VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Luminous naïveté. Branlī muzejs Parīzē Irēna Bužinska "Mums nepieciešams izcelt Parīzē lielu, eksotisku muzeju, lai aizstātu Etnogrāfisko muzeju Trokadero (..) Mums tas būtu jāveic to māksliniecisko manifestāciju vārdā, kas līdz šim tikušas ignorētas. Šie darbi ir no noteiktiem reģioniem - tādiem kā Austrālija, Lieldienu sala, Jaunkaledonija, Taiti, dažādas Āfrikas zemes, Madagaskara (..) Luvrai vajadzētu novērtēt šos eksotiskos mākslas darbus, kas ir ne mazāk iespaidīgi kā Rietumu tēlniecības brīnišķīgie paraugi." | |
| |
| Šie franču dzejnieka Gijoma Apolinēra žurnāla Le Journal du soir 1909. gada oktobra numurā publicētie vēlējumi 21. gadsimta sākumā beidzot ir piepildījušies. 2000. gada aprīlī pēc Francijas prezidenta Žaka Širaka ierosinājuma Luvrā tika atvērta speciāla "vēstniecība" - Āfrikas, Āzijas, Amerikas un Okeānijas mākslai veltīts muzeja spārns - Pavillon des Sessions, kurā ir ārpuseiropas kultūru speciālista, Branlī (Branly) muzeja izveidošanas iniciatora Žaka Keršaša (Jacques Kerchache) iekārtotā 120 mākslas darbu ekspozīcija. Tā ir patiesa šo reģionu mākslas šedevru izlase, kas nu ieņem goda vietu šajā prestižajā muzejā. Tieši Keršašs bija tas, kurš 1995. gadā toreizējo Parīzes pilsētas mēru Žaku Širaku saindēja ar Āfrikas mākslas mīlestību un pārliecināja viņu par nepieciešamību izveidot jaunu muzeju. Nu ir sengaidītais rezultāts - no 2006. gada 20. jūnija Parīzē ir atvērts Branlī muzejs, kas atrodas Eifeļa torņa tuvumā un ir veltīts Āfrikas, Āzijas, Amerikas un Okeānijas civilizācijām un mākslai. Luvrā joprojām paliek Pavillon des Sessions, bet jaunais muzejs aicina papildināt priekšstatus par citu pasaules tautu kultūru un mākslu, to pagātni un tagadni. Branlī muzejs noteikti revidē Rietumu zinātnieku secinājumus par tradicionālajām kultūrām. Kaut gan tas ir pirmais jautājums, kādu terminu pareizi lietot saistībā ar šo reģionu mākslu. Tradicionālā māksla - šāds termins tika pieņemts 20. gs. 60. gados. Primitīvā māksla - šis termins savukārt parādījās 20. gs. sākumā, kad pieauga vispārēja interese par visu eksotisko, maz zināmām un pētītām kultūrām un reģioniem. Gijoms Apolinērs 20. gs. sākumā bija viens no pašiem aktīvākajiem franču intelektuāļiem, kas propagandēja ārpuseiropas kultūras un aicināja etnogrāfisko attieksmi pret eksotiskām, primitīvām kultūrām nomainīt pret estētisku. 20. gs. pirmajā pusē mākslinieku un radošo personību estētisko attieksmi papildina zinātnieku etnomorfoloģiskā pieeja, saskaņā ar kuru ārpuseiropas kultūras parādības tiek analizētas konkrētas sabiedrības attīstības kontekstā. 20. gs. 80. gados "analītiskās" arheoloģijas piekritēji piedāvāja atteikties no jebkādām etnocentriskām formām un pielietot sistēmas metodi parādību un procesu rekonstrukcijā. Tieši šis viedoklis ir guvis virsroku jaunā muzeja koncepcijā - te katra etniskā grupa, katra civilizācija neatkarīgi no tās lieluma un attīstības pakāpes tiek parādīta gan kā savrups, unikāls veselums, gan kā daudzveidīgās pasaules kopuma neatņemama sastāvdaļa. Lai arī pasaules citu reģionu kultūru klātbūtne Eiropā 21. gs. sākumā ir kļuvusi par pašsaprotamu realitāti, tomēr jautājums par identitāti un attieksmi ir ļoti aktuāls. Citu reģionu pārstāvjiem svarīgi ir integrēties jaunā valstī un tās sabiedrībā. Taču tikpat būtiski ir saglabāt katras etniskās grupas valodu, tradīcijas un kultūras savdabību. Savdabība Branlī muzejā realizēta ļoti pārliecinoši - pat ja jaunā muzeja ēka nepatiks, tomēr tās apmeklējumu nevarēs tik viegli un vienkārši aizmirst, jo muzeja arhitekts Žans Nuvels (Jean Nouvel) Parīzē radījis celtni, kas maksimāli attālinās no eiropeiskas arhitektūras un Rietumu izpratnes par muzeju. Starp citu, Nuvelam tā jau ir sestā muzeja vai galerijas vajadzībām projektētā ēka. Parasti saistībā ar viņa vārdu tiek minēta 1994. gadā uzbūvētā Kartjē fonda ēka Parīzē un viens no Fransuā Miterāna lolojumiem - 1987. gadā turpat Sēnas krastā uzceltais Mūsdienu arābu institūts (Institut du Monde Arabe). Taču vēl būtu vērts minēt Musee de la Publicite Parīzē (1998), Zinātnes parku Monsā, Beļģijā (2000), Gallijas romiešu muzejā Perigē, Francijā (2003). Visas Nuvela projektētās celtnes vieno viņa darbības pamatprincips: katra vietai ir nepieciešama sava arhitektūra. Vēl viens no viņa postulātiem - arhitektūra ir vizuālā māksla, attēlu, iespaidu kopums. Viņam patīk veidot arhitektūru kā vizuālu iespaidu sistēmu. Radīt formu secību, lai rosinātu emocijas un sajūtas. Visos gadījumos Nuvels ēkas organiski un dabiski iekļāvis vidē. Tomēr tā ir tēlaina, nevis burtiska saspēle, precīzi pārdomāta mijiedarbība ar ģeogrāfisko novietojumu, arhitektūru tās apkārtnē. Zīmīgi, ka viņa izpratnē ēka vai tās atsevišķi elementi formu var aizgūt no konkrētai vietai tipiskām pazīmēm. Tā, piemēram, pēc viņa projekta 2005. gadā Barselonā uzceltā biroju ēka Torre Agbar ieguvusi garu, izstieptu, noapaļotu formu, atgādinot Barselonas tuvumā esošo majestātisko Montserratas kalnu aprises. Branlī muzejam pēc arhitekta Žana Nuvela ieceres ir četri arhitektoniski atšķirīgi risināti korpusi, kas būvēti no metāla, betona un stikla. Šos četrus korpusus konceptuāli var uztvert arī kā četrus dažādus reģionus, kam šis muzejs veltīts. Vienojošais elements ir aktīvs būvapjomu krāsojums. Galvenajā korpusā, kurā izvietota pamatekspozīcija, no Sēnas puses ir 30 dažāda lieluma metāla boksi dzeltenā, oranžā, sarkanā un brūnā krāsā. Savukārt no Universitātes ielas puses muzeja galvenais korpuss ir tumši sarkanā krāsā ar baltu lokveida piebūvi un ēka atgādina kādu militāru vai sakrālu celtni savannas vidū. "Es nevēlējos radīt monumentālu muzeju; tam ir jābūt kam pārsteidzošam un noslēpumainam," - tā par savu ieceri izteicies arhitekts. Branlī muzeja raksturīgākais elements ir serpentīnam līdzīgais līkumotais celiņš, kas pēc tam turpinās arī galvenajā korpusā kā 180 metrus garš panduss, kalpojot par ieeju ekspozīcijas zālē. To nevar pamanīt vidē, taču plānā var redzēt, ka šī cilvēku roku radītā serpentīna kustības virziens sakrīt ar dabas veidojumu - Sēnas upes izliekumu Branlī krastmalas apvidū. Skatītāju virzība uz muzeju šķiet psiholoģiski pagarināta, lai tādējādi sagatavotu tos ieejai muzeja ekspozīcijā - 6500 m2 lielā zālē - ar te izvietotajiem 3500 mākslas darbiem no Āfrikas, Āzijas, Amerikas un Okeānijas. Četras ģeogrāfiskās zonas izceltas vienīgi ar krāsojumu. Tas Ir sarkans - Okeānijai, zils - Amerikai, dzeltens - Āfrikai un oranžs - Āzijai. Skatītāju plūsmu starp šīm zonām organizē pašaura 167 metrus gara kustības josla - River, kas izgatavota no metāla karkasa un apvilkta ar ādu. Šajā zonā izvietoti nelieli TV ekrāni, skaļruņi, binokulārās sistēmas, arī plūstošas formas sēdvietas - atpūtas zonas skatītājiem. Žana Nuvela rokraksta savdabība izpaužas savdabīgajā attieksmē pret gaismas un ēnas attiecībām, to savstarpējā mijiedarbībā un maksimālos kontrastos - vienalga, vai tas skar ēkas iekšpusi vai atsevišķus elementus. Gaisma viņa projektētajās ēkās ir ļoti spēcīgs un aktīvs gan formveides, gan vizuālais, gan emocionālais elements. Turklāt gaismas efekti tiek organizēti līdzīgi kā teatrālā uzvedumā, visu laiku saglabājot intrigu par tālāko virzību un situācijas attīstību. Šo intrigas momentu daudzveidību garantē arī gaismas atspulgi daudzajās stikla sienās, kuru izmantojuma maksimums, likās, tika sasniegts jau Kartjē fonda ēkā un Vezinnas Gallijas romiešu muzejā Perigē, taču Branlī muzejā stikla lietojums ir vēl vērienīgāks. Vispirms tā ir milzīgā - 200 metrus gara un 12 metrus augsta - stikla siena, kas atdala muzeja ēku no krastmalas. Siena domāta gan gaisa piesārņojuma, gan pilsētas transporta trokšņu mazināšanai. Stikla sienas metāla balsti asociējas ar tuvumā esošā Eifeļa torņa konstruktīvo risinājumu. Jāmin arī logu daudzveidīgais risinājums četros muzeja korpusos. Universitātes ielas korpusa pirmajā stāvā ir grāmatu veikals - te logi daļēji izpilda arī sienu funkcijas. Galvenais vizuālais akcents - aborigēnu mākslinieku griestu gleznojums, kas izmantots logu ailu dekorējumā arī pārējos šī korpusa stāvos. Galvenajā korpusā logi nosegti ar metāla režģojumu telpu iekšpusē, kā arī pārklāti ar fotosietspiedes apdrukām. Logu vietā izmantotas arī neregulāras formas gaismas šahtas. No tām krītošā gaisma rada spēcīgas ēnas uz sienām muzeja ieejas vestibilā, kā arī pagrabstāvā, kur atrodas garderobe, kinozāle un Kloda Levī-Strosa vārdā nosauktais teātris. Vēl Nuvela arhitektūra nav iedomājama bez kokiem un augiem, kuru izmantošana kļuvusi par viņa stila pazīmi, taču arī te ir savas tradīcijas un jauninājumi. Kartjē fonda ēkā koki - speciāli stādījumi ap ēku - zināmā mērā palīdz veikt ēkas siltumregulāciju. Branlī muzejā ir sperts nākamais solis - muzeja darbinieku korpusa fasādes sienu rotā 800 m2 liels botāniķa Patrika Blāna poliamīda filca pārklājums ar tajā iestādītajiem augiem, kas vizuāli atgādina par tropu mežiem un vidi, kurā radīti muzejā pārstāvētie mākslas darbi. Un atkal nākamā saspēle ar vidi - zaļā zona savdabīgi turpinās arī ēkas interjerā, jo galvenā korpusa logi ir pārklāti ar speciālu fotosietspiedes apdruku, kam par pamatu ņemtas tropu mežu fotogrāfijas. Par šo Nuvela aizraušanos ar dabu ir pat viedoklis, ka viņš ir iznīcinājis arhitektūru tiktāl, ka viņa risinājumi vairāk līdzinās dārza arhitektūrai. Pats arhitekts savu pieeju nosauc par frančiem raksturīgo poesie de situation, kur gan ir zaudēti tradicionālie priekšstati par arhitektūru, taču tiek piedāvāts atklāt kaut ko tādu, kas arhitektūrā līdz šim nav izmantots. To var teikt arī par muzeja ekspozīciju risinājumu. Branlī muzejā nav klasiskā izpratnē veidotu ekspozīciju ar stingri nodalītām zālēm un precīzi organizētu skatītāju kustību. Te skatītājs ir nevis tūrists, kam dota karte un labi izstrādāts viens maršruts, bet gan ceļotājs, kuram, lai arī tiek sniegtas dažas norādes, atklājumi ir jāveic pašam, un virzienu ir pietiekami daudz. Nuvels ir pārliecināts, ka šāds risinājums atbilst arī te izstādītās mākslas specifikai. Tas, kā mēs uztveram šos mākslas darbus, ir Rietumu cilvēku zināšanas un priekšstati. Lai arī šodien par ārpuseiropas kultūrām ir zināms daudz vairāk nekā pirms gadsimta, tomēr šie priekšmeti vairumā gadījumu pilda arī citas funkcijas, jo tiek izmantoti dažādu rituālu vajadzībām, un patiesais lietojums ne vienmēr tiek atklāts nejaušiem garāmgājējiem un ceļotājiem. Te laikam atkal ir vērts minēt Gijoma Apolinēra vārdus: "Paralēli dažiem antropoloģiskiem secinājumiem vai arī hipotēzēm par šo elku funkcijām nekas mums nevar paskaidrot to anonimitātes noslēpumu. Vēl ilgu laiku mums būs jāaprobežojas vienīgi ar to izraisītām estētiskām izjūtām un poētiskiem aprakstiem." "Estētiskās izjūtas un poētiskie apraksti" ir noteicošie šajā muzejā, bet ar tiem nav jāaprobežojas. Muzeja koncepcija un kolekciju veidošanas principi rada daudz jautājumu, bet, kā teicis Klods Levī-Stross, "gudrs cilvēks nevis sniedz gudras atbildes, bet gan uzdod gudrus jautājumus". Vai Branlī muzeja uzdotais jautājums būs pietiekami gudrs un aktuāls arī nākotnē, to rādīs laiks, taču pagaidām šajā eksotiskajā muzejā varam kļūt nevis vienaldzīgi tūristi, bet aizrautīgi ceļotāji, kas dodas apgūt luminous naivete (Tristans Carā) - mums tik tālo, nezināmo un savdabīgo kultūru spožo, neatkārtojamo naivumu, kas Rietumos jau ir neglābjami zaudēts. | |
| Atgriezties | |
