Bollywood
Dace Vilsone, māksliniece
|
| | 
2001. GADA BOLLYWOOD SUPERHITS KABHI KHUSHI KABHIE GHAM
SAIRA BANU UN ŠAMI KAPŪRS FILMĀ "DŽUNGĻI"
SOHRABS MODI FILMĀ "SHESSH MAHAL"
HRITHIKS ROŠANS
REKHA KURTIZĀNES VASANTSENAS LOMĀ FILMĀ "FESTIVĀLS"
|
| | | Hindu daudzskaitlīgie dievi, Radžastānas dejotājas, Kalkutas rikšas un nabagākie no nabagajiem, tempļi, ziedu vijas, sarī, rotas un vīraks, tēja, Gandijs, Tagore, ziloņi un Rāmājana ir tikai daži tradicionāli elementi, kas viegli ieskicē aptuveno priekšstatu par Indijas masīvo kultūrtelpu, bet šodienas mozaīkai trūktu vismaz puses bez iespaidīgākā no Indijas modernās masu kultūras fenomeniem – Bombejas kinoindustrijas jeb Bollywood.
Pirmā indiešu filma uzņemta 1913. gadā, un tās pilns nosaukums ir “Rādža Hariščandra – divas jūdzes garš priekšnesums ar 57 000 bildēm”, bet faktiski hindu kino vēsture sākās 1931. gadā, kad nāca klajā pirmā skaņu filma Alam Ara. Kopš tā brīža auditorija tika apburta, un šodien maģiskā ekrāna varā ir lielais vairākums no iespaidīgā 1 biljona Indijas iedzīvotāju. Var arī uzskatīt, ka tajā mirklī likts pamats nemirstīgajam uzstādījumam, matricai, pēc kuras turpmāk tika veidotas indiešu filmas, kādas tās pazīst arī mūsdienās. Formula ir vienkārša, visiem jau zināma un nemainīga – dziesmas, dejas un fantāzija. Tie ir trīs ziloņi uz kuriem balstās tradicionāla hindu filma, un jaunajā gadsimtā šī tradīcija ir ne tikai saglabājusi drošu pozīciju, bet arī gājusi plašumā un krāšņumā.
Pēdējo 10 gadu laikā Bollywood ražošanas apjomi ir ievērojami pieauguši (1995. gadā –1380 filmas, 1999. gadā – 2980 filmas, pēdējā dekādē filmu izmaksas un ienākumi auguši par 50%), padarot to par vienu no ienesīgākajiem biznesiem ekonomiski un sociāli nestabilajā Indijā. Kino indiešu dzīvē ir integrējies tikpat stabili kā ikdienas reliģiskie rituāli un ar apskaužamu regularitāti tiek ziedots kā vienam, tā otriem. Gluži tikpat dabīgi kā pielūdzot savus dievus, Bollywood filmu ražotāji spēj bez pārmērīgām pūlēm mēneša laikā uzņemt 2,5 stundu garu, krāšņi smeldzīgu eposu. Šie pārsteidzošie fakti maz interesē vietējo publiku, taču kā magnēts pievelk tūristus, kuriem mīklainie indiešu filmuzņemšanas tempi un paņēmieni ir kārtējais Indijas brīnums, ko uzlūkot lielākoties ar cieņu, atzīstot, ka šī pasaules daļa funkcionē principiāli citādāk. Uzņemto filmu grandiozais skaits, mazāk iespaidīgais saturs un gluži vai ūdenspiles līdzība citai ar citu atstāj maz vietas nopietnai kritikai, tādēļ gandrīz nedalīta indiešu kino vērtētāju uzmanība veltīta formai jeb smalkajam filmu mūzikas un horeogrāfijas nianšu izpētes darbam. Te jāatzīmē, ka indiešu filmas tapšanā galvenās pozīcijas uzreiz aiz režisora un galveno lomu tēlotājiem ieņem mūzikas autors un horeogrāfs, tādēļ viņu darbs bieži ir ķīla filmas panākumiem un tiek vērtēts visnopietnāk. Nepieredzējušam Rietumu skatītājam indiešu filmdaru veikums arī šajās disciplīnās varētu šķist vienveidīgs un apnicīgs, tomēr iespējams, ka līdzīgi kā daudzos reliģiskos rituālos arī indiešu filmu apdarē jēga parādās atkārtojumā. Saturs tiek apspriests reti, jo shēmas “viņš un viņa mīl viens otru, bet vecākiem ir citi plāni” vai “dēls aiziet karā” ir vecas kā pasaule un hindu filmu gadījumā nepakļaujas novatoriskām interpretācijām, tomēr dažkārt satura un formas šķietamā nesamērojamība ir tik ekstrēma (jeb oriģināla), ka samulst pat visironiskākie vērtētāji. Pieņemot, ka mainstream hindu filma kā tāda jau ir atsevišķs žanrs, jāpiezīmē, ka atsevišķos gadījumos tā tomēr pārspēj pati sevi. Piemēram, viens no 2001. gada megahītiem - nopietni domātais kara grāvējs Mission Kashmir. Tajā dievinātais jaunās paaudzes superzvaigzne zaļacainais Hrithiks Rošans neticamā vieglumā dreifē no sāpju asarām slacītas 40. gadu padomju filmu stila kaujas epizodes uz mīlas asarām slacītu 2000. gada MTV stila dziesmu un deju epizodi, kurā lielisko dejotāju ar ieroci ielenc pussimt zīdā un zeltā tērptu vēderdejotāju. Jāteic, ka muzikālie deju virknējumi ir patiesi iespaidīgi - stilistiskais sajaukums, apvienojot sevī Holivudas 50. gadu grandiozo mūziklu elementus, indiešu tradicionālo dziesmu un deju skolu ietekmes un mūsdienu aktuālāko popstilu, ir pārteidzošs, efektīgs un tādēļ arī ārkārtīgi populārs. Pateicoties indiešu filmu specifikai, labi attīstās arī mūzikas ierakstu nozare – Indijas mūzikas veikalos pavisam niecīgs stūrītis ir atvēlēts “ne-filmu” mūzikai, un cīņa par mēneša labāko filmu vai gada labāko albumu notiek “vienos vārtos”. Arī modes dizaineri nereti gūst ierosmi no fantastiskajām klasisko sarī vai salwar kameez modernajām interpretācijām filmu tērpu mākslinieku izpildījumā.
Dažkārt filmu apstulbinoši naivā sižestiskā līnija vai aktieru forsētais pārtēlojums kombinācijā ar profesionāli nevainojamo noformējumu rada griezīgu disonansi, tomēr tas būtu uzskatāms par indiešu filmu īpašo šarmu.
Bollywood censoņus, gluži tāpat kā Indijas ignoranto valdību, ne mazākā mērā neinteresē apkārtnotiekošās masveida sociālās katastrofas un vienkāršā cilvēka pārdzīvojumi. Tomēr varenie filmu veidotāji atšķirībā no vīzdegunīgās politiskās elites ļaužu masām vismaz piedāvā brīnišķo iespēju kaut uz mirkli izrauties no Indijas smirdošās ikdienas un nokļūt, piemēram, Šveices zaļajos pakalnos vai Austrālijas pludmalēs, kur šķietami paradoksālā kārtā tiek uzņemta liela daļa lielbudžeta hindu filmu. (Tam par iemeslu ir gan Indijas vides lielais piesārņojums, gan infrastruktūras trūkums, turklāt filmu kompānijas saņem iespaidīgu finansējumu no privātiem lieluzņēmumiem. Jāpiebilst gan, ka Indijas Kino institūts, kas, tāpat kā slavenā Ošo komūna, atrodas Pūnā, 100% apjomā ir valsts sponsorēts.)
Bollywood eksotiskie ražojumi pēdējā laikā aizvien biežāk piesaista uzmanību arī aiz robežām un ne tikai Pakistānas virzienā. Kaimiņzeme ir ne vien Indijas nebeidzamo un tendenciozo politisko “uzbraucienu” objekts, bet arī lielākais filmu noieta tirgus (kaut arī nelegāls) un mājvieta puslegālai vietējai filmražotnei, kas konsekventi kopē “lielās māsas” izstrādājumus, iemantojot ironisko apzīmējumu Lollywood . Vēl šī gada martā ar samērīgiem panākumiem Londonas Lesterskvēra kinoteātros tika izrādīts 2001. gada Bollywood superhīts Kabhi Khushi Kabhi Gham (jeb K3G – saīsinājumus mīlošie indieši parasti izvēlas garus filmu nosaukumus, lai varētu īsināt ) ar visu zvaigžņu piedalīšanos, ieskaitot senioru Amitabu Bačanu, kura superzvaigznes statusam būtu grūti atrast analogu pat Holivudas panteonā. Tāpat kā indiešu sabiedrībā kopumā, arī kinobiznesā joprojām pastāv spēcīga ģimeņu klanu savienība - šodien var atrast arī leģendārā Kapūra vārda tālāknesējus, savukārt pašreiz Bačanu dinastija ir visietekmīgākā aktierģimene Bollywood aprindās. K3G aktieru sastāvā daudznozīmīgus acu skatus raida un sinhroni dejo arī Šaruks Kāns un iepriekšminētais Hrithiks Rošans, kura straujā karjera indiešu kinoindustrijas ietvaros ir pamatā 2002. gada pirmajā pusē Anglijā iznākošajai žurnālistes Džastīnas Hārdijas grāmatai Bollywood boy.
Ir arī izņēmumi. Tajā pašā laikā, kad tika demonstrēta K3G, gan Bombejā, gan Londonā varēja noskatīties arī Amerikā mītošās indiešu režisores Miras Nairas filmu Monsoon Wedding, kas 2000. gadā izpelnījās Venēcijas festivāla “Zelta lauvu” un būtu ierindojama netipisko indiešu filmu kategorijā kaut vai dzelžaini dozētā dziesmu un deju daudzuma dēļ (īpaši ņemot vērā izmantoto sižetu, tradicionālāko no iespējamiem – hindu kāzas). Režisores Rietumu pieredze ievieš jūtamas korekcijas dzimto tradīciju interpretācijā, ļaujot uz tām paraudzīties no cita skatupunkta. Filmā pavīd sociālais fons, vērtējoša attieksme, analizējot tradicionālas ģimenes iekšējo drāmu, un veselīga deva normāla humora ( piemēram, konsekventi lietotais hindi un angļu valodas brīžiem greizais un absurdais sajaukums, kas bieži sastopams indiešu izolētās upper middle class komunikācijā, dēvēts par Hindenglish) lietas, kas hroniski un principiāli iztrūkst vidusmēra Bollywood ražojumos.
Tomēr Indijas kinoindustrijas seja ir un paliek Bollywood starptautiski pazīstamā zīme, kuras atspulgi manāmi arī vienā otrā Rietumu ražojumā. Viens no nesenajiem piemēriem - Beza Lurmena Moulin Rouge lieliskā sižetiskā un stilistiskā ‘indiešu līnija’ un jo īpaši slavenā Anu Malika dziesmas Chamma Chamma izmantojums Hindi Sad Diamonds kompilācijā.
Starp citu, par “Oskariem”. Deleģējot savas valsts pārstāvniecību šīgada nominācijai, Indijas Kino Federācija “ārzemnieciskās” Monsoon Wedding vietā deva priekšroku četrstundīgajam eposam Lagaan, kura režisors Amirs Kāns bija stabili noskaņojies pierādīt pasaulei mainstream hindu filmas labās kvalitātes un spēju veiksmīgi eksistēt arī ārpus dzimtās Indijas. A. Kāna filma par to, kā, spārnojoša komandas gara pārņemti, vietējie sasit britus kriketā, bija Indijas trešais “jājiens stikla kalnā” (pirms tam nominētas – K. Azifa Mother India (1957) un M. Nairas Salaam Bombay! (1988)). Sekojot Indijas mediju sniegtajai jūsmīgajai informācijai “pirmsoskaru” periodā, radās droša pārliecība, ka aiz nacionālā lepnuma esences Lagaan ir viss biljons indiešu – filma tika oficiāli apspriesta darbavietās, radošākie izmantoja sižeta elementus par pamatu ‘komandas menedžmenta’ studijām, studentu grupas sacentās, kura labāk atveidos Lagaan varoņus vietējos festivālos, vienīgi kriketa nūjas ikvienā nepiemēslotā stūrītī zibēja ar tādu pašu entuziasmu kā parasti.
Tomēr, neraugoties uz intensīvo filmas lobēšanu Losandželosā un par spīti mājāspalicēju aizturētajai elpai, kā zināms, arī trešais Indijas mēģinājums nevainagojās panākumiem, un daļēji jāpiekrīt vienīgajam skeptiķim žurnālistam Manešam Batam, kurš jau Indijas The Express februāra numurā ar zināmu rūgtumu norāda: “Neizprotama ir Indijas vēlme par katru cenu pievērst sev Amerikas uzmanību, jo nenoliedzams ir fakts, ka pat vesels biljons Indijas iedzīvotāju amerikāņu apziņā vispār neeksistē.(..) Tāpat kā pirms dažiem gadiem sešiem “Oskariem” nominētās lieliskās filmas “Elizabete” režisors, talantīgais Šekhars Kapūrs, kurš balvu pasniegšanā netika pat pieminēts.”
Saprotamu iemeslu dēļ daudz labāka izpratne par Indijas kultūras mantojumu ir Lielbritānijā. Britu modernajā mūzikā indiešu tautas mūzikas elementi integrēti jau sen ( Dž. Harisons, Bojs Džordžs, Kula Shaker utt. ). Tagad pienākusi kārta novērtēt un izmantot jaunā gadsimta Bollywood potenciālu. Apliecinājums interesei par šo Indijas kultūrfenomenu ir Endrū Loida Vēbera producētais jaunākais mūzikls Bombay Dreams, kura izrādīšana Vestendā sāksies šīgada jūnijā. Šķiet, ka iesākumam ļoti adekvāta pieeja. |
| | | Atgriezties | |
|
