Saruna ar Inesi Rinķi
Daiga Rudzāte
6. septembrī Brēmenes pilsētas galerijā atklāja latviešu mākslinieku darbu izstādi "Nekā personīga" (A. Breže, A. Bikše, I. Blumbergs/V. Kairišs, K. Ģelzis, I. Iltnere, R. Ivanovs, S. Krastiņa, S. Māliņa, J. Mitrēvics, K. Neiburga, O. Pētersons, L. Pakalniņa, O. Tillbergs). Ekspozīcijas kuratore ir "Rīgas galerijas" direktore Inese Riņķe, kas pēdējos gados aktīvi mēģinājusi ievirzīt latviešu mākslu starptautiskā apritē.
"Rīgas galerija" vairākkārt piedalījusies prestižajā starptautiskajā mākslas forumā Art Moscow (ar projektu "Jauna realitāte. Identitāte", gan rādot Krievijā Oļega Tillberga vērienīgo darbu “Siena). |
| |  Inese Rinķe |
| | |
Latvijai nākamgad jāpiedalās Venēcijas biennālē, tomēr līdz pat augusta beigām neviena no formāli atbildīgajām pusēm nespēja sniegt nekādus komentārus par Latvijas ekspozīcijas konceptu un tā realizētājiem, lai arī laika jau konkrētajā mirklī ir pārāk maz. Kā tu - no tomēr jau pieredzējuša kuratora pozīcijas - vērtē šo situāciju?
Man šķiet, ka ir jādomā par to, kā stimulēt idejas. Vispirms, manuprāt, būtu jāizsludina ideju konkurss, kas ir vispārpieņemta metode pasaulē. Un pēc konkursa uzvarējušais kurators tad arī to realizē. Šodien konceptam jau būtu jābūt gatavam un māksliniekiem jāstrādā pie realizācijas. Venēcijas biennāle tomēr nav Kasele, kur visu nosaka kuratora koncepts, uz kura pasludināšanu tad arī jāgaida līdz pēdējam mirklim. Nacionālās ekspozīcijas ideju var sākt "būvēt" jau daudz ātrāk.
Pirmā izstāde, ar kuru tu mērķtiecīgi propagandēji latviešu mākslu, bija "Posttradicionālisms" Maskavā 1988. gadā.
"Posttradicionālismam" bija krāšņs fons. Centrālajā mākslinieku namā vienlaikus ar mūsu izstādi notika Frānsisa Bēkona personālizstāde, tur atklāja arī Gintera Ukera ekspozīciju. Latvijas ekspozīcijai bija atvēlēts viss mākslinieku nama trešais stāvs. Tur pirmo reizi tika eksponētas instalācijas. Miervaldis Polis bija izbūvējis savu "istabu", kurā demontrēja nu jau pašportretu sēriju. Tā bija izstāde, kas izraisīja šoku Maskavas mākslas vidē. Katalogu izpirka pirmajās pāris stundās pēc atklāšanas (tā nav arī manā grāmatplauktā).
Tika izdarīti grandiozi mākslas iepirkumi - vienīgā reize manā mūžā, kad redzēju vairākus sarkanos punktus pie darba, kas nozīmē, ka tos vēlējās nopirkt gan Tretjakova galerija, gan PSRS Kultūras ministrija, gan Mākslas fonds.
Cik lielā mērā tālaika panākumus var izmantot kā atspēriena punktu šodien, braucot, piemēram, uz Art Moscow?
Iemesls, kālab "Rīgas galerija" 2001. gadā veidoja tik plašu un, es domāju, iespaidīgu ekspozīciju nekomerciālajā foruma daļā, ir pavisam vienkāršs. Ir pagājis laiks, un neviens tur nedzīvo ar atmiņām par latviešu mākslu. Šodienas uzdevums ir mēģināt atstāt it visur pēc iespējas spilgtāku iespaidu, jo mākslas pasaule un tās varoņi ir pavisam citi. Cilvēkiem, kuri šodien vada mākslas procesus Maskavā neko daudz nezina par tēmu "latviešu māksla". Jāatzīst, ka viss atkal jāsāk no jauna. Mēs esam ļoti pašpārliecināti un apzināmies savu vērtību, bet mums trūkst pierādījumu, lai pārliecinātu citus. Un pierādījumi ir grāmatas, katalogi un pašas izstādes.
Vai atšķirībā no 80. gadu beigām daudziem šodienas latviešu māksliniekiem māksla nav kļuvusi par tādu savdabīgu hobiju?
Es domāju, ka tā nevar teikt, lai arī daudzi no viņiem ar mākslu nodarbojas neregulāri. Kāds var strādāt (un viņš jūt nepieciešamību to darīt) diendienā. Citam darbnīcā ir "uzkrājumi" un ir milzīga izstāžu pieredze. Viena daļa no viņiem apmāca jaunajos māksliniekus “rozīšos” un mākslas akadēmijā, citi izpaužas jomā, kuras tomēr ir saistītas ar mākslu (reklāmā, presē). Bet vissvarīgākais ir tas, ka viņiem ir idejas. Un izstādes ir iemesls tās realizēt. Tas, ka viņi visi ir gatavi mobilizēties un tērēt savu laiku neapmaksātiem projektiem, nozīmē, ka viņi tomēr ir mākslinieki. Ja mākslinieks regulāri piedalās nopietnās izstādē, ar viņu viss ir kārtībā.
Kālab tu, būdama komercstruktūras vadītaja, uzskati, ka ir nepieciešams piedalīties nekomerciālos pasākumos?
Patiesībā izbrīnu tas rada vienīgi Latvijā. Galeriju sistēma ir ļoti svarīgs posms mākslas attīstībā. Nav pasaulē tādas galerijas, kas vēlēdamās sasniegt zināmu statusu, nenodarbotos ar nekomerciāliem projektiem. Šādos pasākumos iegūta reputācija sekmē galerijas darbu. Galu galā - pasaules muzeji veido savu iepirkumu politiku, vadoties pēc tā, ko tie redz galerijās. Tas ir tāds pārprasts pieņēmums, ka vienīgi nekomerciālas struktūras atbalsta nopietnu mākslu un ir tās, kurām ir pavisam konkrēts statuss, bet galerija - tā ir vienkārši "bode". Domāju tas vairs nav jaunums, ka pagājušā gada augustā Documenta 11 pārstāvji vērsās arī “Rīgas galerijā” ar lūgumu iepazīstināt viņus ar mūsu mākslinieku projektiem. Iekļauts izstādē šoreiz netika neviens, bet tas liecina, ka mūs pazīst. Par to, ka esam pamanīti, noteikti var pateikties arī braucieniem uz Art Moscow.
6. septembrī Brēmenes Valsts galerijā atklāja tevis "kūrētu" latviešu mākslinieku darbu izstādi. Šī ir pirmā reize pēc 1994. gadā Čikāgā notikušās starptautiskās mākslas izstādes, kad tu dodies Rietumu, nevis sev it kā pierastajā Austrumu virzienā.
Jā. Toreiz mēs demonstrējām spēcīgu gleznotāju figurālistu skolu. Savus darbus izstādīja Zoja Folova, kas tagad dzīvo un strādā Ņujorkā, Frančeska Kirke, Maija Tabaka, Ieva Iltnere. Tur bija apskatāmi Ilmāra Blumberga zīmējumi un grafikas. Bet runājot par mērķtiecīgu virzīšanos, jāteic, ka toreiz Latvijā uzskatīja, ka galerija var piedalīties starptautiskās izstādēs, ja pati spēj segt visus izdevumus. Mēs to izdarījām vienreiz un jāteic, ka finansiāli tas bija smags projekts. Bet toreiz Čikāgā es atklāju, ka piemēram Marlboro galerija realizēja savu projektu (piepildīja pilsētu ar milzīgām Botero skulptūrām, kuras uzstādīja ar helikopteru palīdzību), izmanojot Britu padomes un citu nekomerciālo fondu līdzekļus. Tomēr Sorosa Mūsdienu mākslas centra-Rīga nostāja bija nelokāma. Galerijas tika pielīdzinātas komercstruktūrām un nevienam projektam finansējums netika piešķirts. Situācija radikāli mainījās līdz ar Kultūrkapitāla fonda nodibināšanu. Iespējams, ka arī galerija šai laikā pierādīja savu ieinteresētību mākslas procesu attīstībā.
Cik noprotu, spriežot pēc dalībnieku saraksta, arī šoreiz tu visai drosmīgi eksponē glezniecību, par kuras statusu daudzi laikmetīgās mākslas funkcionāri mēdz izteikties gandrīz vai kā par atmirstošu mediju. Kā zināms, Documenta XI gleznas tika skaitītas uz pirkstiem šī vārda vistiešākajā nozīmē.
Vispirms - glezniecība ir Latvijas specialitāte. Otrkārt, es domāju, ka patiesībā arī mūsdienu mākslas pasaulē joprojām ir daudz glezniecības. Kaut vai tie pai YBA - Hjūms, Melonijs, dažkārt arī - Hērsts. Koncepti mēdz būt visdažādākie. Documenta, kur uzsvars likts uz sociāli kritisko mākslu, gluži loģiski, nespēs atrast daudz glezniecības, kuru varētu eksponēt, ilustrējot šādas tendences.
Mūsu glezniecība spēj būt laikmetīga, eksponējot caur sevi tēmas, kas saistītas ar šodienas pasaulē tik aktuālo personības analīzi. Man šķiet, ka gleznotāju komplektu veiksmīgi papildina Kristapa Ģelža digitālās fotogrāfijas.
Veidojot ekspozīciju, tu rēķinies ar šodienas mākslas modes tendencēm?
Tas notiek intuitīvi – lielā mērā. Katrs no mums redz zināmas lietas. Protams, šī izstāde varētu tikt pasniegta skatītājiem vēl saistošāk. Bet tas jau ir finansu jautājums. Ja video, ko rādam Brēmenē, varētu demonstrēt uz lielajiem ekrāniem DVD formātā, tad tā būtu vēl mūsdienīgāka izstāde.
Izteiksmes formas ir svarīgas tikai tādā kontekstā, cik tās ir pārliecinošas pašas par sevi un cik lielā mērā spēj ietekmēt skatītāju. Bez šaubām, pastāv zināmas modes tendences, kas liek it kā ieverot savus likumus. Piemēram, izstādīt kaut ko zem stikla un uz papīra, vēlams sērijās, noteiki - fotogrāfijas. Bet man tomēr šķiet, ka galvenais ir tas, cik lielā mērā tas iespaido skatītāju. Par māksliniekiem, kurus esmu izvēlējusies, man tādu aubu nav.
Starp viņiem ir tikai daži jauno vārdi - Katrīna Neiburga ar videodarbu "Kas meitenēm somiņās". Tu joprojām - lielākā vai mazākā mērā - balsties uz tiem pašiem "posttradicionālistiem"… (Ne tikai izstādē "Nekā personīga" Brēmenē, arī 2001. gada "Jaunā realitāte. Identitāte", kas tika rādīta Art Moscow un Rīgā Eiropas kultūras mēneša ietvaros.)
Jaunie vārdi šādā aspektā ir arī Aigars Bikše un Ritums Ivanovs.
Šībrīža mākslas ainā atkal ir ļoti aktuālas tendences, kādas varējām vērot 70., 80. gados. Cilvēkus interesē šādas izpausmes. Man šķiet, tā dēvētajiem jaunajiem medijiem ir kāds būtisks trūkums. Skatītājam ir jāpatērē ļoti liels laiks, lai pilnībā noskatītos un izprastu mākslas darbu. Instalācijas, objekti, glezniecība - tie ir mediji, caur kuriem mākslas enerģija nonāk pie skatītāja daudz nepastarpinātākā un tiešākā veidā. Es atceros, cik daudzi pagājušā vasarā, atgriežoties no Venēcijas biennāles, sajūsminājās par Ričarda Serras gigantiskajām spirālēm...
Bez tam - viena no koncepta sastāvdaļām bija mana vēlme parādīt to mākslinieku darbus, kuri savulaik bija skatāmi tai pašā Brēmenes valsts galerijā (gan citās telpās) ekspozīcijas "Rīga - latviešu avangards" ietvaros. Toreiz tā bija atstājusi spēcīgu iespaidu uz vācu publiku, kas atklāja sev jaunus un niknus māksliniekus no viņiem svešas un nezināmas teritorijas, kuri nesaudzīgi runāja par sociālām un politiskām problēmām. Turklāt viņi skatīja arī augstas raudzes mākslu. Arī šoreiz šai "kompānijā" ir Juris Putrāms, Andris Breže, Ojārs Pētersons, Ieva Iltnere… Un tas nav tikai sentiments par faktu "reiz bija". Patiesībā tas ir savveida pētījums, kas interesants varētu šķist ne vien skatītājiem, bet arī māksliniekiem - kā šie desmit gadi ir izmainījuši viņu mākslu, karjeru, izvēlētos medijus un pasauluzskatu. Jo izmaiņas, patiesi, ir notikušas. Vienīgais, kas līdz galam ir palicis sev uzticīgs, ir Juris Putrāms, kas jau toreiz izmantoja fluxus tik raksturīgo iezīmi, pārvēršot dzīvi par mākslu un otrādi. Arī šodien viņš turpina savas manipulācijas. Jāatzīst, ka šādas mākslinieciskās izpausmes atkal ir cieņā Vācijā, par to varēja pārliecināties mirklī, ka kopīgi ar vācu kolēģiem ciemojāmies pie mākslinieka viņa darbnīcā. Autentiskums pievelk.
Runājot par jaunajiem - man šķita interesanti parādīt Katrīnas Neiburgas filmiņu, kas skar Latvijā tomēr vēl it kā neaktuālo feminisma jautājumu loku.
Ekspozīcijā iekļauti arī iepriekšējās Venēcijas biennāles dalībnieku darbi.
Jā. Vācu puses vēlme bija parādīt Brēmenē Ilmāra Blumberga un Viestura Kairiša, arī Lailas Pakalniņas filmu.
Vai tu vienpersoniski pieņēmi lēmums, veidojot Brēmenes izstādes konceptu?
No šīs atbildības es nevairos, tomēr galerijas direktors profesors dr. Hanss Joahims Manske apmeklēja to mākslinieku darbnīcas Rīgā, kurus es biju izvēlējusies kandidātus šai ekspozīcijai. Es saprotu vācu partneru sākotnējo nedrošību, kas pilnībā tika kliedēta, klātienē tiekoties ar māksliniekiem un redzot viņu mākslu. Patiesībā ļoti būtiski bija dzirdēt viņu domas par atsevišķiem darbiem, jo es nespēju pilnībā iztēloties tās vides kontekstu, kurā šī māksla tiks eksponēta. Sarunās ar vāciešiem atklājās, ka viņu universitātē ir ļoti spēcīga videomākslas nodaļa, un tālab es respektēju viņu padomus, izvēloties māksliniekus, kas darbojas ar video mediju.
"Nekā personīga". Ko ar šo nosaukumu jūs gribat pateikt? Atšķirībā no "Identitātes" tas ir daudzietilpīgāks un arī nekonkrētāks.
Šoreiz it kā esam izvairījušies no kādas konkrētas tēmas, tomēr ievirzi var formulēt kā pašus interesējošā procesa atspoguļojumu. Patiesībā – visa reālā dzīve, kas ir apkārt. Es to dēvētu par "atvērto konceptu", tomēr identitātes tēma arī šeit parādās spēcīgi. Es uzskatu, ka gan mana, gan vācu puses vēlme bija labi darbi, kurus ir interesanti skatīties.
Vai ir kāda būtiska atšķirība koncepta izstrādē starp to, vai izstāde tiek rādīta Austrumos vai Rietumos?
Man šķiet, pirms braucām uz Maskavu, tā bija mākslinieku ilūzija, ka uz turieni jāved kādi īpaši darbi par kādu īpašu tēmu, kas būtu orientēta uz turienes publiku. Šīs domas ir izplēnējušas. Jo nav nekādas atšķirības, kur tiek izstādīti darbi. Protams, dažkārt gadās sakritības. Kā Oļega Tillberga darbs. Bet tā bija mākslinieka organiska izvēle - viņa vīzija par to, kas ir būtisks Krievijā. Tomēr tā nav centrālā tēma, ar kuru būtu nodarbināti cilvēku prāti arī "tur". Es neesmu par mākslas politizāciju un šādu mirkļu speciālu meklēšanu, veidojot izstādes.
Neapšaubāmi, svarīgs ir uztveres moments – daudzi mūsu autori bēg no stāstījuma, no tā, ko angliski dēvē par narrative, un tas noved pie ierobežotas uztveres.
Mūsu saruna visu laiku centrējas uz laikmetīgo mākslu. Tomēr Tretjakova galerijā tu rīkoji tādas izstādes kā "Mākslinieki Skulmes. XX gadsimts. Latvija” un "Vilhelms Purvītis. Ainava" (tās Valsts Mākslas muzejā varēja skatīt arī Latvijas publika), kas ar savu uzstādījumu ietiecas latviešu mākslas vēsturē.
Tajā nav nekā neparasta. Man ir svarīga visa 20. gadsimta māksla. Viss, kas notika gadsimta sākumā, dažādos pavērsienos turpinājās un attīstījās visa gadsimta garumā. Tas ir tāds nebeidzams process, uz kuru visi mākslinieki joprojām balsta savas koncepcijas. Kāpēc es sāku ar Skulmēm un Purvīti? Man bija jāizmanto vārdi, kuri varētu tikt akceptēti kā izstāžu programmas figūras. Ir nepieciešama bāze, uz kā būvēt tālāko sadarbību. Neapšaubāmi, Maskavā bija zināms Džemmas Skulmes vārds. Bet nevienam nebija ne jausmas par 20. gadsimta sākuma mākslu, ar kuru saistīti Oto, Uga un Marta Skulmes, nedz par 60. gadu mākslas aktivitātēm Latvijā.
Būtisks bija fakts, ka Vilhelms Purvītis savulaik bija Pēterburgas Mākslas akadēmijas profesors. (Nopietna un interesanta viņa darbu kolekcija pieder Valsts Krievu muzejam. Tretjakova galerijas kolekcijā ir tikai viena viņa grafika.) Tomēr viņu zināšanas par Purvīti, pirms notika šī ekspozīcija, bija niecīgas. Šopavasar, satiekot Tretjakova galerijas direktoru, dzirdēju, ka viņš nespējot aizmirst mirdzošās meistara ainavas… Foto: Armands Lācis |
| | | Atgriezties | |
|
