Meljesa Zīmē
Ieva Pitruka, kinoforums "Arsenāls"
|
| | 
|
| | |
Katrs jauns "Arsenāls' nāk ar savu ideju vai varoni, kam lemts būt par festivāla konceptuālo asi. Šoruden festivāla simbolikā redzama lidojoša sieviete ar zvaigzni virs plīvojošiem matiem – par godu simtajai gadskārtai uz Rīgas kinoteātru ekrāniem atdzīvosies franču režisora fantasta Žorža Meljesa veidotās filmas "Ceļojums uz Mēnesi" spilgtie tēli. Uzdrīkstēšanās sapņot par šādu neiespējamā iespējamību toreizējiem filmas skatītājiem droši vien likās tikpat komiska un nereāla kā paša Meljesa izrādītie triki viņam piederošajā Robēra Udēna teātrī.
Mēs esam piedzīvojuši nu jau trešo gadu tūkstoti. Kādreizējā nākotne ir tagad, tepat. Daudz no tā, kas tika prognozēts, nav piepildījies: uz Marsa nav pabūts, kosmosa stacijas nevalsē izplatījumā Štrausa valšu pavadījumā, dzīves jēgas noslēpumu globālā formā nevienam nav izdevies uzminēt. Tomēr mēs neesam pārstājuši sapņot. Mākslinieki, to skaitā arī kinorežisori, turpina mums sniegt savas vīzijas par labāku vai sliktāku pasauli.
Dažādi noslēpumaini un mistiski tēli izsenis piesaistījuši kino ļaužu fantāziju. Kad skatītāju zālē nodziest gaisma, uz kinoekrāniem atdzīvojas Nosferatu (Frīdrihs Vilhelms Murnavs), Irma Vepa, Fantomass (Luiss Feijāds), Ziloņcilvēks (Deivids Linčs), Betmens un Eduards Šķērrocis (Tims Bērtons).
Savulaik fantazēja gan Hieronimuss Boshs, gan Žils Verns. Pirmais sāpīgā priekšnojautā saredzēja šausminošas apokalipses ainas, bet otrais it kā rotaļājoties savās grāmatās ieviesa tolaik vēl neizgudrotās zemūdenes un viedām acīm pareģoja cilvēka smadzeņu unikālās spējas. Gan viena, gan otra fantāzijas ieguvušas reālas aprises ne tikai kino darbos, bet arī ikdienas dzīvē – cilvēka dvēselē arī mūsu gadsimtā atrodams visnegantākais un kroplākais ļaunums, bet ar cilvēka prāta palīdzību radītas gan zemūdenes, gan kosmosa raķetes.
Par modernās fantastikas celmlauzi tiek uzskatīts Hugo Gernsbeks, kurš pirmajā profesionālajā fantastiskās literatūras žurnālā Amazing Stories 1926. gadā definēja žanru kā tādu: "Fantastika ir apburoša romance, sajaukta kopā ar zinātnisku faktu un pareģojošu vīziju." Gernsbeks uzskatīja, ka vismaz 25% no fantastikas stāsta ir jābūt stingri zinātniskiem, un norādīja, ka par tā pamatmodeli var kalpot gotiskais šausmu stāsts, ceļojumu apraksts, utopija un satīra. Sešdesmitajos gados jauno rakstnieku paaudze – Braiens Oldiss, Maikls Mūrkoks un Džeimss G. Balards nāca klajā ar manifestu, ka žanram būtu jāatsakās no starpzvaigžņu ceļojumiem un jādodas izpētīt cilvēka "iekšējais visums". Jēdziens "fantastika" aizvien biežāk tika aizstāts ar citu jēdzienu - "fantāzija". Fantastikas darbos autori cenšas modelēt cilvēka uzvedību kādos neparastos apstākļos. Fantāzijas žanra galvenie elementi ir pasakas, mīti, vēstures noslēpumi, mistika. Lai gan pirmo fantāzijas filmu precīzi nosaukt nevar neviens kinovēsturnieks, fantāzijas iezīmes "kustīgo bilžu" mākslā gan bija satopamas jau krietni sen: žanra pioniera Meljesa "Ceļojums uz Mēnesi" (1902), "Zendas cietumnieks" (1913), Murnava "Nosferatu" (1922), Roberta Vīnes "Doktora Kaligari kabinets" (1919), Friča Langa "Metropole" (1927), arī stāsts par Tarzānu (pirmo reizi ekranizēts 1918. gadā) var tikt ierindots šai žanrā. Jakova Protazanova "Aelita" (1924) savukārt bija pirmā krievu zinātniskās fantastikas filma.
Kinematogrāfā viens no fantāzijas žanra pīlāriem bija "Vējiem līdzi" režisora Viktora Fleminga filma "Ozas pilsētas burvis" (1939), kas veidota pēc L. Franka Bauma 1900. gadā sarakstīta tāda paša nosaukuma stāsta. Filma īsā laikā kļuva ārkārtīgi populāra, īpaši iemīļota skatītāju vidū bija Laizas Minelli māte Džūdija Gārlenda, kura aizkustinoši nospēlēja bižaino galveno varoni un pat saņēma speciālu "Oskara" balvu kā labākā bērnu lomu atveidotāja. Īsti fantāzijas elementi sastopami tajā "kultūrvēsturiskajā" faktā, ka aiz dzelzs priekškara mītošais krievu rakstnieks nesatricināmā nesodāmības pārliecībā mierīgi piesavinājās šo oriģinālo sižetu un no tā izveidoja savu daiļdarbu, padomjzemes bērnu tik iemīļoto "Smaragda pilsētas burvi".
Fantāzija apvieno visas tās filmas, kuras meklē nogrimušās Atlantīdas noslēpumus, izseko Drakulas asiņainajām gaitām, mēģina nodalīt doktoru Džekilu no mistera Haida, dodas Alisei līdzi Aizspogulijā, mēģenē vai uguns katlā rada jaunu Frankenšteinu. Gan Kings Kongs, gan Betmens, gan atdzīvojusies Mūmija un Operas spoks pieskaitāmi tai raibajai kompānijai, kura apdzīvo fantāzijas žanra ekrānus.
Pasaules kinofestivālu brālībā eksistē kāda draudzīga kopiena, kurus kopā aicina Žorža Meljesa balss. Starptautiskā fantāzijas festivālu apvienība ik gadus piešķir šī izcilā mākslinieka vārdā nosaukto balvu vienai vienīgai pēdējā gadā tapušai filmai, kura visspilgtāk un pārdrošāk kinematogrāfiskā veidā domā par rītdienu. Uz šo prestižo apbalvojumu pretendēja arī uz Rīgas kinoekrāniem jau pabijusī, specefektiem pārbagātā filma "Vidoks". Šogad balvas pasniegšanas ceremonija norisinājās Briselē, un nopietni žūrijas vīri no Spānijas, Portugāles, Beļģijas, Anglijas, Zviedrijas, Luksemburgas un Somijas savas simpātijas kopā ar "Zelta Meljesa" balvu vienbalsīgi atdeva jaunam beļģu režisoram Pjēram Paulam Renderam par filmu "Tomā ir iemīlējies" (Thomas est amourex). Kinolente vēsta par laiku tuvā nākotnē, kad tiešais cilvēciskais kontakts kļūs aizvien retāks un cilvēki vispār pārstās satikties. Vienīgais veids, kā komplekšainais Tomā spēj remdēt savas dvēseliskās ilgas pēc "otras ābola pusītes", ir sarunāties ar iepazīšanās aģentūras atlasītajām kandidātēm, kuru nedzīvie attēli noteiktu un iepriekš normētu laiku iznirst uz viņa dzīvokļa sienām.
"Arsenāls" šogad vēlas piebiedroties jaukajam un atraktīvajam Fantāzijas festivālu pulciņam un solās pārsteigt un priecēt skatītājus ar vēl nebijuša aspekta kinodarbiem. Apmaiņā pret dīvainajām filmām festivāla veidotāji cer kinozālēs sagaidīt tādu pašu atsaucību, kāda vērojama citviet pasaulē šādu filmu demonstrēšanas laikā. Briseles kinofestivālā šīgada pavasarī man nācās izbaudīt šo drastisko atraisītību filmas laikā. Šķiet, ka jautrā publika to vien gaida, lai skatītāju zālē nodzistu gaisma, jo tad var sākties viņu priekšnesums. Reizē ar pēdējo izdziestošo lampu kinoteātri pārņem ūjināšana un hokeja stadionos dzirdamā līdzjutēju ritmiska sasaukšanās. Tiek aplaudēts katram no bezgala garajiem filmas titriem – jo mazāks amats, jo skaļāka roku plaukšķināšana. Bet vislielākos priekus atbrīvotajiem skatītājiem sagādā divas filmās sastopamas parādības: pilnmēness un bučošanās. Ja nakts spīdeklis apaļš un spožs iznirst no mākoņiem, tad no visiem soliem atskan vilku gaudošana, bet mīlas apliecinājumu caur skūpstīšanos pavada skaļa šmaukstināšana.
Fantāzijas festivāla piedevas parasti ir atraktīvi notikumi, kuros galvenā vieta atvēlēta publikai. Kinoteātru sienas izrotātas ar fantāzijas tēliem veltītām gleznām un skulptūrām, no kasēm līdz pat kinozālei klīst spocīgi saģērbti aktieri, kuri asprātīgi uzrunā kino seansu gaidošos skatītājus. Kādā no reizēm divi skrandaini bruņinieki meklēja Pelnrušķīti, kā mērauklu skaistules kājai piedāvājot nevis tradicionālo kristāla kurpīti, bet gan adītu zīdaiņa čībiņu un speciāli izgatavotu milzu kedu.
Vienlaikus ar filmu izrādīšanu festivāls vakaros aicināja publiku uz ķermeņa apgleznošanas mākas konkursu, uz nepieradinātās modes skati, uz noslēguma vakara "Vampīru balli".
Briseles Fantāzijas festivāla laikā profesionālo darbnīcu vadīja operators Džeks Kārdifs, šoreiz runa bija par specefektiem. Vēl notika arī jēdzienam "bailes" veltīts seminārs. Tā uzsaukumā tika paziņots, ka "bailes fantāziju filmā ir tas pats, kas smiekli komēdijā".
Speciāls notikums bija Spīlberga "E.T." izrādīšana par godu filmas 20. gadadienai (ar režisora svaigi piefilmētiem specefektiem) – un tas bija tik aizkustinoši, kā savas atvases uz kino veda tie, kas savulaik paši šo filmu skatījās ar bērna acīm. Zāle bija pārpildīta, kaut arī filma drīz no jauna tiks laista apgrozījumā, un šis režisora fantāzijas radītais patiesi humānais stāsts par lempīgo citplanētieti ar skumjajām acīm joprojām aizkustina mazo un lielo sirdis, filmas finālā liekot noritēt trauslai asarai, kura ir tik spēcīga liecība par labu kino.
Ko varam saukt par fantāziju mūsu dienās, kad cilvēka klonēšana jau kļuvusi reāla? Parasti mūsu apziņā jēdzieni "fantāzija" un "fantastika" pārklājas. Pasaules festivālu kinopraksē šie nosaukumi draudzīgi sadzīvo kopīgās programmās – te vieta gan kosmiskiem monstriem, gan milzu zirnekļiem, gan sarežģītām un neizskaidrojami mistiskām parādībām, gan zinātnieku radītiem mošķīšiem, gan cilvēka psihē mītošajiem fantomiem. Izrādās, ka joprojām vislielākā un neatrisinātākā mīkla ir tieši homo sapiens pats – ar savām emocijām, apziņas plūsmu, savu ķermeni un tā izpausmēm.
Lai atminētu šo mīklu caur kustīgajām bildēm, dažādu tautību režisori lūko pēc atbildes katrs savā veidā. Austrumu tautas - japāņi, korejieši, ķīnieši - meklē atrisinājumu savas kultūras vēsturē, senajās gudro mācībās, cīņu mākslas garīgajā tehnikā. Korejiešu visu laiku dārgākā filma Bichunmoo (režisors Young-Jun Kim, 2000) inscenējuma varenībā un profesionālismā aizēno amerikanizēto “Tīģeri un drakonu”, un pēc tās noskatīšanās uz brīdi pazūd šaubas par to, vai cilvēks tiešām spēj palēcienā pacelties līdz trīsstāvu mājas augstumam un lidot pāri jumtiem. Japāņu pilnmetrāžas animācijas filmas 'Vampīru mednieks D' (Vampir hunter D, Yoshiaki Kawajini, 2001) varonis pats ir puscilvēks un pusvampīrs un tādēļ var cilvēcīgā valodā vienoties ar nelaimīgo, lāstam nolemto, no asinīm atkarīgo vampīru, kuru mīl viņa nolaupītā skaistule.
Amerikāņi filmās savukārt pēta reālus prototipus – filmas 'Eds Geins' (Ed Gein, Chuck Parello, 1999 ) galvenais tēls ir reāls kanibāls, kurš 50. gadu beigās dzīvoja Viskonsinas štatā un vēlāk iespaidoja Alfredu Hičkoku filmas Psycho idejai, kā arī kļuva par modeli Entonijam Hopkinsam 'Jēru klusēšanā'. Maigs, vientuļš, strādīgs vīrs, kura smadzenes samalusi baisa slimība.
Kinoapritē par kulta figūru kļuvušā korejiešu režisora Kim Ki Duka kinolente 'Sala' (The Isle, 2000) vēsta par kaislības saēstu sievieti, kura gluži kā sengrieķu mitoloģijā Harons pārceļ vasaras mājiņu iemītniekus pāri ezeram kā Stiksas nāves ūdeņiem, lai pati izlemtu, vai viņu dzīvībai lemts turpināties.
Japāņu filma Himitsu (Yojiro Takita, 2000) piedāvā pavisam neordināru sižetu – mātei mirstot, viņas dvēsele iemājo pusaudzes meitas ķermenī. Kā tagad rīkoties tēvam – pirkt mini svārciņus un skolas mugursomu vai kopīgi turpināt ģimenes pavarda uzturēšanu?
Jaunzēlandieša Harija Sinklera ( Harry Sinclair) filma 'Maksa par pienu' (The Price of Milk, 2001) veidota bez šausmu elementiem, toties ar apbrīnojami lielu fantāziju detaļās. Lūsinda un Robs ir fermeri ar lielu ganāmpulku. Kādu dienu viņi nejauši uzbrauc maoru cilts sievietei – burvei. Burve sadusmojas un sāk darīt visādas brīnumu lietas, rezultātā pazūd Boba mīļotais ganāmpulks un Lūsindas iemīļotais lupatu deķis. Bobs meklē pazudušo ganāmpulku, un viņu abu attiecībās iestājas krīze. Filmu var nosaukt par ekscentrisku pasaku uz pasakaini skaistās Jaunzēlandes dabas fona. Filmā mūziku atskaņo Maskavas simfoniskais orķestris, pārsvarā skan krievu komponistu darbi. Lieliskas sīkas kino valodas lietas – piemēram, kad meitene no savas būdiņas loga redz, ka mīļotais dodas prom, bet viņa nedrīkst tam acīs rādīties, kamera kopā ar loga rāmi, pa kuru viņa raugās ārā, izkustas no vietas un seko varonim.
Tā kā fantāzijas filmu programmas koncepcijā ietilpst visi iespējamie žanri, tad uzjautrinošs piedzīvojums komēdiju cienītājiem bija 'Melnā Tīģera asaras' (The Tears of Black Tiger) – Taizemē veidota izaicinoši pārspīlēta parodija par vesterna un piedzīvojumu filmas žanru. Līdz absurdam pārspīlētas situācijas, bezgala krāšņi uzfilmētas, arī krāsas šeit kalpo kā parodijas elements.Varoņu žesti, skatieni, intonācijas – viss smieklīgs. Ļaunie šķoba seju, tiem uzkrāsotas šauras melnas ūsiņas. Galvenā varone tērpjas rozā drēbēs un cieš pēc visiem klasiskajiem kanoniem. Kārtējo reizi varēja pārliecināties par Taizemes kino speciālistu ārkārtīgi augsto tehnisko kvalifikāciju un profesionalitāti.Te filmē lielu daļu Holivudas filmu, līdz ar to vietējie kinematogrāfisti var praksē mācīties labākos tehniskos sasniegumus.
Sava nodeva šausmu un spriedzes filmu elementiem bija sastopama augsti profesionālajā angļu režisora Nīla Māršala (Neil Marshall) lentē 'Kareivji suņi'(Dog Soldiers, 2001) , kuras darbība norisinās kādā Īrijas mežā, kur armijas mācību laikā karavīri sastopas ar neizskaidrojami baisām un pārdabiskām parādībām. Lielu daļu no minētajām filmām Rīgas skatītājiem parādīs septembra "Arsenāls". |
| | | Atgriezties | |
|
