VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kuģa kapteine Izolde Laima Slava Izolde Cēsiniece-Suipe Dzimusi 1970. gada 2. februārī 1985-1989 mācās Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas dekoratoru nodaļā 1994 LMA scenogrāfijas bakalaura grāds 1999 LMA mākslinieka grāds scenogrāfijas specialitātē 1997-1999 "LN Sieviešu līgas" projekta dalībniece e-lab (elektronisko mediju laboratorijas) dalībniece 2001 LMA maģistra grāds 2003 Latvijas Mākslinieku savienības biedre 2005 Latvijas Mākslinieku savienības valdes locekle No 1993. gada piedalījusies 40 laikmetīgās mākslas izstādēs un mākslas projektos. Pašreiz darbojas jauno mediju kultūras centrā RIXC, piedalās projektos Latvijas Jaunā teātra institūtā un Latvijas Mākslinieku savienībā. Laikā, kad risinājās mūsu saruna, Izolde prātoja, kā izdosies saskaņot projektu spēlei Mākslas dienu noslēgumā Rātslaukumā. | |
| Izolde Cēsniece: Es lasīju Indriķa hroniku, tur aprakstīta interesanta epizode. Rīgā notika pirmā teātra izrāde, ko rādīja vietējiem pagāniem, protams, pēc Bībeles sižeta. Bet Bībelē stāstīts par kaujām. Aktieri bija tik sirsnīgi kāvušies, ka pagāni aizbēga, jo domāja, ka viņus nositīs. Tad viņi tika laipni aicināti atpakaļ, apsolot, ka viss būs labi. Viņi arī atgriezušies un noskatījušies izrādi līdz galam. Kopš tā laika ir pagājuši 800 gadi, un, ja tolaik nemitīgi kauties un iet sirojumos bija pašsaprotami, tad tagad to aizstāj dažādas spēles, teiksim, futbols. Tāpēc man bija doma sarīkot spēli, kur vienā pusē spēlētu viduslaiku bruņās tērpti karotāji, otrā - mūsdienu cilvēki. Taču varbūt mēs spēlēsim nevis futbolu, bet šahu. Laima Slava: Tev spēle principā patīk? I.C.: Tā varētu teikt. Bērnībā es klausījos vecmāmiņas stāstus par teātri - kaut kur jau tas aizķeras. Daudz lasīju grāmatas. Teātris un literārā pasaule. Varbūt tāpēc mani ļoti interesē darbības, kuras nozīmē ne tikai to, kas ir reāli redzams un aptaustāms, bet kurās ir vēl kaut kādas citas nozīmes un jēgas. L.S.: Kad 90. gadu sākumā tu, vēl būdama studente, nesi projektus Francijas-Baltijas videomākslas festivālam, tad pārsteidzošs, interesants un diemžēl tolaik nerealizējams man likās tavs projekts par zemūdenēm. I.C.: Agri bērnībā es redzēju filmu par kapteini Nemo. Ja padomā, no kādiem mākslas faktiem esmu guvusi lielāko iespaidu, tad tas būtu šis! Bija TV filma "20 000 ljē pa jūras dzelmi", frančiem bija seriāls "Kapteiņa Nemo noslēpumu sala". Un es gribēju kļūt par zemūdens kuģa kapteini. Es vispār gribēju kļūt par kuģa kapteini! Man ārkārtīgi patika kuģis "Aurora". Padomju laikā tas bija populārs kuģis un mēs bijām pāris reižu Ļeņingradā to apskatīties. Pagājušajā septembrī es biju Francijā un aizbraucu līdz Atlantijas okeāna krastam, līdz Lorjānai, kas ir slavena ar vācu zemūdeņu bāzi, kuru neizdevās sabombardēt, lai arī visu pilsētiņu nolīdzināja ar zemi, - tās ir tādas Ēģiptes piramīdu cienīgas celtnes. Viena zemūdene tur bija izstādīta. Tā es atkal simboliski sastapos ar savu bērnības sapni. (Tuvākā zemūdene mums ir muzejā Tallinā.) Tolaik, kad es gribēju kļūt par kuģa kapteini, tas bija nereāli. Pirmkārt, tāpēc, ka biju meitene, otrkārt, - Padomju savienībā tas vispār bija ļoti sarežģīti. Tas nozīmēja braukt prom utt. Arī tagad nav dzirdēts par sievietēm - kuģa kapteiņiem. Bet būt par kaut ko mazāku - kaut vai kapteiņa vietnieku - mani, protams, neinteresēja! L.S.: Tu par to tik tiešām nopietni domāji? I.C.: Es par to domāju ļoti ilgi - gadus sešus vai astoņus. Interesējos par kuģiem, zīmēju tos ļoti daudz... Tās iedomas jau man vienmēr ir bijušas ļoti stipras! L.S.: Nu jā, mākslinieks jau ir pats savu projektu kapteinis! Tu mācījies scenogrāfos. Vai tas bija likumsakarīgi, ka tieši jaunie scenogrāfi 90. gadu sākumā bija tie Mākslas akadēmijas (MA) studenti, kas labprāt nesa savus projektu pieteikumus, lai tie realizētos Francijas-Baltijas videomākslas festivāla laikā? Tās bija videoinstalācijas, kas Latvijā nu galīgi vēl bija bērna autiņos, un pati MA sistēma pret šādām vaļībām izturējās noraidoši. Arī scenogrāfija tomēr ir saistīta ar ierobežotu vidi - tā saukto skatuves kasti. I.C.: Mums mācīja ne tik daudz tehnisko pusi (tās vēlāk strādājot reizēm pat pietrūka), cik iztēloties idejas. Bieži vien - ārpus skatuves "kastes". Gan Andris Freibergs, gan Indulis Gailāns, gan Gunārs Zemgals. Freibergam bija pat teiciens - "meklēt kreizīgu ideju", bet Gailāns vispār bija izgājis ārpus jebkādas "kastes"! Domāšanu es ļoti no viņiem iemācījos, un ļoti es mācījos arī no saviem studiju biedriem. Man bija interesanti tieši tas, cik tālu no tās "kastes" var izkāpt. Tas, ka tā fantasmagoriskā ideja nebija realizējama, tai brīdī nebija galvenais. Galvenais bija - paskatīties no pilnīgi cita redzes punkta. Nelaiķis Viņķelis, nelaiķis Freibergs, jaunākais. Protams, Gabrāns. Frīdbergs, Anna Heinrihsone. Tā bija nākamā modernās mākslas paaudze pēc Brežes, Tillberga utt. L.S.: Vai vari noformulēt ideju, kas tavai paaudzei bija galvenā? I.C.: Sajūta kopīga bija... Mēs bijām paaudze, kas sevi pieteica atmodas laikā. Kas iznāca no kaut kādas bezcerības sajūtas - ļoti daudzi no mums taču ir jau miruši. Kārlis Freibergs skaitīja kādus divpadsmit. Viņš bija trīspadsmitais. Mēs varējām būt pēc dzīvesveida ļoti atšķirīgi, bet depresīvā sajūta, nemateriālistiskā tendence - tas mums bija kopīgs. Materiālisms, kas mūs pieturētu pie zemes, pie reālās dzīves, mūsu lokā nebija populārs. Tieši manam gadu gājumam un tiem, kas bija pāris gadu vecāki par mani. Jau pāris gadu jaunākie bija citādi - kā cita paaudze. Dzīvotspējīgāki, vitālāki. Manā paaudzē bija daudz pašiznīcināšanās vēlmes, kas arī daudzkārt tika piepildīta. L.S.: Kā tu to skaidro? Laiku sadure? I.C.: Jā, jā. Tas bija tāds laiks - pirmie panki. "Dzīvo ātri, mirsti jauns." Un daudzi tieši tā arī izdarīja. Mani kursabiedri galīgi pēc pankiem neizskatījās, bet laikmets tāds bija. Mākslinieki ir jūtīgi un tādēļ varbūt arī sevī sabiezināja tās krāsas, kas bija visapkārt. L.S.: Tu sāki strādāt teātrī. Kāda bija saskaršanās ar teātra realitāti? I.C.: Diezgan sarežģīta. Jo mums akadēmijā mācīja "domas lidojumu", un kad tas saskaras ar tehniskām iespējām... 90. gadi teātrī vispār bija nabadzīgi. Nav jau arī tagad bagāti, bet toreiz... Piemēram, Operetes teātrī ar režisoru Liniņu es veidoju pirmspēdējo izrādi. Teātri drīz pēc tam slēdza. Jaunatnes teātris beidza eksistēt. Vietā nāca Jaunais Rīgas teātris, bet tam vajadzēja diezgan daudzus gadus, lai nostātos uz savām kājām. Pirms Alvja Hermaņa es tad vairākas izrādes veidoju, un finansiāli tas bija šausmīgi... Bet cilvēkiem bija vēlēšanās darīt to darbu. Ja kaut kas sanāca, tad tikai tāpēc... L.S.: Vai tas ir tas, kas tev lika izvēlēties brīvmākslinieces statusu? I.C.: Zināmā mērā - jā. Protams, mani projekti ir lētāki! Un vēl - teātris ir tik ļoti kolektīva māksla, tik ļoti esmu atkarīga no daudz un dažādiem faktoriem, ka ne vienmēr izdodas to visu labi sasaistīt. Kad es veidoju savus projektus, es pati esmu par visu atbildīga un, kad kaut kas nesanāk, varu vainot vienīgi sevi. Tas ir vienkāršāk. Man ir bijušas tādas tehniskas problēmas, ka nesaprotu, kā es nenosirmoju... Ir gadījies, ka iedzēruši gaismotāji neizslēdz prožektorus un iedzēruši skatuvnieki ļoti sausu, vecu aizkaru uzlaiž prožektoriem virsū un tas aizdegas! Ģenerālmēģinājuma laikā. Un dažas dekorāciju daļas nodeg. Laimīgā kārtā mēs drusku visu pārstūmām, un neko īpaši nemanīja. Tādos brīžos liekas, ka man taču vajadzēja paredzēt to un to, un to... Pie Homo novus es strādāju nu jau desmit gadus. Neesmu piedalījusies tikai vienā festivālā. Piedalos arī jauno mediju festivāla organizēšanā, pie Mākslas dienu noslēguma organizēšanas, tā ka es neesmu to organizatorisko pusi pavisam atmetusi. L.S.: Kas liek tev nodarboties ar tādu lietu kā "Mākslas mājas" atvērtās durvis? I.C.: Pirms četriem gadiem mani uzaicināja darba grupā, atvērto durvju tradīcija bija jau atjaunota, bet tajā gadā bija iespēja izveidot lielu pasākumu. Bija kārtīgs atbalsts no Rīgas domes. Pēc tam negribējās pamest, jo visi bija ļoti iepriecināti - cilvēkiem interesēja, viņi nāca. Kad sāku vākt fotogrāfijas, ko likt pie koridoru sienām, es atklāju tur tik biezu kultūras slāni! Es tomēr esmu trešā paaudze, kas ar šo māju ir saistīta. L.S.: Nuja, tu esi īsts kapteinis, kas grimstošu kuģi gatavs pamest pēdējais! Tomēr tas, ar ko tu ik pa brīdim kļūsti "publiski interesanta", ir tavas instalācijas un performances. Kas tev dod impulsu, jo tam visam vienmēr ir kāda papildu slodze ārpus estētiskām vērtībām. Tavā uzmanības lokā ir gan ekoloģija, gan Latvija un Eiropas Savienība utt. I.C.: Estētiskā puse nav man pati svarīgākā. Es sevi neuzskatu par talantīgu estēti. Īpaši ja salīdzinu ar citiem, kam ir absolūtā gaume. Mūžīgajā strīdā, kas ir galvenais - forma vai saturs, man vajag, lai forma palīdz saturam. Es vienkārši daudz domāju par to, ko vēlos pateikt. Kā to pateikt. Pēc iespējas tieši un godīgi. Katram darbam var atrast kādu domu. Tad, kad bija izstāde "Republika", man bija darbs ar ugunsdzēsēju portretiem. Tā bija viena no tām ziemām, kad ļoti daudz cilvēku sadega. Tieši bērni. Man likās - ko es varu izdarīt? Kā es varu ietekmēt šo situāciju? Šis darbs bija vienīgais veids, kā es varēju pateikt to, kas man neliek mieru. Protams, nekādas pārmaiņas tas neizraisīja. Tikai šogad pēc ārkārtējās traģēdijas sāka runāt par šīm problēmām. Man jau bija zināms, ka ugunsdzēsēji, no kuriem ir atkarīgas mūsu dzīvības, strādā briesmīgos apstākļos. Viņi ir absolūtā pabērna lomā. Var strīdēties, vai tas, ko es šādā veidā daru, ir bezjēdzīgi, tomēr man liekas, ka pilnīgi bezjēdzīgi tas nav. No otras puses - šim darbam ir arī cita ideja: ielās, reklāmās, žurnālos - visur mūs vajā "pareizās sejas" - jaunas, skaistas, nedabiskas, jo mākslīgas. Ugunsdzēsēju sejas ir īstas. Būt īstam - man tas ir svarīgi. Pirms daudziem gadiem izlasīju Aspazijas eseju "Dievzemīte". Es tur izlasīju teikumus, kas man nedeva mieru. Jo nesapratu, kā sieviete var kaut ko tādu uzrakstīt! Teksts bija par Piekto gadu, un noskaņas bija ekstrēmas. Tas ir teksts, ko es izmantoju muzeja simtgades izstādē un arī instalācijā Francijā. Viens no teikumiem bija: "Tu, Dievzemīte, uzvarējusi būsi, kad pēdējā māte turēs klēpī sava pēdējā dēla asiņaino galvu." Pirms simts gadiem... mēs... latvieši... kas notika? Es gribēju saprast. Mūsdienās runājam par terorismu un ekstrēmismu. Toreiz latvieši bija teroristi! Uzrodas atsevišķas domas, kas man neliek mieru, un tad es tās mēģinu kaut kā risināt un saprast. Nevar jau teikt, ka es atrisinu. Bet tas ir tāpat kā, ja bailes nosauc vārdā, tad ir iespējams ar tām cīnīties. Internetā man bija projekts par novecošanu. Es mēģināju atrast izlīdzinājumu domai, ka es arī novecoju, ka pēc gadiem kļūšu līdzīga savai vecmāmiņai. Tāpēc veidoju projektu, kur gan savu, gan savu paziņu, gan slavenu cilvēku sejas mēģināju parādīt tādas, kādas tās varētu izskatīties novecojušas. Šajā projektā es atradu vairākas fotogrāfijas, kas bija ļoti līdzīgas, bet fotografētas ar 30, 60 gadu atstarpi. Patiesībā mēs esam tie paši cilvēki, bet ir grūti to apzināties. Tāpat kā to, kas notika ar latviešiem pirms simts gadiem. Tas notika ar citiem, nevis ar mums. Patiesībā - mēs esam tie paši cilvēki! Lai to saprastu, tam ir jāpieskaras. Ja nemēģina to saprast, vai ir iespējams saprast to, kas tagad notiek pasaulē? Domāju, ka ne. L.S.: Tev ir svarīgi saprast? Kāpēc? I.C.: Pirmām kārtām es neesmu viena, man ir bērni, kas dzīvos tajā pasaulē, kāda tā veidojas tagad. Nemaz jau tik optimistiskas tās prognozes nav... L.S.: Kas, pēc tavām domām, paliek no taviem darbiem? I.C.: Tas ir jautājums par to, vai domas pazūd. Domāju, ka ne. Man ir sajūta - ja rodas kāda iekšēja problēma, to vajag risināt. Jo agri vai vēlu tā būs jāatrisina. Un šis ir viens no risināšanas veidiem. Jo negatīvā puse samilst tikai tad, ja trūkst risinājuma. L.S.: Tev bija skaists un pabaiss darbs par ekoloģiju: glīti drapēts krāšņs piemiņas galds, noklāts ar glāzītēm, kurās ir tā kā balzams, tā kā nafta... I.C.: Man pirmās asociācijas, kad Inese Baranovska mani uzrunāja izstādei "Daba. Vide. Cilvēks. 2004", bija tieši tādas - manai mājai nemitīgi garām iet naftas vilcieni, un es mierīgi dzīvoju. Nafta, amonjaks.. Nemaz tik mierīgi tas nav. Tas ir jautājums, ar ko jāsadzīvo. Un asociācijas izveidojas par tēlu. L.S.: Jau pirms Kristapa Gulbja Eiropas tautastērpa tev bija eiro - naudas cilvēks... I.C.: Tā ir ļoti veca ideja. Raumas biennālei 1998. gadā vajadzēja sūtīt idejas, un man bija divas. Viņi izvēlējās askētiskāko - plikās muguras, kas saucās "Dosjē". (Safotografēju sevi un savas Sieviešu līgas biedrenes no mugurpuses, lai izskatītos līdzīgas. Doma bija par nonivelēšanos, kas ārēji daudzas lietas padara līdzīgas, taču iedziļinoties vairāk ir atšķirību nekā kopīgais.) Otrs projekts bija par naudu - ironiskāks. Es biju ievērojusi, ka uz jaunajām Eiropas naudaszīmēm nav personību, nav seju. Uz vecajām ir kultūras darbinieki, zinātnieki, izcili cilvēki. Tad arī likās, ka nāk šis jaunais, bezsejainais eiro un iznīcina nozīmīgu vecās Eiropas kultūrslāni. To man gribējās teatralizēti uzvest. Bet idejām, kas paliek prātā, agri vai vēlu uzrodas konteksts, un tās var realizēt. Par naudu man bija performance jau Pedvālē - par naudas investēšanu, proti, ierakšanu Pedvāles ainavā. Jaunie mākslinieki (Kirils Panteļejevs, Kristīne Abika, Laura Feldberga, Dins Kopštāls) tika nogrimēti un apģērbti naudaszīmju personāžu izskatā. Kā bagātie investori viņi devās aplūkot Pedvāles ainavu. Sagaidīja viņus Milda (Evija Ķirsone) kā nabaga tautumeita un izvadāja visus pa skaistajām ainavām, kam bija vajadzīgas investīcijas. (Tāpat kā māksliniekiem tādas ir vajadzīgas, lai taptu māksla.) Naudaszīmes tika ieraktas Pedvāles laukā - kā Pinokio ieraka savus zelta gabalus Muļķu zemē, lai izaugtu naudas koks. L.S.: Kuri no taviem projektiem tev pašai liekas izdevušies? I.C.: Es cenšos būt iespējami godīga savos darbos un pateikt, ko gribu. Tas reizēm citus uzrunā vairāk, reizēm mazāk, bet tas ir svarīgi man pašai. Man varbūt svarīgāk nekā skatītājam. Man bija gandarījums, kad veidoju Aspazijas projektu Francijā - izšūtos burtus. Tas tika izstādīts klostera dārzā, necilvēcīgi skaistā, fantastiskā. Tur es uzklāju piemiņas galdu, pieminot 100 gadus kopš mūsu revolūcijas. Tas bija simboliski, arī domājot par Franciju kā revolūciju ciltsmāti. Bet - franči lasa tekstus. Viņiem ir citāda attieksme pret tekstu nekā mums. Mums ir gājušas pāri tik daudzas svešas ideoloģijas, un latvietis tekstus labprāt nelasa. Viņu neuzrunā šī iespēja - lasīt tekstus. Nezinu, vai muzeja simtgades izstādē kāds šo tekstu izlasīja. Franči lasa, viņus tas uzrunā, un viņi vārdam piešķir lielāku nozīmi. Man bija gandarījums arī par to, kā darbs ieguļas ainavā. L.S.: Mākslas situācija arvien vairāk pietuvojas sociālu jautājumu risināšanai. Vai tas ir pārejoši? Kāpēc tieši mākslinieki runā par šādām lietām? I.C.: Politiķi ir tālāk no reālās dzīves. Savā līmenī dzīvojot, viņi nejūt, kas notiek. Mākslinieki dzīvo šeit un tagad. Politiķu problēmas ne vienmēr ir mūsu problēmas. | |
| Atgriezties | |
