MĪLAS SLAVINĀJUMS
Jānis Putniņš, kinorežisors
|
| | 
|
| | |
Labi zinot, cik grūts ir šis uzdevums, pat nevaru īsti izskaidrot, kas lika izvēlēties rakstīt par Žana Lika Godāra filmu "Mīlas slavinājums" Eloge de L’Amour (2001). Visticamāk tas ir saistīts ar personīgo vēlmi iespēju robežās formulēt, kas tad īsti ir kino, kādā veidā tajā var tikt komunicētas domas, idejas, jūtas un kādā veidā skatītājs uztver to visu. Protams, arī ar to, ka ikviena filma, ko Godārs radījis pēdējos divdesmit gados, ir bijusi tā vērta, lai to skatītos vēl un vēl. Žēl, ka festivālos parasti tās tiek izrādītas labi ja pāris reižu, un arī “Arsenāls” šajā ziņā diezin vai būs izņēmums. Tāpat žēl, ka tieši vēlīnās Godāra filmas ir visgrūtāk atrast video vai DVD, un tam ir visai vienkāršs izskaidrojums – skatītāji, kuri tiek sistemātiski pieradināti pie pasīva kino vērošanas procesa, gluži vienkārši apjūk Godāra sarežģītās kinovalodas priekšā, un šī iemesla dēļ filmu izplatītāji pat neuzskata par vajadzīgu tās piedāvāt plašākai publikai. Atšķirībā no filmām, kuras piedāvā iepriekš izskaitļotus egocentriskus pārdzīvojumus un pseidoatklāsmes, Godāra darbi ir daudzdimensionālas filmas, kas vienlaicīgi iedarbojas gan emocionāli, gan intelektuāli, ļaujot skatītājam pašam lipināt kopā parasti visai nenoteiktās sižeta līnijas un izdarīt secinājumus, kuri nebūt nav viennozīmīgi.
Par ko tad īsti ir Eloge de L’Amour? Uz šo jautājumu dažos vārdos atbildēt ir grūti. Šī filma gluži vienkārši ir jāredz un vēlams ne vienu reizi vien. Ar katru nākamo skatīšanās reizi tajā atklājas arvien jaunas un jaunas nianses, kuras iepriekš bija paslīdējušas garām nepamanītas. Varētu pat teikt, ka katrā nākamā skatīšanās reizē tiek vērota jau pavisam cita filma. Mainās uztveres kodi, un nu jau atmiņas par redzēto darbojas kā katalizators jaunu atklāsmju ģenerēšanā. Paradoksālā veidā šajā novērojumā slēpjas arī atslēga filmas analīzei. Paralēles ar Godāra darbu ir acīmredzamas, jo arī Eloge de L’Amour, tāpat kā daudzas citas pēdējo gadu Godāra filmas, būtībā ir megarefleksija gan par paša Godāra daiļradi, gan par sabiedrību kopumā. Kodi, ar kuriem operē Godārs, ir gandrīz neierobežoti – gan popkultūras ikonas, gan kino vēsture, gan vēsturiski notikumi, gan vispārīgi cilvēku uztveres stereotipi, gan fenomeni, kas lielā mērā nosaka cilvēku eksistenci – mīlestība, ticība, atmiņas, nāve. Nav jābūt Godāra daiļrades pazinējam, lai gūtu patiesu baudījumu, mēģinot atrast saskari ar viņa konstruēto pasauli, un. lai arī pašrefleksijai neapšaubāmi ir zināma vieta Eloge de L’Amour semantiskajā struktūrā, tā ir tikai neliela daļa no visa milzīgā problēmu un jautājumu loka, ko Godārs piedāvā skatītājiem.
Cenšoties atbildēt uz iepriekš uzdoto jautājumu, varētu teikt, ka Eloge de L’Amour ir par cilvēku mūsdienu pasaulē, par to, kā tiek uztverta realitāte un kā ar to tiek manipulēts. Šī manipulācija izpaužas gan kā pastāvīga realitātes konfigurēšana atmiņu iespaidā, gan kā spiediens no informācijas telpas, kuras funkcija ir nevis objektīva faktu un notikumu komunikācija, bet gan realitātes modifikācija atbilstoši pie varas esošo grupējumu interesēm. Bet kur tad mīt Patiesība? Vai iepriekš minēto manipulāciju rezultātā šis jēdziens mūsdienās nav zaudējis savu saturu? Lai labāk saprastu sacītā jēgu, manuprāt, vajadzētu nedaudz tuvāk parunāt par filmas sižetu, cik nu tas ir iespējams, ņemot vērā tā visai izplūdušās kontūras.
Filmas centrā ir jauns režisors, kurš gatavojas filmēt (vai arī iestudēt) stāstu par Pretošanās kustību Otrā pasaules kara laikā un meklē galvenās lomas atveidotāju. Pareizāk sakot, trīs aktrises – meiteni, sievieti un sirmgalvi, kurām būtu jāspēlē viens tēls četrās dažādās mīlestības fāzēs, kuras Godārs definē kā tikšanos, fizisku kaislību, šķiršanos un salabšanu. Viena no iespējamām kandidātēm uz šo lomu izdara pašnāvību, un tas liek paskatīties uz visu šo procesu no citas perspektīvas, rosinot jautājumus gan par fikcijas-realitātes mijiedarbību, gan par radoša procesa un naudas diktāta (filmā to personificē amerikāņu kinodarboņa tēls) līdzāspastāvēšanu.
Filmā spēcīgi jūtama Godāra antiamerikāniskā nostāja un ne tikai saistībā ar amerikāņu masu kultūras globālo ekspansiju un tā saucamo naudas kultu, bet pirmām kārtām pret amerikāņu vēlmi iegūt savā īpašumā vēsturi, kuras, kā uzskata Godārs, viņiem pašiem gluži vienkārši nav. Godārs filmā saka, ka pretošanās nav iespējama bez vēstures un amerikāņi to gluži vienkārši ir nozaguši. Kas tad galu galā ir vēsture mūsdienās? Vai tā nav pārvērtusies par strukturētiem meliem? Kā ilustrācija šim apgalvojumam kalpo amerikāņu kinodarbonis, kurš vēlas iegūt savā īpašumā tiesības uz augstākminēto stāstu par diviem Pretošanās kustības dalībniekiem. Taču patiesība, kas pieskaras cilvēku savstarpējo attiecību smalkākām formām, viņam nemaz nav vajadzīga. Šķiršanās (nodevība) un salabšana (grēku nožēlošana) gluži vienkārši tiek izsvītroti no scenārija kā nekam nederīgs vēstures artefakts. Mīlestība tiek nežēlīgi preparēta, un vēsture - falsificēta.
Eloge de L’Amour struktūra ir komplicēta, un ir ļoti grūti lietot konkrētus izteicienus, runājot par šo filmu. Par šo darbu patiesi var teikt – cik skatītāju, tik arī filmu, jo tikai mijiedarbībā ar cilvēku Godāra redzējums iegūst dzīvību. Tas uzrunā personīgi katru skatītāju, tāpēc jebkura subjektīva šīs filmas interpretācija spēj sniegt tikai ļoti ierobežotu perspektīvu. Noteiktas atbildes netiek dotas – ir tikai jautājumi, paradoksi un patiesības apveidu nojausmas, kuras diemžēl (vai par laimi) nav iespējams precīzi formulēt. Tās var sajust tikai dzīvojot. Tikpat lielā mērā, kā šī filma ir Godāra refleksija par vēsturi, mīlestību, sabiedrību un kultūru, tā ir arī filma par konkrētu cilvēku – skatītāju, viņa pieredzi, jūtām un uztveres paradigmām. Šī filmas īpatnība ir nesaraujami saistīta gan ar tās saturu, gan stilu, kas izmanto visus iespējamos kino izteiksmes līdzekļus, lai aktīvi iesaistītu skatītāju filmas veidošanas procesā, kā arī lai neitralizētu to nevēlamo viennozīmīgas interpretācijas iespēju, kas cieši saistīta ar jebkura no konteksta izrauta vārda un attēla konkrētību. Tas arī izskaidro gan filmas divdaļīgo struktūru, kur hronoloģiski agrīnākā otrā daļa lielā mērā liek pārskatīt pirmajā redzēto, gan arī īpatnējo attēla un skaņas montāžu, kas skatītājam nemitīgi liek dekonstruēt filmas realitāti.
Viennozīmības ilūzija lai paliek “amerikāņu” ziņā. Galu galā – vai mīlestība ir viennozīmīga? |
| | | Atgriezties | |
|
