VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Intervija ar Solvitu Kresi. Laima Slava Šķiet, šogad, Venēcijas biennāles 50. jubilejas gadā, Latvija tajā nepiedalīsies. Līdz šim Venēcijas biennāļu organizēšanas tiešais darbs saistījās ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vārdu. 2002. gada rudenī uzvirmojušais strīds par biennāles nozīmību, Latvijas nepieciešamību tajā piedalīties, tās līdzšinējo ekspozīciju vērtību utt. nu izvērties bēdīgajā Latvijas atkāpšanās faktā no savas mākslas nozīmīgākās starptautiskās publicitātes. Šajā strīdā visbiežāk tika locīts tieši Laikmetīgās mākslas centra vārds. Tādēļ šoreiz par centru un tā uzdevumiem lielajā intervijā esam iztaujājuši tā direktori SOLVITU KRESI. | |
 | |
| Laima Slava: Kāpēc radās šāds Laikmetīgās mākslas centrs, un kādi ir tā uzdevumi? Solvita Krese: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) radās 2000. gadā, kad Sorosa fonds, Kultūras ministrija un Rīgas Dome nolēma, ka šāds centrs ir nepieciešams. Tā galvenais uzdevums ir laikmetīgās mākslas attīstības veicināšana un integrēšana starptautiskā apritē. Centrs tika radīts uz Sorosa Mūsdienu mākslas centra–Rīga (SMMC) bāzes, kurā bija jau veiktas samērā lielas iestrādes: izveidota apjomīga datu banka, darbojās informācijas centrs, kā arī pastāvēja kontakti ar dažādām starptautiskām organizācijām, bija iegūta samērā liela pieredze mākslas projektu organizēšanā. Kā centra darbības galvenais virziens tika definēta informācijas programmas attīstība, kuras ietvaros nemitīgi tika un tiek papildināta un paplašināta gan datu bāze par Latvijas māksliniekiem, kas strādā laikmetīgās mākslas jomā, gan bibliotēka un videotēka. Informācijas centrs ir pieejams katram interesentam – tas ir ļoti iecienīts studentu, mākslinieku vidū. Tagad mēs domājam par vairākām izglītības programmām, kas paredzētas skolām, mākslas, kultūras vēstures pasniedzējiem. Otrs virziens ir mākslas projektu organizēšana Latvijā un ārzemēs, kā arī Latvijas dalības koordinēšana dažādos starptautiskos mākslas projektos. Viena no tradīcijām, kas nāk no SMMC laikiem, ir ikgadējā izstāde, par ko mēs nemitīgi diskutējam, vai ir vajadzīga šāda viena izstāde, kas izraisa lielu publicitāti, vai svarīgāka ir vienmērīga izstāžu darbība. Trešais uzdevums, kas tika iezīmēts, dibinot LLMC, bija laikmetīgās mākslas muzeja izveide. Mākslas centrs veic situācijas analīzi un salīdzinošo izpēti, ir apzināti vairāki laikmetīgās mākslas muzeju modeļi un, ņemot vērā lokālo situāciju, radīts konceptuāls priekšlikums, kāds modelis būtu vispiemērojamākais Latvijas apstākļiem. Nākamais solis būtu domāt par reālām telpām. Telpu jautājums kļūst arvien aktuālāks, jo vienīgā izstāžu zāle "Arsenāls" 2005. gadā pārveidosies par pastāvīgu ekspozīciju, un tas nozīmē, ka lielākiem projektiem vairs nebūs vietas. L.S.: Ko jūs savā datu bāzē un darbībā ietverat zem nosaukuma "laikmetīgā māksla"? Līdztekus šodien pastāv daudz un dažādas izpausmes. S.K.: Gandrīz katrā intervijā man kā LLMC direktorei ir uzdots līdzīgs jautājums. Laikmetīgajai mākslai ir neskaitāmas definīcijas, dažādi autori to ir definējuši pat ļoti atšķirīgi. Manuprāt, tā ir māksla, kas reflektē, atspoguļo savu laikmetu. Laikā pēc Dišāna mākslu vērtē pēc tā, cik tā apšauba tradicionālo mākslas jēdzienu kā tādu, cik daudz pievieno tam kādu jaunu konceptuālu vērtību. Mākslinieku atlase mākslas centra datu bāzei sākotnēji notika pēc starptautiskiem standartiem, ko piedāvāja Sorosa fonda mākslas centru programmas vadītāji, kā arī piedaloties vietējiem mākslas ekspertiem. Tagad mēs uzmanību koncentrējam uz plašāku mākslinieku loku, apkopojam gandrīz visu informāciju, kas presē parādās par... nevarētu teikt par visiem māksliniekiem, jo kaut kāda robeža pastāv. L.S.: Tieši šī robeža mani interesē... S.K.: Mums pārmet, ka esam elitāri un strādājam tikai ar konkrētu mākslinieku grupu vai loku. Tas savā ziņā tā arī ir, jo mēs nevaram uzņemties Mākslinieku savienības funkcijas un darboties ar visu, kas mākslā notiek. Manuprāt, ir svarīga konceptuālā ievirze, refleksija par konkrēto laiku, un nav svarīgs medijs – vai tā būtu glezniecība vai tēlniecība, vai kas cits. Nav tā, ka laikmetīgā māksla būtu tikai jaunie mediji, instalācijas vai video. Svarīgs ir vēstījums, ko satur mākslas darbs. Ir liela mākslinieku grupa, kurai šis vēstījums ir būtisks, kuri veido savus mākslas darbus, lai komunicētos ar skatītāju. Ir bezgala daudz labu mākslinieku, kurus vairāk interesē formālie aspekti, kuri vairāk projicē savos darbos vērojumus. L.S.: Bet jēdziens "Laikmetīgās mākslas centrs" ir plašāks nekā "Mākslinieku savienība". S.K.: Latvijas Mākslinieku savienībā ir ap tūkstoš biedru un spektrs ir ārkārtīgi plašs. Mākslinieku savienības biedrs var būt tikpat labi jauno mediju mākslinieks, kā vecmeistars, kas glezno klusās dabas. Mēs nevaram darboties ar visu šo spektru. Tādēļ mums neizbēgami tiks pārmests elitārisms. Jau nosaukums "Laikmetīgās mākslas centrs" rada ierobežojumus. Ir sastopamas dažādas laikmetīgās mākslas definīcijas, un ir svarīgi, kurai mēs sekojam. Tikpat labi var teikt, ka laikmetīgs ir viss, kas pašreiz notiek. L.S.: Kā izpaužas centra darbs jūsu izvēlētajā "laukuma sadaļā"? Ar ko jūs nodarbojaties, teiksim, gada laikā, kā ietekmējat norises, kas saistāmas ar laikmetīgās mākslas arēnu? S.K.: Manuprāt, mēs kalpojam kā viena no aktīvām savienojošām, ja tā var teikt, caurulēm starp starptautisko mākslas pasauli un to, kas notiek Latvijā. Jo tiešām ir šī apjomīgā datu bāze, informācija. Lielākā daļa kuratoru, kas strādā pie starptautiskiem projektiem, ierodoties Latvijā un interesējoties par māksliniekiem, kuru darbus varētu parādīt ārzemēs, parasti atnāk uz mākslas centru un pavada laiku, iepazīstoties ar datu bāzi, un tad viņi saka : to un to, un to mākslinieku mēs vēlamies sastapt. Mēs organizējam tikšanās. Katru dienu saņemam jautājumus par Latvijas laikmetīgās mākslas norisēm, prasījumus pēc padoma. Un ir apgrieztā reakcija – pie mums nāk daudz mākslinieku, studentu, kas grib iepazīties ne tikai ar katalogiem, bet ar visu jaunāko presi par laikmetīgo mākslu. Mākslas akadēmijas pasniedzēji reizēm notur šeit lekcijas, izmantojot mūsu materiālo bāzi. Mūsu māksliniekiem un studentiem tā ir nepārvērtējama iespēja iepazīties ar to, kas notiek citur. Atgriežoties pie izstādēm: pašlaik mēs darbojamies abos virzienos – cenšamies vest uz Latviju starptautiskas izstādes, kā, piemēram, Magnum izstādi, Anrī Kartjē-Bresona izstādi. Mums ir plāni par vēl vairākām izstādēm, kuras gribam atvest uz šejieni. Un otrs – mēs paši veidojam mākslas projektus, izstādes, kurās aicinām piedalīties starptautiskus māksliniekus. Tā arī ir dzīvas informācijas, aprites veicināšana. Trešā lieta ir reprezentatīvu mākslas projektu organizēšana, kā, piemēram, tā pati nelaimīgā Venēcijas biennāle. Šīgada projekts, kurā mēs paredzam plašu ārvalstu mākslinieku piedalīšanos, ir projekts "re:publika". Tas notiks dažādās Rīgas priekšpilsētās, tiek pētītas centra un perifērijas attiecības. Mākslinieki aicināti veidot mākslas darbus gan pilsētvidē, gan izmantot mikrorajonu vai priekšpilsētu infrastruktūru – veikalus, kafejnīcas, mēģinot iesaistīt vietējo sabiedrību mākslas procesos, tādējādi uzrunājot arī pilnīgi jaunu auditoriju. Ārpus Rīgas notiks arī seminārs par mākslas un publikas mijiedarbību, par mākslu ārpus izstāžu zālēm. Šim projektam mēs esam saņēmuši nelielu Eiropas Komisijas programmas Cultur 2000 finansējumu. Tas notiks septembrī. Gada beigās paredzēta fotogrāfa Eliota Ervita (Elliott Ervitt) darbu izstāde Rīgā. Mums pašlaik notiek sarunas par Spensera Tanika (Spenser Tunick) apjomīgas performances parādīšanu Rīgā. Berlīnē ir iecerēta latviešu mākslinieku darbu izstāde un latviešu videomākslas izstāde, mēs koordinējam arī latviešu mākslinieku dalību Ars Baltica starptautiskajā biennālē. Varam jau runāt par milzīgu Baltijas mākslas izstādi, ko 2004. gadā organizēs mūsdienu mākslas muzejs Kiasma, kura partneri izstādes organizēšanā mēs esam. Ir doma šo ekspozīciju atvest arī uz Rīgu, tāpat ir cerība Rīgā redzēt arī Ars Baltica ietvaros tapušo projektu. Mēs intensīvi domājam par to, ka jāapgūst kādas nelielas projektu telpas, jāatrod līdzekļi, kā tās uzturēt, lai varētu sarīkot regulāras izstādes. Pašlaik ir daudz sadarbības partneru, kas ir gatavi braukt šurp un kaut ko rādīt, bet mēs saduramies ar šo telpu jautājumu, kas ir zināms katram kuratoram, kurš Latvijā grib kaut ko darīt. Mums ir liela pieredze netradicionālu izstāžu telpu apgūšanā, kā bija ar Magnum izstādi bijušā kinoteātra "Aina" ēkā, projektu "Sestais elements" viesnīcas istabās. Bet tās vienmēr ir tik lielas izmaksas, ka par šo telpu apgūšanas naudu var īstenot vēl vienu projektu. L.S.: Vai visas centra idejas ir tikai jūsu pašu – darbinieku radītas, vai tās izstrādā kāds plašāks "domātāju" loks? Kā rodas kritēriji, pēc kuriem centrs savā darbībā vadās? S.K.: Mums ir valde, kuras liela daļa veic ekspertu funkcijas. Valdes locekļus ir noteikuši mūsu dibinātāji, un viņiem arī jāpiedalās stratēģijas veidošanā. Tie ir Pēteris Bankovskis, Jānis Borgs, Gundega Cēbere, Raitis Šmits, Vilnis Štrams, Filips Kļaviņš, Eduards Kļaviņš un Ojārs Pētersons. Valde ir atbildīga par stratēģisko virzienu iezīmēšanu, un LLMC darbinieki ir izpildītāji. No laika, kad mēs vēl bijām SMMC, ir saglabājies iespaids, ka mums ir nauda, ko mēs šad tad padalām un sarīkojam izstādi. Īstenībā pašreiz mēs projektiem nemitīgi paši meklējam naudu. Agrāk varējām rīkot konkursus un dalīt naudu stipendijām. Tagad, ja mēs uzaicinām strādāt kādu mākslinieku vai kuratoru, mēs viņam neko tai brīdī nevaram apsolīt, mums vēl ir jāstrādā, lai piesaistītu līdzekļus, lai projekts, idejas varētu īstenoties. L.S.: Kā jūs tiekat finansēti, un kā redzat savas darbības fiansējumu nākotnē? S.K.: Sākotnēji bija vienošanās starp centra dibinātājiem par finansējuma nodrošināšanu. Pašreiz šo vienošanos pilda tikai Sorosa fonds un Kultūras ministrija, esam saņēmuši finansējumu, lai varētu eksistēt – nodrošināt telpas, algas un pamatnaudu, lai varētu papildināt datu bāzi. Pārējais finansējums tiek piesaistīts no dažādām lokālām struktūrām, kā Kultūrkapitāla fonds, no organizācijām, kā Gētes institūts, Britu padome, esam saņēmuši naudu no Eiropas Komisijas, no Skandināvijas mākslas fondiem, gan no NIFCA, gan FRAME, – gandrīz no visiem to reģionu fondiem, ar kuru māksliniekiem mēs sadarbojamies. L.S.: Kāds ir jūsu gada budžets? S.K.: Gada budžets eksistences režīmā (ieskaitot datu bāzes uzturēšanu un papildināšanu) ir 44 000, bet projektiem mēs piesaistām gadā ap 300 000 latu. Sākotnēji centra idejā bija ieplānota arī tā pakāpeniska pāraugšana laikmetīgās mākslas muzejā. Strādājot ar muzeja konceptuālo modeli, tika iezīmētas centra iespējamās finansiālās attīstības līnijas. Pašreiz centrs darbojas eksistenciālā, nevis attīstības režīmā, galvenokārt veicot projektu administrēšanu un organizēšanu. L.S.: Par Venēcijas biennāli. Vai vari formulēt savu viedokli, kā ir jāveido projekti Venēcijas biennālei? Nodarbojoties ar Latvijas līdzdalības Venēcijas biennālē organizēšanu, jums patiesībā ir iespēja veidot Latvijas mākslas reprezentācijas politiku. S.K.: Līdz šim mēs vēl nekad neesam piedalījušies Venēcijas projektu ideju atlasē. Mēs esam darbojušies tikai kā menedžmenta vienība, kam ir pieredze un kas projektu īsteno konkrētā vietā. Manuprāt, daudz nopietnāk ir jāpārdomā, kā nonākt pie mākslinieciskās vīzijas, kura tiek materializēta. Šīs neskaidrības arī ir radījušas visu šo pārpratumu un nesaprašanos ķēdi. Pasaulē ir sastopami vairāki modeļi, kā veikt ideju atlasi Venēcijai, un viens no tiem ir tāds, ka ministrs vai ekspertu grupa, kuru ministrs uzaicina, nosauc kuratoru. Kurators tad var brīvi rīkoties un iezīmēt konceptuālās līnijas. Otrs modelis ir, kad tiek rīkots atklāts konkurss un tajā tiek atrasts kurators, kurš atkal nāk ar savu koncepciju. Trešais variants ir konkurss par pašu koncepciju, un tad mākslas centrs vai kāda institūcija, kam tas tiek uzticēts, īsteno šo koncepciju. Mākslinieks atnāk ar ieceri, un mākslas centrs domā, kā to īstenot. Kurš modelis ir dzīvotspējīgs mūsu situācijā, grūti pateikt. Pasaules praksē visvairāk izmantots ir pirmais modelis. Tagad notiek mēģinājumi darīt kaut ko savādāk. Taču arī otrais modelis šobrīd neveidojas veiksmīgi. Venēcijas biennāle mums pašreiz ir svarīga, ņemot vērā, ka mums nav laikmetīgās mākslas muzeja un nav pat izstāžu zāļu pastāvīgām laikmetīgās mākslas aktivitātēm. Laikmetīgai mākslai ir tik maz iespēju likt par sevi runāt. Tik daudz starptautiskus mākslas ekspertus, kas atnāca uz iepriekšējās Latvijas ekspozīcijas atklāšanu biennālē, mēs nevaram dabūt uz Rīgu, vai arī, ja mums būtu galerija Londonā vai Berlīnē, tas būtu ilgu gadu darbs, lai piespiestu augsta līmeņa ekspertus tur nākt un skatīties, ko mēs rādām. L.S.: Ko vari atbildēt uz kultūras ministres pārmetumiem par mākslas centra neizdarību? S.K.: Esam iesnieguši Kultūras ministrijai lūgumu, kurā lūdzam paskaidrot, kādas ir nepilnības centra darbā, konkursu organizējot. Lūgumam pievienoti protokoli un noraksti no lēmumiem, kādi savstarpēji centram un Kultūras ministrijai ir bijuši, kopš 20. jūlijā ministrija saņēma oficiālo uzaicinājumu piedalīties Venēcijas biennālē līdz ar tās virstēmas formulējumu. Atbildes pagaidām nav. L.S.: Laikmetīgās mākslas centra dibināšanas dokumentā ir minēts jūsu uzdevums organizēt Latvijas līdzdalību Venēcijas biennālē. Kur palicis gads kopš iepriekšējās biennāles beigām, kādēļ konkurss notika tik vēlu? S.K.: Abu iepriekšējo biennāļu gadījumā mēs savu darbu sākām pēc tam, kad Kultūras ministrija mūs informēja par kuratora izvēli, kurators – par paredzamo projektu un mēs varējām sākt gatavot publicitātes materiālus un sagatavo norises vietu. Tas parasti arī bija iepriekšējā gada rudenī. Šoreiz, sekojot lēmumam par izmaiņām kuratora izvēles procedūrā, ļoti ilgi notika sarunas, kam jārīko konkurss un jāveido tā nolikums. 25. septembrī Kultūras ministrija lūdza mūs izstrādāt nolikumu, 16. oktobrī to apstiprināja mūsu valde, pēc nolikuma nosūtīšanas ministrijai mums tika atrakstīts, ka arī konkurss jārīko mums pašiem. Pieņemtajā kārtībā tas arī 18. oktobrī tika izsludināts. Tā kā uz to pieteicās divi cilvēki, tad man tomēr jāatgādina, ka Latvijā kopumā varbūt arī ir tikai kādi seši kuratori, kas spētu šādu izstādi kūrēt. Pārējie vienkārši nepieteicās. L.S.: Liekas, ka viena no problēmām ir tā, ka, trūkstot regulāram izstāžu darbam, visi laikmetīgās mākslas pasākumi notiek vienreizēju, grūti finansiāli sabalansētu un tādēļ iepriekšpieņemti izcili saudzējamu projektu līmenī. Diezgan neskaidra tādējādi ir reālā mūsu pašu laikmetīgās mākslas aina. Tā arī ir radies absurds, ka šis patiesi īpašais projekts – Venēcijas biennāle –, kas protams, tiks kādam vienam vai diviem māksliniekiem (turklāt reizi divos gados), rada kaislību vētru. Citur šāda projekta un mākslinieka izvēles likumsakarību nosaka labi saskatāmais mākslas fons, taču pie mums tas gandrīz vai ir jāuzbur tukšā vietā no kuratoru pozitīvajiem pieņēmumiem. Varbūt arī centra darbībai būtiskākais tomēr ir rast iespēju tapt pašai "vielai", no kā varētu izdarīt izvēli? S.K.: Nevar pārmest māksliniekiem, redzot to realitāti, kādā viņi strādā. Lielākā daļa mākslinieku strādā pēc pasūtījuma un piedāvājuma principa. Viņi sen vairs necenšas paust kaut kādas pašiem nozīmīgas manifestācijas. Viņi veido darbus no viena projekta uz citu. Savos projektos mēs vienmēr cenšamies dot iespēju māksliniekiem radīt jaunus darbus. Katrā no tiem ir 7–10 jauni latviešu mākslinieku darbi. Tas viss ir saistīts ne tikai ar finansējuma iespējām, bet arī ar eksponēšanas iespējām. Projekts "Sestais elements", kurā bija daudzi labi darbi, bija skatāms tikai trīs dienas, jo pārāk dārgi izmaksāja telpas. Nebija nevienas izstāžu zāles, kur darbus parādīt. Lai nodrošinātu nepārtrauktu dzīvo procesu mākslas attīstībai, ir nepieciešama permanenta izstāžu zāle laikmetīgās mākslas aktivitātēm un finansējums jaunu darbu radīšanai. Izstāžu zāle pašlaik varbūt ir pats galvenais. Pēdējos mēnešus mēs ļoti intensīvi komunicējam ar dažādām biznesa struktūrām, meklējot risinājumu. Kaut vai nelieliem projektiem. Zinu māksliniekus, kuri saņem līdzekļus projektiem, bet viņiem nav kur tos parādīt. Galerijām ir savi plāni, tām no kaut kā ir jādzīvo, tām nevar pārmest, ka nerāda eksperimentālas lietas. L.S.: Kas tevi pašu interesē mākslas procesā? S.K.: Mani interesē mākslas mijiedarbība ar skatītāju. Iespēja uzrunāt jaunu sabiedrības daļu un redzēt, ka viņus tas sāk interesēt. Projektam, ko plānojam rudenī, ir tieši šāds mērķis. Man ļoti gribētos atdzīvināt mākslinieku vēlmi radīt. Veidot apstākļus, lai mākslinieki strādātu tāpēc, ka tas viņiem ir nepieciešams, nevis tikai gaidītu, ka kāds viņus uzrunās un pateiks: man ir tik un tik daudz naudas, vai tu kaut ko neuzradītu. Bet, lai tā notiktu, ir jāsakārto infrastruktūra. L.S.: Kuru mākslas centru tu redzi tuvu savam ideālam – reālajam ideālam. S.K.: Tādam ideālam, kas, es ceru, ir sasniedzams, diezgan tuvu ir mūsdienu mākslas muzejs Kiasma. Viņiem ir šis moto, ka muzejs ir kā dzīvojamā istaba, kas atvērts līdz desmitiem vakarā, kur darbojas jauno mediju programmas, cilvēki nāk un pavada laiku, nejūtoties kā mākslas templī, kurā bail ienākt, bet var tajā justies kā mājās un baudīt mākslu. Otrs modelis, kas ir tuvāks pašreizējam, ir Roseum modelis, kas atrodas Malmē. Viņi veicina mijiedarbību ar apkārtējo vidi un veido publiskās mākslas projektus. Bet viņiem ir arī lieliskas izstāžu zāles, kur dažādi mākslinieki tiek aicināti veidot savus darbus. Tās nav tikai statiskas izstādes, tās saistītas ar lekciju programmām, semināriem. Tur ir dinamika, no kuras daudz var mācīties. | |
| Atgriezties | |
