VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Laukumi Berlīnē un Rīgā Dr. arch. Jānis Lejnieks | |
| |
| Pat padomju laikos, pārlasot vienu otru režīma atzītu 20. gs. mākslas
vēstures grāmatu, Art Deco stila meistara Kasandras klasiskajā plakātā
"Ziemeļu ekspresis" katrs ar labpatiku varēja izlasīt maršrutu:
Londona–Parīze–Berlīne–Rīga. Intelektuālā un transporta ass darbojās
30. gados, kad Berlīnes Potsdamas stacijā iebrauca vilciens no Rīgas.
Sekojošais kara iznākums pārstāja asi darbināt: uz Berlīni brauca maz
un pa citiem ceļiem – "caur Maskavu". 60. gados Berlīnes siena
atsvešinātības sajūtu palielināja. Dziesmotā, “samta” un citas
revolūcijas astoņdesmito beigās atjaunoja pilsētu politiskās,
ekonomiskās un cita veida sadarbības plānus. Lai gan Rīgas brāļu
pilsēta Vācijā ir Brēmene, abu galvaspilsētu saikni apliecina pilsētas
dāvinātais Berlīnes sienas fragments, novietots Rīgā, Elizabetes ielā
pie bijušās kompartijas cekas, tagad Pasaules tirdzniecības centra
ēkas. Gluži jau noplucis, būtu jārestaurē... 21. gs. sākumā Potsdamas laukums ir Berlīnes atjaunošanas simbols pēc pilsētas austrumu un rietumu daļas apvienošanas. Pilsētas rekonstrukcijas vadlīnijās pēc 1991. gada dominēja prasības pēc blīvas un tradicionālas apbūves. Tas bija t.s. kritiskās rekonstrukcijas princips, ko jau 80. gados, kad Rietumberlīne gatavojās IBA (Internationale Bauausstellung 1984) būvizstādei, kā normatīvu bija definējis Jozefs Pauls Kleihīss (Josef Paul Kleihues). Tas noteica, ka fasādei jābūt sadalītai trijās horizontālās daļās, t.i., paaugstināts pirmais jeb zemes stāvs, vairāki pilna augstuma nākamie stāvi un augšējais stāvs vai stāvi, veidoti ar atkāpi no ielas apbūves līnijas jeb būvlaides. Fasāžu apdare – gaiša akmens vai apmetuma, turklāt logu atvērumi nepārsniedz 49% no fasādes kopējā laukuma. Priekšroka jādod perforētām fasāžu plaknēm, izvairoties no nepieciešamības lietot stiklotās. Ēku augstumam jālīdzinās tam, kāds bijis pirms Otrā pasaules kara, respektīvi, 22 m līdz dzegai un 30 m maksimālais kores augstums terasveida jumta stāviem. Pēc šādiem principiem deviņdesmitajos tiek attīstīts, piemēram, Parīzes laukums, par kuru Berlīnes senāts 1993. gadā pieņēma lēmumu atjaunot to vecajās pirmskara proporcijās, kā arī uzbūvēt dažas ēkas ar tādu pašu saturu kā pirms kara. Pirmā šāda jaunceltne laukumā bija 1997. gadā uzceltā viesnīca Adlon, kura gan divkārt pārspēja 1907. gadā celtās, bet karā sagrautās ēkas apjomu. Arhitektu birojs Patzshke, Kloz&Partner ar postmodernisma kompilāciju metodi radīja tradicionālu, vēsturisko stilu garā ornamentētu ēku, kam starptautiski pazīstami dekoratori izveidoja bagātīgu interjeru. Arhitektūras kritiķi atzīst, ka ēka nepieder pie pārsteidzošākajām Berlīnes jaunbūvēm, bet iespējams, ka laukuma apbūves principi un klienta idejas nav ļāvušas radīt pievilcīgāku arhitektūru. Ļoti pazīstama situācija Rīgas Rātslaukumā, kur līdzīgi ierobežojošos apstākļos nesen tapa Kamarina nams. Parīzes laukuma urbānā dizaina vadlīnijām sekoja pat ASV arhitektūras zvaigzne F.O. Gerijs, savā DG bankas ēkā koncentrējot fantāziju uz iespaidīgo bankas iekšējā pagalma telpu. Tomēr laukuma apbūve neiztiek bez tādiem izņēmumiem no normas kā G. Bēniša (Behnish) stiklotā Mākslas akadēmija. Nav viegli radīt harmoniskas, bet ne vienveidīgas ēkas vienā būvperiodā, kad pastāv vienādi ierobežojoši būvnoteikumi un līdzīga formu izvēle. To pierāda visa Frīdriha ielas apbūve, kur varbūt tikai Žanam Novelam ar savu pilnīgi stikloto Lafajeta tirdzniecības namu Galeries Lafayette ir izdevies "aiziet" no pilsētas rekonstrukcijas procesa limitējošajiem noteikumiem. Potsdamas laukums ir vienīgais izņēmums Berlīnes kritiskās rekonstrukcijas visaptverošajai koncepcijai, un šeit jūs varat ieraudzīt, kā pilsētas ainavā dominē simts metru augstie debesskrāpji. Jau 1991. gadā pasaules ievērojamākie arhitektu biroji tika aicināti piedalīties Potsdamas laukuma un netālu esošā Leipcigas laukuma urbānā dizaina ideju konkursā, lai sacenstos par tiesībām noteikt laukumu nākotni. Tā bija unikāla iespēja projektēt 48 ha lielu teritoriju kādas valsts galvaspilsētas pašā centrā. Salīdzinājumam – visa Vecrīga ir 60 ha liela! Konkursu vinnēja Hilmer&Sattler birojs no Minhenes ar piedāvājumu būvēt vidēja blīvuma kvartālus, ko atdala laukumiņi un alejas tradicionālā Eiropas pilsētas stilā. Šādas idejas arī tika īstenotas Potsdamas laukumam piegulošajā dienvidu daļā, t.s. Daimler-Chrysler areālā, kur 1992. gadā Daimler-Chrysler aicināja 14 arhitektu birojus detalizēt iepriekšējā konkursa uzvarētāju plānojuma shēmu. Konkursā uzvarēja Renco Piano un Kristofs Kolbekers (Christoph Kohlbecker) un realizēja vairākas ēkas, bet laikā no 1993. līdz 1999. gadam tika piesaistīti dažādi arhitekti. Projektus stilistiski apvienoja modernā un tradicionālā kombinācijas un akmens materiālu fasāžu apdare. Šeit satikās Pompidū centra (1971–1977) autori Renco Piano un Ričards Rodžers gandrīz pēc divdesmit gadu šķirtas radošās darbības. Piano radīja IMAX kino ēku, Muzikālo teātri un kazino Marlēnas Dītrihas laukumā (sic! berlīnieši prot rast laikmetu saskarsmei piemērotus jaunus toponīmus!), Rodžers – biroju, dzīvojamās un veikalu ēkas Linkstrasse. Biroju Mercedes-Benz projektēja spāņu arhitekts Rafaels Moneo, ēku Berliner Volksbank – japānis Arata Isozaki. Turpat netālu atrodas angļu– irāņu arhitektes Zahas Hadidas Stresemannstrasse dzīvojamā ēka. Pie fonda "Terora topogrāfija" ēkas, kura novietojas virs karā iznīcinātā gestapo, joprojām strādā Šveices minimālists Pēters Cumtors (Peter Zumthor), un celtne jāpabeidz 2004. gadā. Tomēr investoru prasības pēc vēl lielāka blīvuma un augstākas apbūves nepalika bez sekām. Radīt kopplānu teritorijai uz ziemeļiem no Potsdamas laukuma Berlīne uzaicināja vācu izcelsmes amerikāņu arhitektūras zvaigzni Helmūtu Jānu (Helmut Jahn). Laikā no 1996. līdz 2000. gadam t.s. Sony areālā stiklā un tēraudā uzbūvētie kompleksi ir skaidrs kontrasts apkārtnei un apliecinājums Berlīnes pārbūves filozofijai. Īsumā to varētu raksturot ar tēzi, ka atjaunot vecās formas un no jauna pievērsties vecajām formām nav viens un tas pats. Pirms Otrā pasaules kara Potsdamas laukums visā Eiropā bija pazīstams kā intensīvākais satiksmes mezgls, bet tā apbūve bija konvencionāla. Otrā pasaules kara postījumi 1945. gadā un Berlīnes sienas būvniecība 1961. gadā, ar kuru laukums tika pārgriezts, apbūvi pilnībā iznīcināja un vēsturisko vietu kā toponīmu pilsētas kartē degradēja. Tikai 1989. gada 9. novembrī vakarējā Rietumberlīnes un Austrumberlīnes nomale ar vienu politisku aktu tika atgriezta apritē, pat vairāk – tā kļuva par pašu prestižāko Vācijas galvaspilsētā. Ņemot vērā faktu, ka postījumu rezultātā Potsdamas laukumā bija saglabājušās tikai divu ēku atliekas, berlīnieši un starptautisko konkursu žūrijas locekļi neuzskatīja par nopietni apsveramiem priekšlikumus atjaunot laukumu pirmskara situācijā. Galvenais, kas ir atjaunojams, – tas ir laukuma tēls, un to vienmēr raksturojusi intensitāte: gan zirgu pajūgu, gan automašīnu, gan dzelzceļa satiksme. Potsdamas laukuma problēma – izlaist cauri transportu, vienlaikus radot gan motivētu vēlēšanos apstāties, gan iespēju apstādināt steidzīgo pilsētnieku, – ir atrisināta mūsdienīgiem līdzekļiem. Dzelzceļa līnijas trijos līmeņos sakārtotas pazemē, bet divas kubiskas tērauda un stikla jaunās dzelzceļa stacijas struktūras veido priekšplānu trijām augstceltnēm. Lai sakārtotu mūsu izpratni par nesenās pagātnes notikumiem, laukuma akmens iesegumu visā tā redzamajā daļā šķērso trekna svītra, kas iezīmē Berlīnes sienas vietu. Alūzija vienkārša labiekārtojuma formā ir piešķīrusi nedaudz tēlainu formu skumjajam sociālistiskās esamības faktam. Kas tad ir šīs trīs augstceltnes, kuras pārstāv visai atšķirīgus priekšstatus par 21. gadsimta arhitektūru? Hansa Kolhofa (Hans Kollhoff) tumšā sarkani brūnā klinkera ķieģelī celtā 88 m augstā biroju ēka uz Potsdamas ielas un Potsdamas laukuma stūra kopā ar Helmuta Jāna Sony Center 103 m augsto stikloto debesskrāpi otrpus ielai veido vārtus ieejai laukumā. Nedaudz atstatu ir firmas debis birojs – Renco Piano un Kristofa Kolbekera projektētā 60 m augstā stiklotā ēka, kam patīkamu dzeltenu toni piešķir terakotas flīzes. Sony Center ir pats iespaidīgākais jaunais bloks Berlīnē. Par kvartālu to nosaukt pagrūti ievērojamā apjoma dēļ, atbilstošāks būts anglicisms – klāsteris, ko var skaidrot kā objektu grupu ar noteiktu pazīmju kopu. Lielās stiklotās ēkas ir komponētas ap ovālo Sony Plaza ar daudzām kafejnīcām, restorāniem, veikaliem un kinoteātriem. Augstākais inženiermākslas sasniegums ir trosēs iekārtais ovālais stiklotais jumts, kas "peld" virs laukuma. Dārgi izmaksāja arī iecere saglabāt 1911. gadā celtās viesnīcas Esplanade daļu un integrēt to jaunajā klāsterī, jo 1300 t smago ēku pārvietoja 75 metrus, lai optimāli eksponētu – kā greznu restorānu mūsdienu jaunveidotajā telpā. Nozīmīgākās klāstera daļas projektējis Helmūts Jāns birojā Murphy/Jahn Čikāgā. Ir vismaz divas nozīmīgas lietas, kuras raksturo mūsdienu Berlīni un kuru pietrūkst Rīgai. Tās ir: vīzija pilsētas pārbūvei atbilstoši jaunajiem uzdevumiem un konsekvence jeb pakāpeniskums vīzijas realizācijā. Vispirms konkursi. Tolaik, 90. gadu sākumā, ap atjaunotās Vācijas galvaspilsētu burtiski spietoja pasaules un Eiropas arhitekti, it īpaši jau jaunie – gaidot konkursus par Berlīnes jauno apbūvi. To izsludināšana bija kā starta šāviens tūkstošiem plānotāju, arhitektu, dizaineru. Jā, varbūt pat sētniekiem, jo pirmā kārta par vīziju – kā berlīnieši "redz" atjaunoto galvaspilsētu – bija pilnīgi atklāta, demokrātiska ar mērķi noskaidrot visplašāko iedzīvotāju slāņu redzējumu. Sabiedrībai bija motivācija piedalīties, jo tika atjaunota vienotas valsts vienota galvaspilsēta, ko trīsdesmit gadus bija šķēlis un dalījis mūris. Un Berlīne radīja vīziju, gan politisku, gan ekonomisku, ar plānotāju spēkiem ātri vien to pārvēršot arhitektoniskos projektos. Cik lielā mērā Rīgas neveiksmes ir politiskās korupcijas, pilsētplānošanas kompetences trūkuma un arhitektūras plurālisma pārpilnības rezultāts, par to varēs spriest Latvijas arhitektūras vēstures pētnieki nākotnē. Viens ir skaidrs – Rīgas tradicionālais hermētisms, 90. gadu vidū nepieļaujot domu par starptautisko konkursu organizēšanu, tikai lieku reizi apliecinājis Rīgas Domes šauro skatījumu uz lietām, ko citviet Eiropā jau risināja citādāk. Rīga pēc 1991. gada bija labākā situācijā nekā Berlīne. Kara postījumi Vecrīgā nebija mazāki kā Berlīnē, bet 80. gados jau bija radīts un publiski akceptēts Vecrīgas reģenerācijas projekts, kas lielākā vai mazākā mērā noteica vecpilsētas attīstību, soli pa solim tuvojoties tam iespējamajam ideālam, kad kara rētas būtu sadziedētas. Tomēr Vecrīgā karš turpinājās arī pēc dziesmotās revolūcijas, pat vairāk – kara seku iedarbība kļuva vēl jūtamāka. "Frontes līnija" burtiski atkal atradās "tēva pagalmā", jo atjaunojās 1940. gadā uzsāktā cīņa par īpašuma tiesībām. Protams, Vecrīgas reģenerācijas projekts bija padomju laikmeta produkts, kas īpašuma tiesības uz zemi ignorēja. Tā mērķi bija orientēti uz vecpilsētas funkcionālu sakārtošanu, transporta sistēmas reorganizāciju un dažu vēsturisku ēku, kā Melngalvju nams, atjaunošanu. Tomēr tiklab konsekventa šo principu realizācija, kā korekcija būtu ļāvusi izbēgt no šodienas "sasistās siles" situācijas Rīgā. Vietā šķiet lielā Berlīnes arhitekta Mīsa van der Roes aforisms: "..nevaram mēs sākt katru pirmdienu ar jaunu arhitektūru!" | |
| Atgriezties | |
