VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Klīstošais holandietis Andrejsalā Laima Slava Saruna ar Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja projekta autoru Remu Kolhāsu 2006. gada 3. septembrī | |
| |
| Laima Slava: Holande ir maza, taču allaž izcēlusies kā turīga valsts. Jūs veidojat projektus bagātās un lielās zemēs. Vai tas jums bija savveida izaicinājums - projekts mazā un nereti par visnabadzīgāko dēvētajā ES valstī? Rems Kolhāss: Kaut arī Holande ir bagāta, holandieši māk "pieturēt" naudu, un arhitektūrā viņi diez ko neiegulda. Holandē ir ēkas, ko esam cēluši galēji lēti. Man nav lielas simpātijas pret ārējo greznību ēkās, es par greznību drīzāk uzskatu intelektuālas kvalitātes, domas spraigumu. Greznība materiālu ziņā, dīvainības, kas krīt acīs un demonstrē, ka iztērēta liela nauda, - to es nekad neesmu atbalstījis, tas nav man raksturīgi. 90. gados mēs projektējām lielu konferenču centru Francijas ziemeļos, naudas tikpat kā nebija, un ēku veidojām tā, it kā strādātu Kalkutā. Veicās ļoti labi. Izskatījās tas nabadzīgi, bet nabadzīgs izskats ir tas, kas mani ļoti interesē. Mums ir bijuši izpētes projekti trūcīgākajā Āfrikas daļā - Lagosā, Nigērijā -, par to, kā nabadzība sabalsojas ar lielpilsētām un tās ietekmē. Es neredzu nopietnu saistību starp kapitālieguldījumu un arhitektūru. No otras puses, protams, mēs dzīvojam dinamiskā laikā, kad strauji mainās vadošie spēki, tie ir nestabili, jūtams liels politisks spriegums. Šai ziņā Latvija ir ļoti interesanta valsts. Nesenā vēsturē ir atrašanās Padomju savienībā ar visu, ko šis fakts ietver - ideālisma, zaudējumu, ekonomisku nelaimju un represiju nozīmē. Un tagad tas viss pieder Eiropai. Tieši šī iemesla dēļ man ir sevišķi interesanti šeit strādāt, jo veidojas īpašs konteksts. L.S.: Vai konteksts jūsu darbā ir svarīgs? Jūsu asistenti bija te un pētīja situāciju, vietu un arī kultūras, mākslas vēsturi - likās, ka viņi nopietni iedziļinās. R.K.: Es pats arī šeit esmu daudzkārt bijis! Šī ir jau desmitā vai divpadsmitā reize. Konteksts - tas nozīmē ne vien vizuālo kontekstu, bet arī politisko, vēsturisko, psiholoģisko un finansiālo kontekstu. Mēs uzskatām to par nozīmīgu, bet ne vienmēr respektējam. Pareizāk - gribam zināt kontekstu, lai varētu definēt pret to savu attieksmi. Mums ir dažādas un mainīgas attiecības ar kontekstu. Bet mums jāsaprot, ka šeit mēs veicam divas lietas: pilsētplānojumu un darbu pilsētas plāna iekšienē. Ironiskā veidā mēs zemākajā līmenī dibinām paši savu kontekstu. L.S.: Un kas tieši šajā vietā - Andrejsalā - jums likās pievilcīgs? R.K.: Man šajā projektā patīk tas, ka šeit mēs darām to, ko nekad agrāk neesam darījuši, proti - strādājam ar jau eksistējošu ēku. Jau tas vien nodrošina pieredzi, kāda mums vēl nav bijusi, - mēs domājam par lietām, par kurām vēl nekad neesam domājuši. Es ceru parādīt to, ka neesmu īpaši priecīgs par ceļu, kādu šodien iet arhitektūra. Arhitektūras statuss un jo sevišķi izdomātā "arhitektūras zvaigžņu" pasaule patiešām man izraisa ļoti lielu skepsi. Tas it kā spiež pastāvīgi būt arvien ekstravagantākam un ekstrēmākam. Manuprāt, ilgtermiņā tā ir ļoti neveselīga parādība. Šajā gadījumā projekts man ir pievilcīgs ar to, ka varam paveikt kaut ko patiesi saprātīgu, kur lielāko vizuālo impulsu dod kaut kas tāds, kas jau eksistē, - spēkstacija. L.S.: Bet jūs to maināt, vai ne? R.K.: Jā, mainām, bet joprojām noteicošais paliks tas, kas jau ir, nevis tas, ko mēs pievienojam. Taču tas, ko mēs pievienojam, ir noteikts veids, kā ēku lietot, un tas ir saprātīgs veids. Joprojām runa galvenokārt ir par to, kas te bija, nevis par to, ko mēs varētu uzspiest. Un domāju, ka tehniski tieši šobrīd tas ir ļoti interesants uzdevums, ko risināt. Vienkārši tāpēc, ka tā ir arī viena no iespējām izbēgt no "zvaigžņu arhitekta" klišejām. L.S.: Esmu sastapusies ar skeptisku attieksmi pat no mākslinieku puses - vai tiešām šāda ēka ir vajadzīga, vai tā nebūs vienīgi jauns birokrātijas ambīciju cietoksnis. Vai projektā iespējams apzināti ielikt momentus, kas celtni padara dzīvu? R.K.: Domāju, ka tas ir ļoti pamatots jautājums - vai muzejs nodarbojas ar secinājumiem vai tomēr stimulē ko jaunu. Mēs esam strādājuši pie šī jautājuma jau ļoti ilgi, un ir daži elementi, ko ievedam vai interpretējam celtnē un kas ne vien padara to cilvēkiem vizuāli pievilcīgu, bet arī rada lielāku telpu apjomu darbam un telpas laboratorijveida apstākļiem. Mēs gribam paveikt kaut ko unikālu, veidojot darbu krātuvi pieejamu, tādējādi tam, ko jūs redzat, ir ne vien oficiālā, bet arī neoficiālā versija. Šajā gadījumā, strādājot pie jau eksistējošas ēkas mēs atklājam lielāku telpas lietošanas iespēju daudzumu, nekā tās būtu, zīmējot no jauna. Te ir daudz ambivalentu telpu vai telpas, kas var tikt izmantotas daudzējādi. Tas viss, protams, ir atkarīgs no saimnieka, bet esmu pārliecināts, ka arhitektūras nozīmē šeit būs daudz nepiespiestības, nedefinētas platības, kuras mākslinieki var apdzīvot dažādi. L.S.: Ko bija visgrūtāk atrisināt? R.K.: Diez vai pašlaik varam runāt par grūtībām - šobrīd mēs runājam tikai par konceptu, un koncepts ir atjaunot. Ir virkne ļoti sarežģītu tehnisku lietu, kas mums jārisina. Mums radoši jādefinē attiecības starp to, kas jau ir, un to, kas nāk klāt no jauna. Un tā mēs pagaidām vairāk esam atklājuši potences nekā cīnījušies ar problēmām. L.S.: Labas arhitektūras parādīšanās sabiedrības lietojumā - tas ir notikums. Vai ar šādu arhitektonisku notikumu var pozitīvi sapurināt sabiedrību? R.K.: Cilvēki parasti nepietiekami apjēdz to, ka pirms jebkuras arhitekta piepūles ir kāda cita iniciatīva. Mēs ne vienmēr esam tie, kas veido notikumu. Ir noteiktas prasības, kuras cenšamies ievērot. Domāju, ka daži mūsu darbi patiesi ir ļoti diskrēti un dažas mūsu celtnes var būt ļoti vienkāršas. Manuprāt, ir kļūda domāt, ka viss, ko darām, brēc pēc uzmanības. Mēs cenšamies ēkas veidot interesantas, bet tām ir jāveic arī savi uzdevumi. Domāju, ja viss ies pēc plāna, tad jūs pārsteigs tas, ko var izdarīt ar vecām lietām un cik palīdzīgas var būt jaunas lietas. Mūs interesē ne tikai formas; jau no paša sākuma mūsu dziļākā ieinteresētība un arī pārliecība ir, ka tas, kas ēkā notiek, ir vismaz tikpat nozīmīgs kā tas, kā ēka izskatās. Mēs esam bijuši īpaši jūtīgi un precīzi attieksmē pret šo arhitektūras daļu, kad veidojām šim līdzīgus projektus. L.S.: Ēkas kopējais veidols tika definēts kā "iedzintarošana", kā kukainis dzintarā - vai tas ir žurnālistu vidē radies tēls? R.K.: Daļēji jā. Būtībā, kad eksistējošas lietas tiek konvertētas, notiek kaut kas, kas man nepatīk: vecā, eksistējošā ēka pati diktē visas proporcijas, visas telpas. Tā ir diktatoriska. Piemēram, Teita galerijā katra proporcija ir diktēta, arhitektam tur nebija nekādas brīvības. Eksistējošā celtne paliek kā vadošs spēks. Es meklēju praktisku ceļu, kā no tā izvairīties, un domāju, ka tas ir mūsu atradums - vienkārši iedarinot jeb iekļaujot celtni lielākā veselumā, mēs varam apgūt arī šo daļu, turklāt iegūstam lielu, brīvu telpu, kur varam darīt tieši to, ko vēlamies, un varam veidot paši savu arhitektūru. Tādējādi izeja bija atrast ceļu, lai nekļūtu par eksistējošas substances upuriem, bet iegūtu brīvību. L.S.: Vai salīdzinājumā ar Teita galerijas projektu, kura konkursā arī esat savulaik piedalījies, Andrejsalas situācija ir vairāk vai mazāk interesanta? R.K.: Arī Teita projektā es meklēju lielāku neatkarību no eksistējošās ēkas. Man šķiet, tas bija ļoti jauks projekts, taču mēs neuzvarējām. Un domāju, ka šeit šī neatkarība no eksistējošās ēkas ir projekta spēks. Tomēr tai pašā laikā varu teikt, ka šoreiz par esošo arhitektūru man ir mazliet lielāka interese, jo pirms desmit gadiem arhitekta ego bija vairāk kontrolēts. Tagad tas patiesi ir jau ārpus kontroles. Un tāpēc, ka tas vairs nav kontrolējams, mana interese par iespēju ar cieņu izmantot esošu lietu un domāt, kādas potences tā ietver, ir lielāka nekā pirms desmit gadiem. Šajā ziņā tehnika un stratēģija arhitektūrā arvien mainās. L.S.: Jūs veidojat projektu arī Sanktpēterburgai? Redzēju tam veltītu veselu istabu Venēcijas biennāles laikā Arsenālā. Tas bija reizē arī projekts, kas pētīja mākslai veltītās telpas apjoma eksplozīvo attīstību šodien. Kā jūs to vērtējat? R.K.: Mēs esam piedalījušies varbūt desmit muzeju konkursos un vienmēr bijuši tuvu uzvarai, taču tā arī ne reizi nevinnējām. Tas, ko es mēģināju paveikt Venēcijā, bija ne vien pašas situācijas, bet arī mūsu lomas tajā novērtēšana. Venēcijā mēs atklājām, ka esam izprojektējuši ļoti daudz mākslas telpas, - es neatceros, cik īsti, bet kaut kas ap 44 futbola laukumiem. Īsts nemitīgas ekspansijas neprāts! Tāpēc esmu dziļi laimīgs, ka mums tagad ir Ermitāžas māsterplāns, jo tur es piekritu, ka neko nepievienošu. Mūsu vienīgais uzdevums ir vērot esošo arhitektūru un esošās telpas un salikt tās kopā jaunā veidā. Mēs esam tajā visā pilnībā iekšā un neveidosim nekādu jaunu arhitektūru. Tā gandrīz ir vairāk kuratoriska pieeja. Un tā ir daļa no tās pašas pretestības pret zvaigžņu sistēmu, kas spiež mūs darīt vairāk un vairāk absurdu lietu. Mūsu darbam jābūt gatavam 2014. gadā, kad Ermitāža svinēs 250. jubileju. L.S.: Ko lai dara ar aizdomīgumu sabiedrībā pret šādām celtnēm, ar uzskatu, ka sabiedrība, kas ir pilna ar sociālām problēmām, nevar atļauties muzeju? R.K.: Tas, protams, ir politisks jautājums par prioritātēm. Man ir grūti būt tiesnesim, vai šajā situācijā tā ir prioritāte. Bet, no citas puses, es domāju, ka šeit izpaudusies patiesi unikāla veida, kā skatīties uz pasauli, ļoti spēcīga tradīcija. Daļēji tas radies no tā, ka esat tik daudz reižu iekaroti, bijuši Padomju savienības daļa un saglabājuši neatkarību, par spīti tam, ka daudzas un dažādas kultūras mēģinājušas jūs pakļaut. Šai neatkarībai nav centra vai redzama manifestācijas punkta, un tā mēs saprotam arī šo muzeju - kaut kas tiks padarīts redzams. Tādējādi es varu iedomāties, ka tam ir sava loma un tas sniedz zināmu labumu ikvienam. Es domāju arī, ka ir ļoti nozīmīgi veidot manifestus un piesaistīt ne tikai iedzīvotājus, bet arī cilvēkus, kas šeit ierodas. Un muzejs veiks savu lomu ne vien tautai, bet arī radot manifestu citiem. Domāju, ka tas ir politiski un kulturāli vērtīgs, nozīmīgs spēks. Bet, vai ir labāk celt bāriņu namu vai muzeju, - es patiesi neņemos spriest. L.S.: Ko jūs domājat par savu "klīstošā holandieša" dzīvi? Lasīju kādā publikācijā, ka 300 naktis gadā jūs pavadāt viesnīcā! Bet arhitektūra tomēr ir kaut kas pastāvīgai, ilgstošai lietošanai vienā, konkrētā vietā... R.K.: Pirms desmit gadiem es publicēju grāmatu (kopā ar Brūsu Mauu - L.S.) S, M, L, XL, un tur mēs devām statistiku par savu dzīvi. Šī situācija ir pilnībā mainījusies. Jūs nevarat radīt arhitektūru tā, kā to darām mēs - ļoti personiski, ja neesat pats tur klāt. Pašlaik es strādāju trīs nedēļas savā birojā un viena nedēļa man ir ceļojumiem. Bet daudz kas ir atšķirīgs celtniecībā Ķīnā un Portugālē, tā ka jābūt arī klāt, lai redzētu, kā tas notiek. L.S.: Daudz Ķīnas arhitektu strādā Eiropā, taču tagad ir arī pretēja virzība - Eiropas meistari strādā Ķīnā. Kā darbojas šī iespaidu apmaiņa? R.K.: Būtībā man pašam patīk viņus pieņemt darbā. Piemēram, Ķīnā mēs strādājam ar ķīniešu partneriem. Pirmajā gadā, kad sākām šo projektu, mums birojā bija 14 ķīnieši. Viņi birojā atvēra ķīniešu restorānu, tā ka tas kļuva lielākā mērā ķīnisks. Tagad man ir ciešas attiecības ar vairākiem ķīniešu arhitektiem, kurus es cienu. Un es cenšos pārliecināties, ka viņi var veikt darbus šeit un citās situācijās, kur man ir iespaids. Tā ka esmu drošs, ka kādā projekta daļā mums būs Ķīnas līdzdalība. L.S.: Kura ietekme tagad ir stiprāka - Austrumu uz Rietumiem vai Rietumu uz Austrumiem? R.K.: Man šķiet, ka te ir balanss. Ķīnā ir daudz talantu, un, kas ir interesanti, joprojām daudz ļoti sociāli orientētas arhitektūras. Jūs būsiet pārsteigti par ķīniešu arhitektu domas dziļumu pēc trim četriem gadiem. L.S.: Kā jūs redzat arhitektūras nākotni? Atceros jūs pirms divām Venēcijas biennālēm Arsenāla "Utopijas stacijā" sarunājamies ar Anrī Salu - jaunu arhitektu no Albānijas, kas ar savu projektu mainīt depresīvu vidi, pārkrāsojot ēkas, tagad video formātā manifestējas vairāk kā mākslinieks (nupat filmu redzēju ekspozīcijā Teita galerijā). Vai jūs interesē, ar ko jauni cilvēki ienāk arhitektūrā šodien? R.K.: Protams. Mūsu birojs ir gandrīz kā platforma jauniem talantiem, te strādā ap desmit jaunu cilvēku no dažādām pasaules zemēm. Mēs cenšamies to kultivēt, piemēram, pētniecības darbā Āfrikā es atklāju pāris cerīgu cilvēku un uzaicināju viņus strādāt pie mums birojā, un vēlāk viņi devās uz Ameriku, uz Prinstonu. Notiek pastāvīga iespēju ietekmēšanās. Šodienas arhitektūra manī neraisa entuziasmu, tādēļ es nepiedalos arhitektūras biennālēs, bet labprātāk mākslas biennālēs. Uzskatu, ka sistēma tieši tagad ved uz ļoti iepriekšnosakāmiem un netipiskiem rezultātiem. L.S.: Kāpēc? R.K.: Iespējams, visnopietnākā ietekme ir tam, ka arhitektūras sfērā tik ļoti palielinās publiskā sektora iztrūkums. Tas nozīmē, ka viss, ko mēs darām, ir privāts, kalpo privātām interesēm. Pietrūkst sociālās dimensijas, kuru uzskatu par ļoti nozīmīgu. L.S.: Kas ir jūsu ideja arhitektūrā, kādēļ jūs strādājat? Jūs taču nepārtraukti izdarāt izvēli. R.K.: Mums ir daudz ideju par arhitektūru. Viena no mūsu lomām ir būt pētniekiem. Mēs rakstām grāmatas par pilsētām, sekojam pilsētu attīstībai, un tā ir arhitektūrai ļoti nozīmīga ideja. Mēs cenšamies atrast globalizācijā punktus un momentus, kas dod iespēju veidot zīmīgas, modernas ēkas, kuras būtu ne vien forma, bet patiesi veidotu arī attiecības ar lokālo kultūru un iejuktu šajā kultūrā; tā ir ļoti liela mūsu pūliņu daļa. Un tad, protams, ir privātā dienaskārtība - vēlme veikt darbus, kas ir skaisti un lietderīgi. Jānis Dripe, Rīgas pilsētas arhitekts: Ja autoriem izdosies konsekventi saglabāt ideju, ka vecā māja ir iekšā kā pašvērtība un visapkārt ir tik caurspīdīgs - tīri vieliskā, fiziskā izteiksmē -, tad būs labi. Jo ir jājūt, ka ēkas arhitektūras vērtība, viss krāšņums nāk no iekšpuses. Apvalks visriņķī ir korekts, caurspīdīgs - funkcionāla kastīte. Ja kaut mirkli tas pazudīs, tad būs vēlēšanās pēc izteiksmīgas arhitektūras ārpusē. Šobrīd ir, manuprāt, precīzi, labi sakārtota programma un funkcijas. Ja galvenā ideja paliks nemainīga - ar diviem skursteņiem un visām vecām lietām kā dominantēm -, tad mums būs viens objekts, kas nepārsteigs pasauli ar šokējošu arhitektūru, tā nebūs Sietlas bibliotēka, koncertzāle Portu vai Ķīnas televīzijas komplekss. Tas būs labi funkcionējošs, gudrs objekts. Andis Sīlis, arhitekts: Viena lieta, ko Rems Kolhāss ir noķēris un kas man ļoti patīk atšķirībā no citiem muzejiem, kuri šobrīd tiek veidoti pasaulē, - viņš precīzi izpratis Rīgas situāciju. Kolhāss netaisa ambiciozu arhitektūru ar bezjēdzīgām formālām pazīmēm. Viņš ir perfekti racionāls un situācijai adekvāts. Izskatās projekts, teiksim, šifrēti minimālistisks, kas pašlaik arhitektūras domā un teorijā ir absolūti adekvāta reakcija Rīgas situācijai. Ja tas mums būtu muzejs numurs četri un mēs gribētu radīt kādu milzīga mēroga skulptūru, lai Rīgu padarītu jautrāku un atraktīvāku, viņš rīkotos citādāk. Kolhāss ļoti precīzi zina, ka tās mums ir eksistenciāli nepieciešamas telpas, ka mēs nevaram piedalīties ar līdzekļiem, lai radītu kaut kādu brīnumainu formu. Otrs ir attieksme pret veco. Kaut arī viņš saka, ka vecais viņu ne īpaši interesē, viņš atturīgi un eleganti ar to ir ticis galā. Mēs te smējāmies, ka mums Rīgā ir baznīcu torņi, bet tagad būs arī skursteņi. Skursteņi, pa kuriem māksla izkūp kosmosā! | |
| Atgriezties | |
