VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| NEOFUTŪRISMS NEZONĀ Elita Ansone Solveigas Vasiļjevas personālizstāde "Nezona. Skaistums" Latvijas Mākslinieku savienības galerijā no 2006. gada 11. decembra līdz 2007. gada 13. janvārim. | |
| Solveiga Vasiļjeva mākslā darbojas kopš 20. gs. 70. gadu beigām, tomēr Latvijas mākslas mazajā vidē pavisam dīvainā kārtā viņa joprojām ir uzskatāma par autsaideri. Neraugoties uz aktīvu izstāžu darbību (22 personālizstādes no 1989. līdz 2006. gadam), vairākiem lokāla mēroga apbalvojumiem, personālizstādi latviešu mākslas Olimpā - Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (2004), dalību prestižajās Osakas un Krakovas grafikas parādēs, neskaitāmos simpozijos utt., Solveiga Vasiļjeva tik un tā ir margināla. Gluži kā nezonā strādājoša - tieši tā, kā viņa nosaukusi savu jaunāko personālizstādi. Viņa patiešām ir citāda, tāds citplanētietis mūsu vidū... Ne velti "šamējie" viņu arī apciemo. Ne velti viņas izpausmes tiek uzlūkotas ar piesardzību. Ne īsti pareiza izglītība (diplomēta arhitekte, 1978), ne īsti adaptēti mākslas tehniskie paņēmieni, ne īsti pieņemamas idejas. Viņas uzmanības lokā ir interese par enerģijas / dzīvības struktūru formām, kas varētu pastāvēt kaut kur citur Visumā un iedarboties uz Zemes organismiem. Vai arī var pieņemt, ka nezināmais pastāv tepat mums līdzās, tikai mūsu maņu orgāni to netver pietiekami konkrēti. Lai "iebrauktu" Solveigas Vasiļjevas domu gājienā, jāpieņem hipotēze, ka mēs dzīvojam neziņā par realitātes patieso dabu. Atskatoties uz to, ko viņa radījusi pēdējo piecpadsmit gadu laikā, jāsecina, ka māksliniece mainījusi mākslas medijus un materiālus, meklējot veidu, kā pietuvoties tai cilvēces prātos vienmēr pastāvošajai zonai, kurā satiekas neizskaidrojamas (pārdabiskas) pieredzes un apkārt esošas un it kā labi saprotamas realitātes īstenība. Sarindojot darbus "Dieva smaids" (1994, bronza, kartons, audekls, septiņi objekti), "Zilais tango" (1997, koks), "Nautiluss" (1998, marmors), "Dieva acs" (1998, koks, metāla siets), "Prāts un jūtīgums" (2000, metāls, gaisa spiediena deformācija spilvena formā), "Melnie caurumi" (2000, pulēts metāls, perforēts koks), "Mākoņa anatomija" (2000, perforēts metāls, pulēts metāls), "Pārceltuve. Spārni" (2001, tērauds, liellopu lāpstiņas); "Sfēras" (2001, pulēts metāls), "Zaudētais laiks" (2001, perforēts metāls, pulēts metāls), "Dieva auss", piemiņas zīme Staburagam (2002, granīts, zemes uzbērums), "Meteors un tā ēna" (2002, travertīns), "Mēles sajūta" (2002, digitālā grafika), "Ko tu man gribēji pateikt? Neko" (2004, kartons, zīmulis, video), "Brīnišķais prāts" (2004, pulēts metāls, stikla lodītes), izveidojas bestsellera cienīgs stāsts, kurā katra persona atšķiras ar ekscentriskām īpatnībām, bet dīvainā kārtā vedina uz viena un tā paša noslēpuma atminēšanu. Ir intriga, nedaudz šoka, bet noslēpums paliek neatminēts, mistiskā pēcgarša šo stāstu nepadara izsmeltu. Kas notiek Solveigas Vasiļjevas svaigākajā mistifikācijā "Nezona. Skaistums"? Skaistumu autore šoreiz definē kā patieso, bet patiesā nav nekur vai tas ir nekur - nezonā. Ar konceptuālās mākslas paņēmieniem citātos tiek demonstrēti kosmosa apgūšanas un izpētes fakti, kas sākotnēji bijuši absolūti slepeni, bet tagad kļuvuši brīvi pieejami. Manipulācijas ar patiesību ir iespējamas, tās notiek un tiek veiktas pat kosmiskos mērogos. Izstādes komplekts, kopumā ņemts, rada visnotaļ ironiski interpretējamas attiecības starp patieso un skaisto, īstenību un iedomām, kur nevar īsti vairs pateikt, kas ir kas. Jaunums Solveigas Vasiļjevas personiskās daiļrades kontekstā ir labi daudz teksta, ņemta no dažādu pētījumu un atklājumu resursiem (teksti ir intriģējoši, taču ne sevišķi ieinteresētam apmeklētājam pietiekami grūti lasāmi, lai izvēlētos to nedarīt vispār). Tās ir piecas digitālās grafikas izdrukas uz plēves. Viena tekstu kompilācija vēsta par Visuma elementu savstarpējo saistību, vēstījums noslēdzas ar burvīgu Laodzi (6. gs. p.m.ē.) citātu, kas pats ir absolūta daiļuma meistardarbs. Tā esence "Esamība ir manta, bet lieto neesamību" sasaucas ar Solveigas Vasiļjevas izstādes koncepciju par skaistumu, kas atrodams Visuma struktūru tajos apgabalos, kurus mēs vēl neesam aizpildījuši ar saviem formulējumiem (respektīvi, tajos, kuri mums vēl nepastāv). Vai tas būtu tukšums, neesamība, nezona, nemateriālais, kaut kas, ko nevaram notvert? Te nu paveras plašs lauks interpretācijām vai mistifikācijām. Visuma tīklojumā sava ietekme ir katram elementam, taču, tā kā šoreiz īpaši uzsvērts skaistums, tad ir vietā minēt klasisko mākslas kā skaistuma ekvivalentu. Citu konceptu starpā mākslas kā vizuāli estētiskas vienības kategorija Solveigai Vasiļjevai vienmēr bijusi svarīga. Tas šajā izstādē bija redzams viņas lielizmēra zīmējumos, kuros autores roka līdzīgi datora ģenerētu fraktāļu dinamiskai ķēdei ar smalku štrihu uz melni krāsotiem kartoniem uzzīmējusi plūstošas "tukšuma" struktūras. Tās vērpjas, vijas, pulsē, rodas no nekā un paliek nekur. Četrus lielos zīmējumus var uzskatīt par mākslinieces klasiskāko izstādes daļu. Taču izstāde neaprobežojās ar skaistuma konceptu. Digitālajās grafikās ir arī tekstuāli ziņojumi par Mēness pilsētu - ASV plānu kosmosa iekarošanas nolūkos veidot militāru bāzi uz Mēness (plāns radies 1959. gadā), kā arī par 2002. gadā atklāto Saules sistēmas desmito planētu Kvavāru un iespēju glābties uz Kvavāra globālas katastrofas gadījumā (zinātnieki gan nobalsoja, ka mazajam Kvavāram nav piešķirams planētas statuss). Jaunatklātais objekts tiek pasniegts kā neizsīkstošas enerģijas, laimes, baudas un vēlmju piepildīšanas vieta. Šo informatīvo izvilkumu kompilācija gan ieintriģē, gan sagādā jautrus brīžus. Vēl izstādē uz grīdas tika projicēta videofilma. Īss mirklis ar spocīgu pilnmēness parādīšanos, tam pāri joņojošiem mākoņiem un naksnīgo debesu pārtapšanu pulsējošā struktūrā, kas ved uz kosmosa tumšo matēriju - zinātniekiem joprojām neizpētītu noslēpumu. Caurumu (melno?) substances projekcijā telpas vidū kustas, pārveidojas, procesa ritmiski mainīgā dinamika liek justies nedaudz baisi kā šausmenē, kad gaidi briesmu parādīšanos, bet tās nenāk, tikai turpinās nebeidzamais mīklainais process. Tieši videofilma, tās ritms un noskaņa bija izstādes lielākā veiksme un emocionāli visefektīgākais darbs. Mākslas virzienu attīstības kontekstā Solveigas Vasiļjevas darbību var attiecināt uz neofutūrismu. 1909. gadā radies futūrisms pielūdza toreiz izgudrotās mašīnas, vilcienus, "ātruma un enerģijas daili", kas attīstīsies nākotnē, dinamisku kustību un gaismas kūļus. Mūsdienās vairāk tiek lietots apzīmējums sci-fi (zinātniskā fantastika), kas pielūdz zinātni, hi-tech, genoma projektu, klonēšanu, kosmoloģiju un citas jomas. Tas ir mēģinājums zinātni izmantot ezoteriskas, mistiskas pieredzes skaidrojumos. Šajā kontekstā Solveigas Vasiļjevas simulācijas stājas attiecībās gan ar fikciju, gan realitāti. | |
| Atgriezties | |
