VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| UNIVERSĀLAS UN DZIĻI PERSONĪGAS GLEZNAS MARKS ROTKO Stella Pelše, LMA Mākslas vēstures institūts Amerikāņu gleznotājs Marks Rotko (Mark Rothko), īstajā vārdā Markuss Rotkovičs (Marcus Rothkowitz, 1903–1970), ir viena no nedaudzajām pasaules slavu ieguvušajām personībām, kas pēc savas izcelsmes saistītas ar Latviju (cits piemērs – Rīgā dzimušais ideju vēsturnieks, filozofs un esejists Jesaja Berlins). Šogad Latvijā tiek atzīmēta Marka Rotko simtgade un notiek virkne pasākumu. To ietvaros Valsts Mākslas muzejā tiks atklāta gleznotāja darbu izstāde (22. septembris– 30. novembris), kas veidota sadarbībā ar Vašingtonas Nacionālo galeriju, ASV Valsts departamentu un Marka Rotko ģimen. Paredzēta arī starptautiska konference "Marks Rotko. Sākuma punkts Dvinskā (Daugavpilī)" (24.–25.septembris), kurā piedalīsies lektori no Francijas, Lielbritānijas, Krievijas, Šveices, Latvijas un ASV. | |
| |
| Daugavpilī dzimušais ebreju aptiekāra dēls, kura vecāki 1913. gadā
labākas dzīves un drošības meklējumos (te jāatceras tālaika Krievijas
impērijā praktizētie ebreju grautiņi) pārcēlās uz ASV Oregonas štata
pilsētu Portlendu, kļūst par redzamāko abstraktā ekspresionisma
ikoniskās tendences pārstāvi. Viņš apliecināja "amerikāņu sapņa"
īstenošanas iespēju – neatkarīgi no savas izcelsmes un sociālā statusa
citādības Marks Rotko sasniedza maksimāli iespējamo, kļūstot par
modernās mākslas vēstures kanona neatņemamu sastāvdaļu. Tajā pašā laikā
vētrainais dzīvesstāsts, ko apzīmogoja finansiālas grūtības,
depresijas, alkohols un, visbeidzot, pašnāvība, iezīmē Rietumu pasaulē
tradicionālas ģeniāla mākslinieka – autsaidera un cietēja – tēla
aprises. Viņa darbi, sākot ar "klasisko" periodu kopš 20. gs. 50.
gadiem, nešaubīgi atpazīstami pasaules lielāko muzeju ekspozīcijās. Tās
ir divu vai vairāku četrstūrainu krāslaukumu kompozīcijas, kurās gan
saglabājies neliels ģeometriskās abstrakcijas elements, tomēr laukumu
nestabilās, izplūstošās robežas drīzāk apliecina to pašreizējā veidola
īslaicību un iespējamās pārtapšanas potenciālu. Šai "klasiskā"
perioda kristalizācijai ir arī sava priekšvēsture, kuras izpausmes
noteikti vairāk pazīstamas tieši mākslas speciālistu vidē. 20. gadu
beigās un 30. gados Marks Rotko glezno figurālus darbus, kuros var
samanīt Pablo Pikaso un Anrī Matisa masīvo, deformēto stāvu iezīmes,
arī Džordžo de Kiriko metafiziskās glezniecības elementus. Savukārt 40.
gados dominējošās ir sirreālisma tradīcijas ietekmes, kam bija ļoti
būtiska loma amerikāņu abstraktā ekspresionisma ģenēzē, noraidot kā
Pīta Mondriana ģeometrisko stilu, tā arī 30. gados populāro reālisma
tendenču mantojumu. Marka Rotko sirreālistiskās, biomorfās
kompozīcijas, kam doti antīkās mitoloģijas inspirēti nosaukumi, var
salīdzināt ar Marsela Dišāna, Maksa Ernsta, Huana Miro, Paula Klē
formālo izteiksmi. 40. gadu beigās Marka Rotko darbos parādās daudzi
daļēji ģeometrizēti laukumi ar "mīkstām" robežām, kuru atektoniskais
haoss pamazām nostabilizējas pazīstamajās horizontāli izvērstajās,
meditatīvajās kompozīcijās. Vai tās "atklāj biedējošu Absolūta vīziju,
kas atgādina Vecās Derības taisnīguma izpratnes primitīvo spēku"?
(Fineberg, J. Art since 1940: Strategies of Being. – London: Laurence
King, 1995. – P. 107). Vai arī tie ir mēģinājumi "pieradināt"
nezināmo un pārvarēt bailes ar vizualizācijas un apceres līdzekļiem? Gaidāmais notikums Latvijas mākslas dzīvē katrā ziņā būtu pelnījis ieskatu priekšvēsturē. ASV vēstnieka kundze Mārša Karlsone, kas strādā pie Marka Rotko simtgades projekta Latvijā, stāsta par ieceres rašanos un tās īstenošanas gaitu. – Pirms dažiem gadiem Faridai Zaletilo no Daugavpils bija sapnis: viņa zināja, ka amerikāņu gleznotājs abstrakcionists Marks Rotko nāk no viņas dzimtās pilsētas, bet faktiski neviens cits to nezināja. Viņa sāka vākt arhīvu un uzziņu materiālus par Marku Rotko un viņa ģimeni, kā arī aicināja 2003. gada septembrī atzīmēt mākslinieka simtgadi. 2002. gadā Zaletilo bija sagatavojusi ceļojošu izstādi par mākslinieku, un viņa ar to iepazīstināja ASV vēstnieku Latvijā Braienu Karlsonu un mani, kad apmeklējām Daugavpili. Savukārt mēs aizvedām šīs idejas uz Rīgu, kur pamazām tapa plāns piemiņas pasākumiem un tika parakstīts nodomu protokols starp Kultūras ministriju un ASV vēstniecību. Plāni tiks īstenoti: būs oriģināldarbu izstāde Rīgā, pasūtījuma iespiedgrafikas pastāvīgā ekspozīcija Daugavpilī, māksliniekam veltīta starptautiska konference Daugavpilī, izglītības programma skolēniem, Markam Rotko veltītas kinofilmas demonstrācija, Marka Rotko iedvesmotas mūzikas koncerts un interneta lapa. Izstādes sarīkošanu Rīgā noteica vairākas nejaušas sakritības: kuratore Laili Nasra uzstāja, ka Marka Rotko plakāti nevar tikt salīdzināti ar oriģināliem; mākslinieka dēls Kristofers apsolīja atbalstīt oriģināldarbu aizņemšanos no Vašingtonas Nacionālās galerijas, kur atrodas lielākā daļa Marka Rotko darbu; visbeidzot, no ASV Valsts departamenta Izglītības un kultūras nodaļas vēstniecībai telefonisku atbildi deva Leanna Mella (Leanne Mella), bijusī kuratore, kas strādāja pie Marka Rotko mantojuma un pazina viņa ģimeni. Tā bija visai unikāla trīspusēja sadarbība, kuras rezultātā notiks 21 oriģināldarba izstāde Valsts Mākslas muzejā. Žurnāls “Studija” vēlējās uzdot dažus jautājumus arī izstādes kuratorēm Laili Nasrai (Laili Nasr) un Renē Maurerai (Renēe Maurer). Kādi bija darbu atlases pamatprincipi? Izstāde "Marks Rotko. Simtgades svinības" (Mark Rothko: A Centennial Celebration) tiek rīkota sakarā ar Marka Rotko simto dzimšanas dienu. Tā sniedz pārskatu par mākslinieka daiļradi, kas aizsākās ar 20. gs. 30. gadu figuratīvismu, turpinājās 40. gadu mitoloģiskajos, sirreālajos un daudzformu (multiforms) darbos, kulmināciju sasniedzot 50. un 60. gadu klasiskajos darbos. Izstāde iepazīstina ar dažām mākslinieka visnozīmīgākajām gleznām, kā arī ar darbiem uz papīra, kas nekad agrāk nav izstādīti. Strādājot pie Marka Rotko darbu kopkataloga, mēs sīki izpētījām mākslinieka eksperimentālo pieeju glezniecības materiāliem un tehnikām, kas izpaužas dažādu mitru un sausu materiālu lietojumā dažādās kombinācijās uz dažādām pamatnēm, sākot ar kvalitatīvu, māksliniekiem domātu papīru un beidzot ar parastu vēstuļpapīru. Izstādē iekļautie darbi sniedz nelielu ieskatu šajā pieejas daudzveidībā. Mēs vēlamies parādīt skatītājiem Marka Rotko eksperimentus, atklājumus un atradumus, gleznojot gan uz audekla, gan uz papīra un savos darbos risinot virkni tematisku un tehnisku jautājumu. Tādējādi mēs salikām gleznas kopā ar darbiem uz papīra, ievērojot aptuvenu hronoloģisku secību. Izstāde sākas ar Marka Rotko agrīnajiem figuratīvajiem darbiem uz papīra un 30. gadu gleznām. Pie izstādes ieejas apskatāms guaša tehnikā veidots darbs, kas, iespējams, varētu būt agrīns pašportrets. Ekspozīcijas turpinājums atklās skatītājiem Marka Rotko interesi par sirreālismu un pievēršanos mitoloģiskām tēmām 40. gadu sākumā. Dekādes beigās viņa tēli sāk transformēties visdažādākajās formās un visbeidzot pārvēršas klasiskās krāsu joslās, kas ir pazīstamas vairākumam skatītāju no Marka Rotko brieduma posma daiļrades 50. un 60. gados. Izstāde noslēdzas ar gleznotāja pēdējo darbu – pārsteidzoši vibrējošu audeklu, kas piesātināts ar sarkanās krāsas variācijām. Marks Rotko kategoriski noliedzis savu piederību abstrakcionistiem un uzsvēris, ka viņa māksla stāsta nevis par krāsu attiecībām, bet par "vissvarīgākajām cilvēka emocijām – traģēdiju, ekstāzi, likteni" (Waldman, D. Mark Rothko 1903–1970: A Retrospective. – New York: Harry N.Abrams Inc., 1978. – P. 58). Vai, jūsuprāt, noteiktu formas elementu spēja paust šīs emocijas ir neatkarīga no konkrētā laika un vietas, t.i., pieejama ikvienam? Vai arī šis formas potenciāls tieši izriet no konkrētā vēsturiskā konteksta saistībā ar amerikāņu abstrakto ekspresionismu? Nav šaubu, ka Marku Rotko un viņa laikabiedrus, abstraktā ekspresionisma pārstāvjus, ietekmēja Otrā pasaules kara notikumi un tādējādi formas elementi viņu darbos daļēji radās kā atbilde uz specifisko vēsturisko kontekstu. Vienlaikus Marks Rotko un daudzi citi abstraktie ekspresionisti tiecās radīt universālākus līdzekļus, kas izteiktu emocionālos stāvokļus, pārvarot laika un vietas ierobežotību. Šie mākslinieki meklēja tādu vizuālās izteiksmes vārdnīcu, kas ietvertu tās pašas bailes un satraukumu, ko cilvēce ir piedzīvojusi visā vēstures gaitā. Saistībā ar interesi par universālām tēmām, atbildot uz notikumiem, kas ietekmēja viņiem tuvāko vidi, abstraktā ekspresionisma pārstāvji centās radīt pārlaicīgus, universālus, bet vienlaikus arī dziļi personiskus traģēdijas, ekstāzes un likteņa ekvivalentus. Caur savu emocionālo pieredzi viņi cerēja vēstīt cilvēka esības pamatnosacījumus. Šajos centienos viņi ielūkojās gan Rietumu, gan citu reģionu mākslas vēsturē, sākot ar aizvēstures posmu un beidzot ar laikmetīgo kontekstu, izlemjot, ka abstraktā māksla ir vislabākais veids, kā izteikt subjektīvās emocijas. Pazīstamajā deklarācijā, kas tapusi 1943. gadā, Marks Rotko, Ādolfs Gotlībs un Bārnets Ņūmens paskaidroja: "Mēs dodam priekšroku sarežģītas domas vienkāršai izteikšanai. Mēs vēlamies lielu formu, jo tai piemīt nepārprotamības iespaids. Mēs gribam apliecināt gleznas plakni. Mēs atbalstām plakanas formas, jo tās iznīcina ilūziju un atklāj patiesību. (..) Nav tādas lietas kā laba glezniecība par neko. Mēs uzsveram, ka saturs ir izšķirošs un tikai tas saturs ir būtisks, kas ir traģisks un pārlaicīgs. Tādēļ mēs apliecinām garīgu radniecību ar primitīvo un arhaisko mākslu." Marka Rotko mūža darbs četru dekāžu garumā tiecas izteikt universālā un transcendentālā, vienlaikus izteikti individuālā un subjektīvā būtību, tāpēc nezūd viņa darbu pievilcība plašam skatītāju lokam. Marka Rotko darbi ir cieši balstīti abstraktā ekspresionisma kontekstā, vienlaikus neatkārtojami un individuāli, tie ir gan mākslinieciskās un sociāli politiskās vides produkts, gan arī pārlaicīgi un mūžīgi. Tie šodien ir tikpat nozīmīgi kā savā tapšanas laikā. Kas, pēc jūsu domām, ir Marka Rotko gleznu pati būtiskākā un vērtīgākā iezīme? Šķiet, svarīgi būtu uzsvērt, ka Marka Rotko gleznu būtiskākā un vērtīgākā iezīme ir spēja raisīt skatītājos spēcīgas emocionālās reakcijas – dziļi privātas un universālas, vienkāršas un sarežģītas –, izmantojot lakoniskus, tomēr ļoti iedarbīgus vizuālās izteiksmes līdzekļus. Marks Rotko centās radīt pavisam konkrētu vizuālo pārdzīvojumu. Izstādēs viņš bieži savas gleznas piekāra zemu un cieši citu pie citas – tā, lai skatītājs, redzot vairākus darbus kopā, justos to izstarotā spēka pārņemts un ietverts. "Es gleznoju ļoti lielas gleznas.. lai izteiktos ļoti tuvi un cilvēciski. Uzgleznot nelielu gleznu nozīmē novietot sevi ārpus savas pieredzes. (..) Kad jūs gleznojat lielāku gleznu, jūs esat tajā iekšā." Viņa darbu uztveres ideālais attālums ir 18 collas (1 colla – ~2,54 cm – Red.), lai pievilktu skatītāju tuvumā. Marks Rotko ticēja, ka viņa gleznu izskaidrojumam "jārodas no izkoptas mijiedarbes starp gleznu un skatītāju. Mākslas novērtējums ir patiesa garīga laulība. (..) Glezna kļūst par līdzekli skatītāja individuālo emociju piesaistei. (..) Cilvēki, kas raud, skatoties manas gleznas, piedzīvo to pašu reliģisko pieredzi, ko es pārdzīvoju, tās gleznojot." Kā jūs raksturotu mākslas vēsturnieku viedokļus par Marka Rotko mākslu saistībā ar šodienas intelektuālajām tendencēm? Vai viņu joprojām uztver kā respektējamu klasiķi vai arī kā savā ziņā pagājuša "augstā modernisma" laikmeta pārstāvi? Mākslas vēsturnieku devums Marka Rotko mākslas izpētē ir aktīvs un turpina papildināties. Kā jau minēts iepriekš, Vašingtonas Nacionālā galerija gatavo kopkatalogu, kurā tiks reproducēti viņa darbi uz papīra. Marks Rotko ir atzīts un cienīts kā pēckara amerikāņu mākslas meistars. Viņš tiek arī uzskatīts par vienu no 20. gadsimta visnozīmīgākajiem māksliniekiem. 90. gados ir notikusi abstraktā ekspresionisma kustības pārvērtēšana, ir tapušas arī daudzas nopietnas publikācijas par Marku Rotko un viņa darbu izstādes. Mark Rothko: The Works on Canvas (1998), pirmais sējums no mākslinieka darbu kopkataloga, piedāvā Marka Rotko gleznu izsmeļošu tematisku un formālu izpēti. Nacionālās galerijas organizētā retrospekcija Mark Rothko (1998–1999) un retrospekcija Mark Rothko: A Consummated Experience Between Picture and Onlooker (2000–2001), ko organizēja Beielera fonds (Fondation Beyeler) Bāzelē, bija divas secīgas ceļojošas izstādes, kuras piedāvāja skatītājiem jaunu ieskatu mākslinieka darbā un radošajās ietekmēs. Daudzi aktīvi mūsdienu mākslinieki, gan eiropieši, gan amerikāņi, piemēram, Sīns Skalijs, Elsvorts Kellijs, Braiss Mardens, Gerhards Rihters, Roberts Rīmans, Džordžs Sīgels, savās intervijās ir atzinuši Marka Rotko mākslas lielo ietekmi uz savu jaunradi. Marks Rotko ir teicis: "Attīstība gleznotāja darbā, pārvietojoties laikā no viena punkta uz otru, notiks skaidrības virzienā: lai likvidētu visus šķēršļus starp gleznotāju un ideju, starp ideju un skatītāju." | |
| Atgriezties | |
