā grāmatu rakstīšanas
motivācija mūsdienās. Dažnedažādu laikā mainīgu ārpusmākslas faktoru
akcentēšana tiek izmantota ne vien laikabiedru māksliniecisko centienu
izvērtējumā, bet arīdzan mākslas vēstures “izslēgto” aspektu
meklējumos, kas ļautu ne tikai atdot “balsstiesības” kādām konkrētām
minoritātēm, bet arī restaurēt noteiktus marginālus aspektus atzītu
Rietumu mākslas klasiķu personību interpretācijās. Citiem vārdiem,
mākslas konteksts un ar to saistītā subjektivitāte, t.i., noteikti
vēsturiski specifiski apstākļi, bieži tiek pasludināti par jebkura
mākslas darba, tā radīšanas, uztveres un aprakstīšanas veida
vienīgajiem noteicējiem. Priekšstats par mākslas robežu relativitāti un
vēsturisko nosacītību ir licis tajā iekļaut arī populārās kultūras
parādības: “.. mākslas vēsturnieki vairs nevar paļauties uz dabisku
estētiskās vērtības jēdzienu, lai noteiktu savas nozares kompetences
robežas. Reiz atzīstot, ka šī vērtība nav iekšēji nemainīga, ka tā ir
atkarīga no tā, ko kultūra piešķir mākslas darbam, nevis no tā, ko
kultūra tajā atklāj, kļūst nepieciešams atrast citus līdzekļus, lai
noteiktu, kas ir mākslas vēstures sastāvdaļa un kas nav.”1 Kā
konstatējuši vairāki Rietumu autori, šāda vēsturiskās dimensijas
hegemonija izriet galvenokārt no 20. gs. 70. gados tapušā t.s. jaunās
mākslas vēstures (New Art History) virziena, kurā transformēts un
modernizēts marksisms saliedēts ar franču domātāju idejām – Žaka Deridā
dekonstrukcijas teoriju, Mišela Fuko diskursu analīzi, Žaka Lakāna
psihoanalīzi un citām. Līdz 20. gs. beigām tas ir pamanījies kļūt par
kaut ko līdzīgu ortodoksālai dogmai, ko vairākums jauno pētnieku
vienkārši pieņem kā ērti lietojamu “vienīgo” patiesību, nemaz
neiedziļinoties tādējādi līdzpaņemto problēmu bagāžā. Priekšstatu par
mākslas darbu kā autonomu objektu nu jau vairākas desmitgades cenšas
aizstāt ideja par mākslas darbu kā zīmju sistēmu, kā tekstu ar
specifisku, laikā un telpā ierobežotu vēstījumu, kurā būtiskāko lomu
spēlē autora aktīvā pozīcija. Rezultātā vājinās mākslas darba konkrēti
uzskatāmās, individuālās savdabības loma un tā vērtējums tiecas
pakārtoties ideju aktualitātes noteikšanai, kuru konkrētais īstenojuma
veids vairs nav būtisks. Vispārinot varētu teikt, ka valda tendence
piešķirt pārāk lielu nozīmi pārejošajam, vēsturiskajam momentam – līdz
pat galējam viedoklim, ka nekā mūžīga mākslā vispār nav.
Šķiet, ka šīs metodes izaicinājuma konsekvences Latvijas intelektuālajā
vidē vēl nebūt nav aptvertas. Tas nav nekas neparasts vai šokējošs –
sava viedokļa izstrādāšana un šādas orientācijas pozitīvo/negatīvo
aspektu izvērtējums dažādā mērā joprojām ir aktuāls arī citu
postkomunisma zemju pētniekiem. Katrā ziņā – nav šaubu, ka šī negatīvā
reakcija uz pašsaprotamas, transvēsturiskas estētiskas vērtības
kultivēšanu ir lielā mērā saprotama un neizbēgama. Arī par
iepriekšminēto viedokļu sadursmi taisnības labad jāteic, ka šim
rietumnieku piedāvātajam un viņu sabiedrības specifiskajā kontekstā
balstītajam situācijas redzējumam būtu bijis jākalpo par diskusijas
sākumpunktu, nevis par uzspiestu absolūto patiesību, kā to nereti
uztvēra iepriekšminētā semināra Austrumeiropas dalībnieki. Tomēr daudzi
Rietumu mākslas teorētiķi ir centušies atrast arī citādus veidus, kā
domāt par mākslu, apejot gan diskreditēto tīri estētiska objekta, gan
arī efemēri tekstuālas un vēsturiski nosacītas informācijas statusu.
Neodarvinisma strāvojuma pārstāve Elena Disanajaki (Dissanayake) definē
mākslas transvēsturisko komponentu kā noteiktu uzvedību vai darbību –
aktivitāti ar mērķi “padarīt īpašus” (making special) cilts,
sabiedrības vai kultūras izdzīvošanai svarigus priekšmetus un
notikumus. Tur var tikt iekļauta gan, piemēram, īpašas maltītes
gatavošana, īpaša apģērba izmantošana un sevis paša dekorēšana,
ikdienas priekšmetu rotāšana, bet jo sevišķi viss, kas saistīts ar
svētkiem un rituāliem – īpašajiem sakrālajiem laika nogriežņiem, kuros
pirmsmoderno sabiedrību locekļi aktualizēja saiknes ar dievišķo sfēru.
“Arī tad, kad mums saka, ka “skaistums” un “nozīme” ir sociāli
konstruēti un relatīvi jēdzieni tiktāl, ciktāl tos ir izmantojušas
elites, lai izslēgtu un pazemotu pārējos, vairums no mums joprojām pēc
šiem jēdzieniem ilgojas. [..] To vienkārša iznīcināšana rada nopietnu
psiholoģisku zaudējumu. Fakts, ka tie ir veidoti kā relatīvi, nepadara
tos nenozīmīgus vai viegli atmetamus. Sociālās sistēmas, kas nicina vai
neievēro skaistumu, formu, mistēriju nozīmību, vērtību un kvalitāti
mākslā vai dzīvē, atņem saviem locekļiem tikpat fundamentālas
cilvēciskās vajadzības kā vajadzība pēc ēdiena, siltuma un patvēruma.”2
Zīmīgi, ka autore uzsver body-art, performanču u.tml. mūsdienu mākslas
tendenču līdzību ar rituāliem un tajos paustajām universālajām
atklāsmēm. Šķiet, ka, piemēram, latviešu dievturi, kuri starpkaru
periodā nemitējās ilgoties pēc dainu dzīvesveida priekšrocībām
pretstatā modernistisko tendenču elitārismam un atrautībai no tautas
dzīves, būtu atraduši Elenas Disanajaki personā brīnišķīgu sabiedroto.
Tomēr mākslas rituālā funkcija kā pārlaicīgā aspekta definējums un
tālākvirzības vadmotīvs, pazīstams arī feministisko aktivitāšu
kontekstā, var tikt interpretēts kā naivs un utopisks pirmatnējās
kopienas tipa sabiedrības idealizācijas projekts. Turklāt, definējot
mākslas “kodolu” kā bioloģiski universālu nepieciešamību “padarīt
īpašas” dzīvē vissvarīgākās lietas, draud izzust pašas mākslas jēdziena
robežas – lai pastāvētu māksla, ir jāpastāv arī ne-mākslai. Kā 1999.
gadā konferencē “Homo Aestheticus: No mākslas filosofijas līdz ikdienas
estētikai” teica angļu teorētiķis institucionālās mākslas teorijas
pārstāvis Dereks Matraverss, visu teoriju atšķirības balstās mūsu
atšķirīgajos priekšstatos par acīmredzamo un neizprotamo. Mēs
izmantojam pirmo, lai izskaidrotu otro; jautājums ir – ko katrs uztver
kā pašsaprotamu un ko – kā skaidrojamu. Viņaprāt, māksla “padarīt
īpašu” ir vēl krietni miglaināks jēdziens nekā māksla, ko par tādu
katrā laika periodā pasludina atšķirīgas mākslas institūcijas.
Citādi motivēts un krietni pārliecinošāks pārvēsturiskās dimensijas
skaidrojums ir atrodams Oksfordas universitātes mākslas vēstures
lektora Pola Krotera (Crowther) publikācijās. Viņš savu apceri “20.
gadsimta mākslas valoda. Konceptuāla vēsture”3 sāk ar mulsinošu
jautājumu: kāpēc mākslai ir vēsture? Tāds pats moto ir atrodams Ernsta
Gombriha klasiskā darba “Māksla un ilūzija” ievadā. Tomēr abu autoru
nostāja un atbilžu meklēšanas stratēģija ir atšķirīga. Gombrihu
interesē vispirms tradīciju un prasmes loma šīs vēstures pārmaiņu
ģenerēšanā, turpretī Kroters jautājumu turpina citādi: kas ir šī
vēsturiskuma īstais pamats? Kas ļauj konkrētu mākslas darbu izmantot
tik daudziem un dažādiem cilvēkiem tik daudzu un dažādu mērķu vārdā un
tik atšķirīgos laikos un vietās? Citiem vārdiem, kas ir tas, kas mākslā
nemainās? Svarīgi pamanīt, ka Kroters nenoliedz mākslas darba nozīmju
maiņu atkarībā no indivīda specifiskajām interesēm un attiecīgās
kultūras diktētajiem nosacījumiem. Taču autora nolūks ir konstatēt
saikni starp mākslas darba fenomenālajām kvalitātēm un cilvēciskās
pieredzes “eksistenciālo zemapziņu”, kas izriet no ķermeniskas,
temporāli ierobežotas būtnes statusa un piemīt ikvienam neatkarīgi no
specifisko kultūras tradīciju “ekrāniem”. Jebkurā pieredzē ir atrodami
noteikti savstarpējo attiecību modeļi, kas mijiedarbojas ar vēsturiskās
relativitātes aspektiem, tomēr nav reducējami uz tiem. Vēl vairāk, pēc
autora domām, šī pārlaicīgā dimensija ir nepieciešama vēsturisko
pārmaiņu jēgpilnai uztverei – ja nav nekā pastāvīga, nav iespējams arī
“notvert” mainīgo un tā apliecinājumi izskan bezjēdzīgā vakuumā.
Vaicājot pēc šī pastāvīgā elementa lokalizācijas, pirmais, ko
iedomājamies, ir mākslas darba forma – tā vizuāli tveramā savdabība,
kas nepakļaujas verbāla apraksta spēles noteikumiem un līdz ar to arī
attaisno mākslas darba eksistences jēgu. Formālisms ir tradīcijām
bagāta mākslas interpretācijas ievirze, kas 20. gs. gaitā spēja kļūt
par vienu no dominējošiem “lielajiem vēstījumiem” un tieši tāpēc arī
krist nežēlastībā kā varas attiecību un ideoloģijas instruments. Kāda
loma Krotera teorijā īsti ir formai? Viņš nenoliedzami akceptē tās
izšķirošo nozīmi, tomēr ne tā, kā to formulēja, piemēram, pazīstamie
formālisti Klements Grīnbergs vai Maikls Frīds. Formālisti, pēc Krotera
domām, ir bijuši pārāk nekonkrēti savās norādes uz intuīciju un
spontanitāti – viņi tā arī nav pateikuši, kāpēc forma ir nozīmīga.
Forma ir gan tikusi novērtēta tādās kategorijās kā harmonija,
līdzsvars, klātbūtne, kvalitāte, tomēr nemēģinot izpētīt dziļākos
faktorus, kas padara šīs lietas iespējamas un cilvēciski svarīgas. Šo
dziļāko faktoru meklējumos bez Morisa Merlo-Pontī fenomenoloģiskās
estētikas mantojuma Kroters ir izmantojis Žaka Deridā tekstos aizgūto
atkārtojamības (iterability) terminu. Tas attiecas uz zīmes potenciālu
tikt atpazītai neatkarīgi no specifiskā izmantošanas konteksta;
lingvistiskā aspektā jebkura teikuma vispārīgā nozīme ir saprotama
attiecīgās valodas zinātājam neatkarīgi no runātāja personības, viņa
nodomiem un sacītā konteksta. Šī atkārtojamība ir pamatā savstarpējo
attiecību principam (principle of reciprocity), kas izriet no cilvēka
ķermeniskās esamības, organizē apziņas iekšējo dzīvi, virza produktīvo
iztēli, piešķir substanci un vienotību atmiņai, kā arī tagadnes un
nākotnes attiecībām.
Savstarpējo attiecību princips ir eksistenciālās zemapziņas
organizējošais pamats: “Caur izteiksmi kodificētā tehnikā mākslinieka
uzskats par lietām pārtop uzskata iespējamībā – pasaules iztulkojuma
vai skatījuma veidā, ko var “apdzīvot” arī citi.”4 Neiedziļinoties
savstarpējo attiecību principa lietojumā atsevišķu 20. gs. mākslas
virzienu kontekstā, šķiet svarīgi izcelt kādu vispārīgu secinājumu, kas
ļauj citā gaismā ieraudzīt modernisma un postmodernisma daudzveidīgo
virzienu kopumu. Proti, vizuālās realitātes un attēlojuma līdzībā
balstītās jeb klasiskās Eiropas mākslas atpazīstamība pamatojas
attiecīgās konvencijas apgūšanā, kas ļauj jebkurā gadījumā nolasīt
tēlojuma vispārīgos aspektus; vēsturiskā konteksta un tradīciju
zināšanas ļauj šos vispārīgos aspektus konkretizēt. Transvēsturiskais
savstarpējo attiecību princips tādējādi ir apslēpts, tas nav galvenais,
lai gan ir arī nolasāms. Taču 20. gs. avangarda ietvaros šie
universālie cilvēka un pasaules mijiedarbības modeļi ir padarīti
atklāti un vizuāli uzskatāmi. Pat ja mēs nevaram pateikt, ko mākslas
darbs atgādina, mēs varam aprakstīt savstarpējās strukturālās
attiecības, ko tas iemieso. Mēs varam teikt – lai ko arī pats
mākslinieks ar to būtu domājis, šis darbs ir vismaz “par” šo attiecību
kopumu, piemēram, daļa–veselums, tagadne–pagātne– nākotne,
objekts–fons, klātbūtne–prombūtne, īstenība–iespējamība,
reālais–ideālais, ierobežotība–pārpilnība. Līdz ar to iespējams
fundamentāli apvērst mūžīgās, transvēsturiskās dimensijas sasaisti un
identificēšanu ar (dažādā aspektā) tradicionāliem izteiksmes
līdzekļiem, ļaujot konstatēt attiecību principa pārliecinošu vai
nepārliecinošu īstenojumu gan, piemēram, abstraktu vai sirreālistisku
ieviržu, gan instalāciju un interaktīvu projektu, resp., jebkādi
realizētu mākslas darbu, pamatā (arī tad, ja pats “mākslas darba”
termins uz radīto attiecināms visai nosacīti). Izteiksmes līdzekļu
izmantošanas savdabība ir šo attiecību principa nesēja, tomēr attiecību
princips nav tieši piesaistīts nevienam konkrētam formālam risinājumam,
līdz ar to laikmetīgi aktuālā cilvēciski būtiska satura primaritāte
iegūst universālu nozīmību, nezaudējot saikni ar jutekliski tveramā
īstenojuma specifiku.
1 Visual Culture: Images and Interpretations. Ed. by N. Bryson, M.A.
Holly, K. Moxey. – Hannover; London: Wesleyan University Press, 1994. –
P. XVI.
2 Dissanayake E. Homo Aestheticus: Where Art Comes From and Why. –
Seattle; London: University of Washington Press, 1996. – Pp. xix-xx.
3 Crowther P. The Language of Twentieth-Century Art: A Conceptual History. – New Haven; London: Yale University Press, 1997.
4 Turpat. – 170.–171. lpp. |