VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Venēcijas šausmu stāsti Alise Tīfentāle Izlaidīsim akmens lauvas pie Arsenāla, kuras kāds mags spējis atdzīvināt un uzrīdīt saviem ienaidniekiem, jo viņa sirds bija no tā paša akmens kā lauvu skulptūras. Tikai garāmejot uzklausīsim, kas notika ar kādu jauno pāri, kurš vēlā vakarā atgriezās mājās gar kapsētu, un puisis, izrādīties gribēdams, no kaulu kaudzes izvilka galvaskausu un ar kāju iespēra to kanālā (galvaskausa kādreizējās īpašnieces gars atgriezies pie abiem kāzu naktī un par atriebību izkropļojis līgavas seju). Neminēsim neskaitāmos mīlasstāstus ar traģiskām beigām, šaušalīgos greizsirdības un citu nekontrolējamu emociju vadītos noziegumus, neiedziļināsimies stāstā par kādu venēcieti, kas reiz (labu laiku pirms elektriskā apgaismojuma ieviešanas) naktī gājis mājup, nevarējis it neko redzēt un iesaucies: "Azazēl, iedod man lāpu!" (un degoša lāpa rokā, bet nākamajā rītā izrādī-jās, ka tā ir apdegusi cilvēka roka). Gandrīz ne vārda par nolādēto palaco Ca' Dario ar galveno fasādi uz Lielo kanālu, kuras īpašnieki parasti mirst nedabiskā nāvē. | |
| |
|
Pavisam nedaudz mistikas racionāliem prātiem: uz īsu mirkli paviesosimies Kanaredžo rajonā Venēcijā un uzklausīsim lokālo folkloru, kas saistīta ar mākslu un māksliniekiem. Sāksim ar Madonna dell'Orto baznīcu, kuras pamati likti 14. gs. vidū. Speciāli mākslas vēstures relikviju pielūdzējiem: baznīcā glabājas Tintoreto, viņa dēla Domeniko (arī gleznotāja) un meitas Marietas (kura arī bijusi portretu gleznotāja, mūziķe un dziedātāja) pelni. Gan ar Tintoreto ģimeni, gan šo Venēcijas rajonu (tāpat kā ar pārējiem, protams) saistīti daži iracionālas mistikas apvīti nostāsti.
Madonna dell'Orto baznīcas fasādes nišās redzamas 12 apustuļu statujas, tās 14. gs. izgatavotas brāļu Jakobello un Pjetro Paolo delle Mazenju darbnīcā, tajā pašā, kur darināti arī darbi Dodžu pils, Sv. Marka bazilikas u.c. celtņu rotāšanai. Viens no tēlniekiem, kas strādāja darbnīcā Jakobello dēls Paolo delle Mazenje -, saistīts ar šādu urbāno leģendu. Lai novērtētu tās ticamību, jāņem vērā, ka 14. gs. ir laiks, kad kristietība tikai oficiāli bija valdošā reliģija Eiropā, praksē plauka un zēla maģija, atdzimušas pagāniskās reliģijas, amatieriskas kabalas studijas, orģiastiski auglības kulti, dažādi oficiālās baznīcas neautorizēti kristietības varianti (ķecerības) un shizmas. Turpmākajos gadsimtos notikušās raganu un burvju prāvas vēsturiskajā kontekstā ir tikai loģiskas sekas šai tendencei, garīgās un laicīgās varas ideālistiski centieni ieviest un uzturēt kārtību. Tāpēc vēstures anekdote, kas sākas ar faktu, ka jaunais skulptors Paolo piederēja kādai Sātana pielūdzēju sektai, ir visai ticama. Ļaunie gari (t.i., sektas līderis visticamāk) iedvesuši Paolo ideju, ka topošajai baznīcai jākļūst par velna karaļvalsts centru uz zemes. Lai tas notiktu, pirmkārt, vienai no apustuļu statujām, kas redzamas baznīcas fasādē, bija jāpiešķir Jūdas vaibsti. Tālaika mākslinieciskā tradīcija šādā reprezentatīvā kontekstā parasti neattēloja Jūdu kā vienu no apustuļiem, viņu aizstāja ar svēto Matīsu, kurš saskaņā ar Jauno Derību pēc Jūdas nodevības apustuļu vidū ieņēma viņa vietu (jebkurā gadījumā mūsdienu skatītājam nevarētu būt diez ko viegli atšķirt citu no cita 14. gs. mākslinieku attēlotos apustuļus). Otrkārt, šajā statujā jāpaslēpj viena no tām 30 sudraba monētām, kuras Jūda saņēma par Jēzus nodošanu (atbilde uz jautājumu - no kurienes šāda monēta - Paolo laikabiedriem bija pilnīgi skaidra). Tas arī tika izdarīts, un pasaulei vajadzēja nonākt velna varā baznīcas iesvētīšanas laikā. Plānu izjauca kāda meitene, kura pēc pārciesta tīfa bija ieguvusi gaišreģes spējas, - viņa uzrādīja Paolo kā velna apsēstu, un tai pašā mirklī ļaunie gari ar troksni atstāja Paolo ķermeni. Toties sekas šai epizodei turpinās vēl šobaltdien: Jūdas statuja no baznīcas fasādes katru gadu Lielajā Piektdienā paceļas debesīs un lido uz Jeruzālemes pusi, jo Hakeldama ("asins tīrums") - zemes gabals, ko Jūda nopircis par asinsnaudu (sk. Apustuļu darbi, 1:18-19), - pieprasa trūkstošo naudas gabalu. Viņam līdzi šajā ikgada lidojumā dodas Taisnības un Ticības statujas, kas parasti redzamas uz Madonna dell'Orto baznīcas jumta. Ejam tālāk: calle un campo dei Mori. Pa ceļam var uzmest nevērīgu skatienu ēkai uz campo dei Mori un fondamento dei Mori stūra: campo pusē trīs skulptūras ēkas fasādē, fondamento pusē - viena. Patiesībā, kā vēsta venēciešu folklora, tās nav nekādas skulptūras, bet gan četri brāļi tirgotāji, kuri pārakmeņojušies. Taisnīgs sods par viņu alkatību un negodīgumu. Bet tādu nieku jau Venēcijā netrūkst, dodamies tālāk! Nākamajā ēkā uz fondamento dei Mori (Nr. 3399) līdz savai nāvei 1594. gadā dzīvojis Tintoreto. Apakšstāvā šodien atrodas Bottega del Tintoretto - litogrāfijas, sietspiedes u.c. grafikas darbu darbnīca, kurā māksliniekiem ir iespēja strādāt ar restaurētām antīkām iekārtām (mājaslapa internetā www.tintorettovenezia.it). Paceļot skatienu augstāk, fasādē var ieraudzīt nelielu skulptūru - Herkuless ar nūju rokā. Tā izcelsme saistīta ar šādu leģendu. Tintoreto meitai Marietai pēc iesvētībām kāda veca sieviete uz ielas atklājusi, ka viņa kļūs līdzīga Madonnai, ja desmit reizes pēc dievkalpojuma paglabās dievmaizītes un atdos viņai. Meitene apzinīgi pildījusi lūgumu un slēpusi dievmaizītes mājas dārzā pie kūts, kurā Tintoreto turēja dažas cūkas un ēzeli. Vienu rītu lopiņi esot nometušies kā dievlūdzēji pie zemes pie Marietas slēptuves un nav kustējušies no vietas. Noslēpums bija jāatklāj tēvam, un Tintoreto domājis, kā meitu pasargāt no kļūšanas par raganu (to neapšaubāmi nozīmējis vecās sievietes lūgums). Desmitajā dienā, kad vecā sieviete ienākusi pie Marietas pēc dievmaizītēm, Tintoreto ar nūju uzbrucis viņai no slēpņa. Veča pārvērtusies vispirms par melnu kaķi, tad par melnu mākoni, kas izsitis caurumu sienā un šņākdams pazudis caur to. Tintoreto aizmūrējis caurumu un drošības labad pielicis arī vēl šobaltdien redzamo akmens vīru ar nūju. | |
| Atgriezties | |
