VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| KANTĀTE TVIRTAJAM BANĀNAM UN SĀRTAJAI PLŪMEI Gints Ozoliņš Gleznotāja Ata Jākobsona personālizstāde "Miegs" galerijā "Mūrnieks"no 2006. gada 24. novembra līdz 23. decembrim. | |
| Ja vēlas izteikties krāšņi un dāsni, var runāt par jauno, uzlecošo zvaigzni - Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas 3. kursa studentu Ati Jākobsonu. Savukārt, ja publika savā izteiksmē grib būt piesardzīgāka, tad tā saka: ir ieradies jaunais talants. Galu galā, lai kādus toņus savos spriedumos arī izvēlētos, tas ir noticis - jaunais gleznotājs Atis Jākobsons ir pieteicis sevi un savus darbus uz Rīgas mākslas dzīves skatuves. Šī pirmā parādīšanās, ja neskaita dubultpersonālizstādi kopā ar Kristīni Luīzi Avotiņu galerijā "Bastejs" (2006) un pāris grupas izstādes (grafikas izstāde "Vielmaiņa" Liepājā, mākslas galerijā "K.Māksla" un figurālās glezniecības izstāde "Cilvēks" Rīgas dizaina un mākslas vidusskolā, abas norisinājās 2006. gada rudenī), bija gana eleganta, kaut varbūt paklusa.
Atis Jākobsons pirmajā personālizstādē sevi pieteica kā figurālās glezniecības pārstāvi. Skatītājam tika piedāvāts plašs puskailu un kailu sieviešu un vīriešu miesu attēlojums salona izmēra audeklos. Snaudošu, plaukstošu un kairinošu miesu buķete, kas viļņojas miega un aizliegtu sapņu varā. Trauksmainā uzbudinājumā briestošas sieviešu krūtis, sapņa nebeidzamā un nesasniedzamā orgasma atmaidzinātas vīriešu lūpas, viegli pietvīkuši vaigi un jutekliski pirksti gleznieciski dokumentē nedzirdamās elsas un čukstus. Mēnessgaismā atklātās un dienā slēptās vijīgās, smuidrās, kairās, maigās, valdzinošās miesu formas projicē attēlu no aizvērto plakstu dzīlēm - kaisles kino, kas skatāms vienatnē bez liecinieku klātbūtnes. Pussnauda prāts, kas, mostoties no dziļa miera, sajauc miega frāzes ar ilgām, cerībām un atdošanās vai iegūšanas alkām, izliekas nezinām cilvēka brīvo garu mokošos tabu. Caur miegu, caur sapni, caur kailu miesu daiļie ķermeņi trauc skaistā jaunības saldkaisles dejā. Tie tic, tie iekāro, dievina skaisto, mīl paši sevi un sev līdzīgos. Citējot un reproducējot skaisto, gleznotājs aicina ikvienu erotiskas romantikas izsalkušo nodoties liegi piestrāvotiem, ķermeniski jutekliskiem sapņiem satīnā klātās gultās. Greznās, vīnogu ķekariem līdzīgās sieviešu krūtis Jākobsona sniegumā dzied himnu nevaldāmai seksualitātei. Audeklā "Viola" saldi dusošās meitenes vieglais smaids šķiet rāmi un pacilāti pauž nevainību, vienlaikus manāmi gaidošā, alkstošā poza, spirālē sagrieztais augums, glāstīt gatavā roka mulsina gan grēku iepazinuša, gan neiepazinuša skatītāja prātu. "Māra" daiļuma tapšanā, ja vien modeļa pagalvī nepatrāpījies oranžs spilvens, varētu godināt nāves pirksta izdaiļošanas spējas. Audekla diagonālā kompozīcija, palaga ledainais baltums un skumjas Māra sejā rosina iztēloties nenovēršamo - Narcisa pašmīla ir noslēgusies ar nāvi. Un tomēr nē! Ne tik vien ugunīs karstošais spilvens, bet arī labās rokas bīstamā tuvošanās vēdera lejasdaļai jebkuras aizdomas par mūžīgā miera iestāšanos aizvēta kā nebijušas un liek vērojošajiem interesentiem nosarkt. Palagu romantika skatītāju zināmā mērā nostāda negaidītā lūriķa lomā. Šāda savas pozīcijas rakstura konstatācija izriet no modeļu bezpalīdzīgās, bērnišķi naivās un nevainīgās gulēšanas, kamēr skatītājs pilnā apģērbā nekautri nolūkojas kailajā skaistumā. No otras puses, gleznotājs šajās guļošo bērnu sejās bez lieka mulsuma ir ielicis neapšaubāma grēka grimases. Tas skatītājam liek apsvērt savas attiecības ar juteklisko pasauli un miesisko substanci, savu nevainības un apgrēcības proporcionālo attiecību, varbūt pat iztēlojoties sevi guļam vaļējā baldahīnā, tapt novērotam, gleznotam, aptaustītam un nolaupītam. Jākobsona figurālā žanra gleznas uztveramas arī kā klusās dabas. Nobriedušās formas iztēlē viegli salīdzināt ar barokālām augļu kaudzēm un dzīru galdu erotiski gastronomiskajām bakhanālijām. Gatavas, sulīgas melones, vīģes, samtaini firziķi, sārtas un zeltainas plūmes, mutē kūstoši bumbieri, medussaldas papaijas, tvirti banāni, saulē nobrieduši apelsīni, granātāboli un hurmas. Viss dzīvības pilns, svaigs un vitāls - tik līdzīgi jauna un tvirta ķermeņa gaviļpilnajai esamībai! Ata Jākobsona paletes tonalitāte darbojas zemes mātes klēpja spektrā. Olīvzaļas ēnas pāriet vēsās rīta miglas toņu gammās. Sarkanu plūmju nekautrīgais sārtums kļūst nopietns, izspēlējot umbras variācijas. Vēsi rozā gaismu naivais pieskāriens ēnās sarec ķieģeļoranžas, purva rāvas un baklažānu krāsas iekāres toņos. Var uzskatīt, ka glezniecības tehniskā varēšana Jākobsonam vēl ir pavasara plaukumā, kamēr ilgu pasaule mākslinieka sirdī jau nobriedinājusi ja ne himnas, tad skaistas kantātes par eksistenciāliem tematiem, par cilvēka sapņiem un alkām, vientulību un šķiršanās poētiku. Nebūs melots, ja teikšu, ka Jākobsons uz Rīgas mākslas dzīves skatuves ceļ ne tikai savus darbus, bet kāpj arī pats. Šis iznāciens nebija no tiem trokšņainajiem, kādus esam pieraduši redzēt un jau sen paši sākuši pieprasīt. Taču tas nebija arī neveikls izklupiens, bet gan klusa un eleganta uzslīdēšana ar labi pārdomātām manierēm, kustībām un sarkanu rozi pie krūts. Jākobsons ir bikls un kluss jauneklis, taču nebaidos apgalvot - iekšēji mērķtiecīgs un ambiciozs. Ja redzat pa ielu nākam ekstravagantu jaunskungu, kura ārienē un ģērbšanās stilā nolasāms kaut kas no Oskara Vailda dendija mirdzuma, "Emo" (emotional freak) liriskās tumsas pasaules un Ievas Iltneres - gleznas tēla, tad ziniet: jums ir tas gods uzlūkot jauno talantu Ati Jākobsonu. | |
| Atgriezties | |
