VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| INTERVIJA ar Frančesko Bonami Interviju ar Frančesko Bonami mēs pacietīgi izgaidījām kopā ar Vācu radio žurnālisti Klaudiju Henni. Paldies viņai par solidaritāti un atbalstu! | |
 | |
| Vai šīs biennāles konceptā ietilpst politisks akcents – šādu virzību var nolasīt Arsenāla ekspozīcijās? Nē. Varbūt šādi politiski momenti parādās, taču pirmām kārtām tā ir romantiska attieksme, kas te valda, tas ir kuratoru skats uz māksliniekiem, personisks skatpunkts. Domāju, ka šī nav biennāle, kas gribētu būt politiska, bet biennāle, kas grib uzsvērt individualitātes nozīmīgumu un indivīda identitāti attiecībā pret politiku. Taču viena no tēmām, kas iet cauri visai izstādei, ir – cik grūtos apstākļos cilvēki dzīvo. To var atrast Āfrikas daļā, Ķīnas daļā – visur. Vai tā nav politika? Jā, tā ir politika, bet jūs redzat arī to, kā šajos apstākļos cilvēki reaģē, radot pat laikmetīgo mākslu, redzat, kā politiskie apstākļi provocē mākslinieku radīt savu atbildi. Jūsu izvēle strādāt šai biennālē ar 11 kuratoriem tika apšaubīta. Bet rezultāts pārliecina. Vai jūs teiktu, ka tas ir šīs biennāles vēstījums – jā, pasaule ir globāla, bet ne katrs tajā atrodas līdzīgā sapratnes punktā? Jā, mana ideja, mana doma bija, ka pastāv dažādi laiki, vietas, dažādi ceļi attieksmē pret laikmetīgumu (modernity), pret pasauli, pret globalizāciju, un es sev uzdevu jautājumu, vai varu interpretēt šo attīstību, redzējumu dažādību vienīgi pats, jo mans – viens – skatījums interpretē daudzus redzējumus. Varbūt man izmantot iespēju ļaut citiem redzējumiem autonomi attīstīties viņu ietvaros, nevis caur manu viedokli. Es domāju, ka nolūks dot totālu autonomiju kuratoriem viņu projektos ir devis rezultātu, kas sajūtams skatē, – jūs ejat cauri dažādiem laikiem, dažādām robežām, ejat cauri daudziem sākumiem un daudzām beigām. Šajā izstādē jūs varat redzēt vienu sadaļu, otru sadaļu – katra no tām ir atsevišķa skate, un jūs iznākat no izstādes ar pilnīgu redzējumu. Ja tas būtu viens skatījums, jūs redzētu tikai veseluma detaļu. Jā, atšķirības starp skates sadaļām pastāv, un es ļāvu, lai tas tā notiek. Man jautā, kas ir "sarkanā līnija" izstādei, – nav tādas līnijas. Nē. Katra tās daļa – tas patiesi ir kas patstāvīgs. Šī biennāle ir ļoti, ļoti internacionāla. Tik un tā pastāv nacionālie paviljoni, un visi grib tādos būt. Vai tā nav pretruna? Jā, un tas ir ļoti tipiski "Sapņiem un konfliktiem". Sapnis par internacionālu mākslas izstādi, kas nozīmē savveida universālu valodu, un tad nacionālo paviljonu pretruna (contradiction) – tā ir pretruna, bet arī tā reflektē realitāti. Kā indivīdiem, cilvēkiem, valstīm mums ir nepieciešams, lai kaut kas mūs aizsargā – robežas, ekonomika, psiholoģiskās robežas, privātās robežas. Manuprāt, tas izsaka mūsu pasaules būtību. Protams, mēs dzīvojam globālā pasaulē, mēs gribam būt pasaules daļa, un tajā pašā laikā mums ir nepieciešams atgriezties mājās. Un tas, man šķiet, ir būtiski. Tā ir pretruna. Šī biennāle ir pretrunu pilna, tā ir pasaules pretrunu rezultāts, un šo pretrunu uzrādīšana, manuprāt, ir biennāles veiksme. Naudas biennālei bija maz, kuratoriem tika dots uzdevums iztikt bez gariem video, tukšām istabām, lai nāktu daudz cilvēku. Vai šādā nozīmē tas būtu skatītāja diktāts? Nē, tikai ņemot vērā iepriekšējo biennāli, kura bija ļoti iespaidīga un kurā bija ap 200 stundas video, man tomēr tika lūgts pievērst šim momentam uzmanību. Es nekādā gadījumā neesmu pret video, es uzsveru, ka esmu mēģinājis pat aizstāvēt tādu mediju kā videofilma. Taču ir tā, ka uz šādu lielu izstādi cilvēki ierodas reizēm uz vienu dienu vai – maksimums – pusotru, un viņiem ir jāizšķiras starp video vai dokumentālo filmu, kas ilgst 20–30 minūtes, vai labāk apskatīt skulptūras vai glezniecību. Līdz ar to dabiskās izlases ceļā šie mākslinieki netiek ieraudzīti. Domāju, ka filmai ir jābūt prezentētai pašas integritātē, un es aizstāvu šo integritāti. Pretējā gadījumā skatītājs ienāk filmas vidū vai arī redz tās sākumu vai beigas, kaut arī parasti šīs filmas ir veidotas pēc īsta kino principiem. Tādējādi darbu uztvert nav iespējams. Un tai pašā laikā pastāv arī izšķiršanās – redzēt filmu vai pārējo izstādi, un tas samaitā skati. Tas ir iemesls, kādēļ šo skati es organizēju šādi. Biennāles vēsturei ir veltīta glezniecības retrospekcija. Kādēļ glezniecība, un kādēļ "kopš Raušenberga"? Vai tās ir jūsu privātas saistības, jo ilgu laiku dzīvojat ASV? Nē, nē, nē! Biennāles 50. gadskārtai es gribēju piedāvāt pārdomas par glezniecību. Biennāli veido ļoti dažādi mediji, un glezniecība ir tikai viens no tiem. Glezniecība neizsaka biennāles vēsturi. Bet es izvēlējos momentu, kas ir būtisks ne tikai biennāles vēsturei, ne tikai Eiropas mākslas vēsturei, bet arī vēsturei. Mums katram. Tas ir 1964. gads, kad Raušenbergs saņem glezniecības balvu. Tā bija pirmā reize, kad Amerika ieguva šo balvu. Sākās milzīga polemika, Eiropas mākslinieki vētraini reaģēja uz amerikāņu mākslas pieaugošo ietekmi. Tika aizstāvēta glezniecība un aizstāvēta Eiropa. Raušenbergs pārveidoja audeklu, viņš lietoja to ne tikai kā virsmu līdzīgi Eiropas māksliniekiem (pat tādiem, kas to lietoja tik radikālā veidā kā Burri un Fontāna). Viņš pārveidoja audeklu no virsmas par ekrānu (from surface into a screen). No šī mirkļa audekls kļuva par ekrānu, caur kuru plūda pasaule. Tādēļ var teikt, ka līdz ar Raušenbergu glezniecībā iestājās identitātes krīze. Bet apbalvots 1964. gadā tika 1963. gada gleznojums. Un kas notika 1963. gadā ASV? Tika nogalināts Kenedijs. Pirmo reizi vēsturisks moments bija redzams televīzijā. Tas bija pirmais vēsturiskais moments, ko es kā bērns redzēju TV. Un šajā brīdī radikāli mainījās skatītāja pozīcija. Pirms tam acis bija tie logi, caur kuriem ienāca pasaule. Šajā mirklī mūsu acis pārveidojās par linzām (lenzas), kuru priekšā pasaule slīdēja garām. Raušenberga metaforu es izmantoju visvairāk šī iemesla dēļ. Ne tikai vienkārši glezniecības vai vienkārši Raušenberga kā amerikāņu mākslas simbola dēļ. Runa ir par transformācijas momentu. "Utopijas stacija" – vai tas būtu pēdējais utopiskais skats uz pasauli? Es pavisam noteikti domāju, ka māksla ir nebeidzama, bezgalīgs instruments pārdomām un utopijas atvēršanai pasaulē. Māksla ir visnozīmīgākā no nelietderīgajām lietām mums apkārt. Tā neko nemaina. Tā neatrisina nevienu pasaules problēmu. Bet tieksme pēc mākslas liecina par cilvēku vēlmi pārkāpt slieksni uz citu pasauli – pasauli, kas parādās kā pārveidota, mainīta. Viņi vēlas šo pieredzi, viņi vēlas, lai viņu iztēle tiktu rosināta. Un, kamēr jūs rosināsiet savu iztēli, jūs būsiet pozitīvs sabiedrības subjekts tajā nozīmē, ka esat aktīvs. Jūsu prāts ir aktīvs. Pat ja jums šī māksla nepatīk, ja jūs protestējat pret to, polemizējat, jūs esat aktīvs. Un māksla "Utopijas stacijā" reprezentē neesošo vietu mūsu pasaulē mākslai. Šajā biennālē jūs zināmā mērā izceļat gaismā arī Itālijas laikmetīgo mākslu. Kādas ir tās galvenās problēmas? Itālija ir ļoti dīvaina zeme. Tajā ir laba galeriju sistēma, laba kolekcionāru sistēma, bet tai trūkst labas izstāžu zāļu sistēmas laikmetīgai mākslai un labas izglītības sistēmas māksliniekiem, labas mākslas skolu struktūras. Tā mums ir liela problēma. Tagad lietas nedaudz mainās, bet lielākā daļa ievērojamu laikmetīgu mākslinieku nepasniedz skolās, tas rada plaisu no paaudzes uz paaudzi. Ja tevi nemāca, ja tevi pat nevērtē neviens profesionālis, kas būtu saistīts ar reālās mākslas pasaules norisēm, tu nevari attīstīt sevī pašapziņu par to, ko dari, par savu valodu. Tas būtu radikāli jāmaina. Bet kas ir itāliešu mākslas stiprā puse? Kas ir tas, uz kā balstoties, te varētu rasties jauns laikmetīgās mākslas vilnis? Kā kādreiz Oliva veidoja Itālijas laikmetīgās mākslas tēlu. Es neticu grupām, es neticu jauniem viļņiem. Itāļu mākslinieki var būt labi kā internacionāli mākslinieki, dialogā ar daudziem māksliniekiem visapkārt pasaulei. Itāliešu stiprā puse ir jūtīgums pret mediju, kas izriet no tās vēstures, eksperimentāla attieksme pret materiālu, pret veidu, kā materializēt savu vēstījumu. Un pēdējais jautājums. Mūsu Kultūras ministrija šogad uzskatīja, ka atvēlēt naudu Latvijas līdzdalībai Venēcijas biennālē nav nepieciešams. Viens no argumentiem bija arī tas, ka latviešu mākslinieki tā arī joprojām šeit nav iekļuvuši lielajā skatē, nav kuratoru ievēroti. Kādēļ jūs neinteresē Baltija, kas ir tas, kas padara mākslas darbus vai to autorus gana saistošus izvēlei lielā izstādē? Kāpēc gan lai mani neinteresētu Baltija? Bet es pats nebiju visur, šoreiz darbojās 11 kuratori, izstādē redzamais ir viņu izvēle. Taču pasakiet saviem ministriem, ka investēt mākslā vienmēr ir labi, jo māksla ir ceļš, kā aktivizēt iztēli. Aktīva iztēle padara cilvēkus labākus, veido viņus par labākiem pilsoņiem, pat ja viņi paši ar mākslu nenodarbojas. Sabiedrība bez mākslas ir sabiedrība, kurai nav cerību, tā pārāk cieši ir saistīta ar tagadni. Māksla savieno kopā pagātni, tagadni un nākotni. Un šī saite ir ļoti svarīga. Ja jūs rodat fondus mākslai, kultūrai, jūs rodat savai valstij nākotni. Vai biennāles nākotne ir virzienā, kuru jūs tai šogad esat izvēlējis? Es nezinu. Esmu uztaisījis šo vienu. | |
| Atgriezties | |
